Šādi pāvests Francisks turpina praksi, kas agrāk bijusi reta, taču pēdējā laikā kļuvusi par samērā ierastu – pāvestu kanonizēšanu. Kopš 1954. gada, kad pāvests Pijs XII kanonizēja pāvestu Piju X (pāvests no 1903. līdz 1914. g.), šī būs tikai ceturtā reize, kad tiks kanonizēts kāds pāvests. Kopš tā laika ir kanonizēti vēl tikai divi – 2014. gadā tika kanonizēti pāvests Jānis XXIII (pāvests no 1958.līdz 1963. g.) un pāvests Jānis Pāvils II (pāvests no 1978. Līdz 2005.g) – unikāls notikums, jo pirmo reizi Baznīcas divu tūkstošu gadu ilgajā vēsturē šie pāvesti tika pasludināti par svētajiem vienlaicīgi dubultā ceremonijā. Līdz ar pāvesta Pāvila VI kanonizēšanu Baznīca būs kļuvusi bagāta ar 82 svētiem pāvestiem, taču, rēķinot, ka kopā ir bijuši 266 pāvesti, šis skaitlis ir vien trešā daļa no visiem, kuri ieņēmuši šo kalpojumu. Mazliet mazāk par trešo daļu no visiem 264 nu jau mirušajiem pāvestiem ir svētie, no kuriem vairums tika kanonizēti pirmajos kristietības gadsimtos, pārsvarā tamdēļ, ka bijuši mocekļi, kristiešu vajāšanu laikos savas dzīvības upurējot ticības dēļ. Vēlāk vajāšanas pierima, Baznīca kļuva plaša un ietekmīga, un, secīgi, apsīka arī svēto kārtā iecelto pāvestu skaits. Visa otrā gadu tūkstoša laikā tika kanonizēti tikai pieci pāvesti, un, kad Pijs X, kurš nomira 1914. gadā, tika pasludināts par svēto 1954. gadā (kanonizēja pāvests Pijs XII), viņš bija pirmais pāvests 400 gadu laikā, kuram tika piešķirts tāds gods. Mazliet faktu salīdzināšanai: pirmie 500 gadi – no pirmā 51 pāvesta 49 jeb 96 % ir atzīti par svētajiem; jaunākie laiki (kopš 1846. gada) – no 12 pāvestiem 4 jeb 33 % tikuši kanonizēti; kopā – no 266 pāvestiem 82 jeb 30 % līdz gada beigām būs kanonizēti*. Svēto skaits, protams, ir daudzreiz lielāks, nekā svēto pāvestu skaits. Katoliskā Baznīca māca, ka debesīs ir daudz svēto, taču daži ir oficiāli kanonizēti jeb ir atzīts, ka viņi varonīgi praktizējuši tikumus un visu savu mūžu bijuši uzticīgi Dieva žēlastībai. Pēc pāvesta Jāņa Pāvila II nāves simtiem tūkstoši, kas drūzmējās Sv. Pētera laukumā Vatikānā viņa bēru dienā, skandēja “Santo, subito!” jeb “Svētais, uzreiz!” Pāvests Benedikts XVI drīz vien atlika noteiktos piecus nogaidīšanas gadus pēc personas nāves un oficiāli uzsāka sava priekšteča kanonizācijas procesu (jāatzīmē, ka pāvests Jānis Pāvils II pats bija izmainījis kanonizācijas kārtību, samazinot nogaidīšanas laiku no tradicionālajiem 50 gadiem uz 5). Pēc sešiem gadiem pāvests Jānis Pāvils II tika pasludināts par svēto. Atskatoties pagātnē, kopš 1588. gada, kad Katoliskajā Baznīcā tika izveidota Svēto lietu kongregācija, vidējais laika posms no nāves dienas līdz kanonizācijai bija 181 gads. Baznīcas pirmajā tūkstošgadē par svētajiem kādu pasludināja pēc tautas pieprasījuma. Rezultātā ir neiespējami saskaitīt, tieši cik svēto patiesībā ir, taču pēc dažām aplēsēm varētu būt, ka skaits pārsniedz 10 000. 993. gadā sv. Ulrihs no Augsburgas bija pirmais svētais, kurš tika oficiāli kanonizēts (pāvests Jānis XV). Ap 12. gs. Baznīca oficiāli centralizēja kanonizācijas procesu, ieceļot pašu pāvestu par galveno atbildīgo komisijās, kas izmeklē un dokumentē potenciālo svēto dzīves. 1243. gadā pāvests Gregors IX paziņoja, ka vienīgi pāvestam ir autoritāte pasludināt kādu par svēto, un šis noteikums kanonizācijas procesā ir saglabājies vēl šobaltdien. Pēdējie pāvesti ir bijuši čakli uz kanonizēšanu: piemēram, pāvests Jānis Pāvils II kanonizējis 482 svētos – par gandrīz 200 vairāk nekā iepriekšējos 600 gados kopā. Savukārt pāvests Francisks savā pirmajā kanonizācijas ceremonijā par svētajiem pasludināja uzreiz 800 cilvēkus. Visi pirmie 35 pāvesti bija svētie, ņemot vērā to, ka viņi pāvesta amatā kalpoja Romas impērijā kristiešu vajāšanu laikos, kad būt kristietim ne vien bija nedroši, bet nozīmēja būt arī moceklim. Patiesībā, ikviens pirmo piecu gadsimtu pāvests tika kanonizēts, izņemot Libēriju (pāvests 352.