Sv. Jāņa dzīve un aicinājums Viņš ir dzimis1499. gada 6. janvārī Spānijā, Kastīlijas reģionā. Ir zināms, ka Jāņa tēvs pēc izcelsmes bija jūds. Šis fakts kļuva par iemeslu daudziem liktenīgiem pagriezieniem viņa dzīvē, kaut arī Jāņa vecāki bija kristieši. Pēc skolas beigšanas Jānis trīs gadus studēja Salamankas universitātē, bet pēc tam nākamos trīs gadus filozofiju un teoloģiju citā universitātē. Viens no tā laika slavenākajiem teologiem – Domingo de Soto, dominikānis, svēto Avilas Jāni uzskatīja par vienu no saviem vislabākajiem mācekļiem. 1526. gadā Jāni iesvētīja par priesteri, kad viņa vecāki jau bija miruši, un viņš mantoja diezgan lielus īpašumus, kurus pārdeva. Lielāko daļu no iegūtās naudas summas viņš atdeva nabagiem, bet par pāri palikušo naudu Jānis vēlējās doties uz Ameriku, kas tikko bija atklāta kā jauns kontinents. Pēc savas primīcijas Svētās Mises uz svinībām viņš ielūdza divpadsmit ubagus, kurus sastapa uz ielas. Kad Jānis gatavojās ar kuģi doties uz Ameriku, viņam pēdējā brīdī to aizliedza, kam par iemeslu bija tēva jūdu izcelsme. Seviļas arhibīskaps nolēma Avilas Jāni paturēt pie sevis. Misionārā darbība un inkvizīcija Avilas Jāni jau no pašiem viņa priesterības sākumiem uzskatīja par veiksmīgu un apdāvinātu tautas misionāru. Ar sava ordinārija atļauju un pavēli jau 1530. gadā Jānis sprediķojot devās no pilsētas uz pilsētu, no ciemata uz ciematu, bērniem mācīja katehismu, bet pieaugušos praktiskajai lūgšanai. Viņš ilgstoši atradās biktskrēslā, uzklausīdams cilvēku grēksūdzes. Biktssols un kancele kļuva par viņa sprediķošanas vietu. Dzīvoja ļoti pieticīgi, varētu pat pateikt, nabadzīgi, jo viņam naudas gandrīz nebija un pat ziedojumus par Svētās Mises svinēšanu viņš nepieņēma. 1531. gadā kādi dievlūdzēji neizprata līdz galam viņa sprediķus, kas bija par iemeslu tam, lai atkal tiktu celta gaismā viņa tēva tautība. Rezultātā Jāni izsauca inkvizīcija un 1532. gadā par ķecerību sludināšanu iemeta cietumā, tomēr ļaužu aizstāvības rezultātā pat bez otrreizējas nopratināšanas atbrīvoja. No Seviļas Avilas Jānis devās uz Granādu, kur 1538. gada 20. janvārī notika brīnums – Dievam pievērsās svētais Jānis no Dieva, Bonifratru ordeņa (tulk. – labie brāļi) dibinātājs. Avilas Jānim pieder arī “pēdējā piliena” loma cita svētā – Franciska Bordžo – dzīvē, kas nolēma visu pārdot, atteikties no saviem īpašumiem un iestāties Jēzus Sadraudzībā. No Granādas svētais Avilas Jānis devās uz Andalūziju Spānijā. Šo reģionu Spānija bija pavisam nesen atguvusi no muhamedāņiem, un tur bija nepieciešams misionāru darbs. Šajā reģionā Jānis nodibināja 15 mazas skolas vienkāršajai tautai un trīs lielas skolas kristīgās mācības apgūšanai, viena no tām pat tika paaugstināta līdz universitātes līmenim. Sekotāju pulks un dzimšana Debesīm Sv. Avilas Jāņa vadībā kuplais mācekļu pulks izveidoja kaut ko līdzīgu kongregācijai, kuras mērķis bija apustuliskais darbs cilvēku vidū un personīgās garīgās dzīves padziļināšana. Latvijā svētais Avilas Jānis ir mazāk pazīstams svētais, kaut arī par viņu savā laikā runāja visa Spānija. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka mūsu zemē tajā laikā notika reformācija, kurā viss katoliskais tika apšaubīts un nicināts. Svētais Jānis ar saviem sprediķiem iedvesmoja pūļus, izkausēja ledu cilvēku sirdīs un rādīja ceļu uz atgriešanos, aicināja gandarīt un labot savu dzīvi. Viņu par garīgo tēvu uzskatīja sv. Jānis no Dieva, sv. Avilas Terēze, sv. Ignācijs no Lojolas, sv. Francisks Bordžo, sv. Jānis de Ribera un daudzi citi. 1569. gada 10. maijā pēc cīņas ar slimību Avilas Jānis piedzima Debesīm. Tas notika netālu no Spānijas pilsētas Kordovas. Montillā, Jezuītu klostera baznīcā, viņš tika apbedīts, un tur līdz pat šai dienai glabājas viņa svētās relikvijas. Svētīgo kārtā Avilas Jāni iecēla 1894. gadā, bet 1970. gadā sv. pāvests Pāvils VI viņu kanonizēja. Rakstītais mantojums un Baznīcas mācītāja gods Svētajam Avilas Jānim pieder vairāki ievērības cienīgi raksti, kuru starpā ir arī “Divi memoriāli Tridentas koncilam”, kas tapa no 1545. līdz 1563. gadam, un tajā tiek iztirzāti jautājumi, kas attiecas uz reformām Baznīcā. Tad ir viņa “Garīgās konferences”, kas ir 18 uzrunas par Vissvētāko Sakramentu; uzrunas par Vissvētāko Jaunavu Mariju un 59 sprediķi. Saglabājušās arī ap 2000 viņa sarakstīto vēstuļu. Sv. Avilas Jānis ļoti bieži akcentēja biežas Svētās Komūnijas nepieciešamību. Viņu uzskata par Andalūzijas apustuli. Pāvests Pāvils VI, kanonizējot Jāni no Avilas un stāstot par šī svētā vīra garīgumu, norādīja uz to, ka Jānis ļoti mīlēja Svētos Rakstus, tos lasīja un domāja par tiem. Jāņa dzīve bija piepildīta ar lūgšanu, meditāciju un Dieva Vārda sludināšanu, viņš visā centās sekot Kristum, mīlēja Euharistiju, godināja Jaunavu Mariju, sargāja un aizstāvēja priesterisko celibātu un praktizēja askēzi. Sv. Jānis no Avilas lielu uzmanību pievērsa lūgšanai – tas ir viens no aspektiem, kuru dēļ viņu iecēla Baznīcas mācītāja godā. Avilas Jānis mācīja, ka lūgšanai jāiet kopsolī ar autentisku kristieša dzīvi. Ikdienišķā dzīve mainās, pateicoties lūgšanai, un lūgšana palīdz pilnveidoties tikumos. Viņš rakstīja: “Daudzi paceļas lūgšanas augstumos, tomēr tik un tā pieļauj grēkus savā dzīvē, kad pabeidz savas lūgšanas. Ļoti bieži raud par Kristus ciešanām, tomēr, līdzko pabeidz raudāt, Kristum liek ciest no jauna. Dižojas ar mieru, kuru rod, ciešot kopā ar Kristu, un vienlaicīgi piepildās ar dusmām. (..) Lūgšana nenes viņiem nekādus rezultātus, jo viņi necenšas laboties un mainīt savu dzīvi.” Autentiska lūgšana, mācīja svētais Jānis no Avilas, atbrīvo no egoisma un patmīlības, tā māca būt pazemīgam, pacietīgam un pāri visam ielej cilvēkā iekšējo mieru. Avilas Jānis mēdza savas lūgšanas laikā spontāni izsaukt slavinājuma vārdus Krustāsistajam par godu vai kā citādi apliecināt savu mīlestību uz Viņu: “Ak, svētais Krusts, izbrīvē man vietu, lai es varētu kopā ar Kristu būt krustā piesists! Ērkšķu kroni, paplašinies, lai arī es varētu nēsāt tevi uz savas galvas. Naglas, neievainojiet nevainīgās rokas un kājas, bet caurduriet manu sirdi. Lai tajā iemājo līdzjūtība un mīlestība. Kristu, ieskaiti mani savu mācekļu pulkā tā, ka gan šinī dzīvē, gan pēc nāves, es kļūtu par Tavas mīlestības paverdzināto, jo šī mīlestība visu uzvar.” Laikraksts "Nāc", Nr. 121 |