-366. g.), kurš kā svētais tomēr tiek atzīts un godināts Austrumu Pareizticīgajā baznīcā. Līdz 600. gadam tikai seši pāvesti netika pasludināti par svētajiem – Anastasijs II, Jānis II, Bonifācijs II, Vigilijs, Pelāgijs I, Jānis III, Benedikts I un Pelāgijs II. Pirms pāvesta Pija X kanonizēšanas 1954. gadā, pēdējais svēto kārtā ieceltais pāvests bija Pijs V, kura pontifikāts ilga no 1566. līdz 1572. gadam un kuru kanonizēja pāvests Klements XI 1712. gadā. Sv. Pijs V, kurš bija dominikānis, kā pāvests tomēr turpināja valkāt sava ordeņa habitu un uzsāka pildīt amata pienākumus laikā, kad strauji izplatījās protestantu reformācija. Viņu visbiežāk piemin saistībā ar Tridentas (Trento) koncila reformējošo dekrētu enerģisko īstenošanu un Anglijas karalienes Elizabetes I ekskomunicēšanu, kā arī atbalstu katoļu flotei, kura 1571. gada 7. oktobrī atvairīja turku flotes uzbrukumu slavenajā jūras kaujā pie Lepanto (pateicībā pāvests Pijs V iedibināja Baznīcā Uzvaras Dievmātes svētkus, kas vēlāk tika pārdēvēti par Rožukroņa Dievmātes svētkiem). Nākošie un vieni no pēdējiem pāvestiem, kuri pasludināti par svētajiem, ir sv. Jānis XXIII un sv. Jānis Pāvils II, kura kanonizācijas lieta tika aizsākta 2005. gada maijā un kuru pēc tam 2011. gada maijā beatificēja pāvests Benedikts XVI un vēl pēc tam, 2014. gada 27. aprīlī, pāvests Francisks kanonizēja vienā dienā ar pāvestu Jāni XXIII. Turklāt vēl trīs citi pāvesti – Pijs IX (pāvests 1846.-1878. g.), Pijs XII (pāvests 1939.-1958. g.) un Jānis Pāvils I, kura pontifikāts 1978. gadā ilga tikai 33 dienas, - ir ceļā uz kanonizāciju un atrodas dažādos procesa posmos: Pijs IX, kura 32 gadus ilgais pontifikāts ir garākais vēsturē, tika pasludināts par godājamo 2009. gadā, bet Jānis Pāvils I - 2017. gadā. Savukārt Pijs IX tika beatificēts – pasludināts par svētīgo – 2000. gada septembrī tajā pašā ceremonijā, kad nu jau svētais Jānis XXIII. Pāvests Francisks, reiz priesteru lokā runādams par pēdējā laikā arvien pieaugošo pāvestu kanonizāciju skaitu, asprātīgi pajokoja: “Benedikts [pāvests Benedikts XVI] un es esam kandidātu sarakstā. Lūdzieties par mums!” Analizējot to pāvestu vārdus, kuri ir santi, beati, venerabili un testimoni, iezīmējas savdabīgas sakritības. Var šķist interesanti, ka sešdesmit viens no svētajiem pāvestiem bijuši “pirmie” (piem., Jānis I, Leo I, Gregorijs I, Felikss I utt.) vai izvēlējušies unikālu, iepriekš nebijušu vārdu (piem., Eugēnijs, Viktors, Jānis, Bonifācijs, Pāvils, Adriāns utt.). Vai unikālā, pirmoreiz izvēlētā vārda īpašnieks pāvests Francisks kādreiz kļūs par svēto, rādīs laiks. Jāatzīmē, ka svēto vai drīzumā par svētajiem topošo, kas saucami vārdā “Pijs”, ir daudz vairāk, nekā citos vārdos saukto – precīzāk, to ir seši. Ir arī 5 Gregori, 5 Leo un pa 3 no Benediktiem, Feliksiem, Inocentiem, Sikstiem un Urbāniem. Turklāt ir 2 svētie Bonifāciji, Kaliksti, Celestīni un Eugēniji. Taču tieši tāpat, kā ir tikai viens svētais pāvests Pēteris, ir arī viens vienīgs sv. pāvests Jānis (Jānis XXIII). Runājot par svētajiem, nākas atzīt, ka gadsimtu gaitā mums ir bijuši arī vairāki nesvēti un nelietīgi pāvesti, ieskaitot Bordžiju dzimtas pārstāvjus, kuri izlaupīja Baznīcu, kad pāvests tika uzskatīts par prinču princi un iestiga līdz padusēm kara biznesā un starptautiskajā tirdzniecībā. Taču pārsteidzoši, ka tādu pāvestu bija maz: Stefans VI bija pāvests 1 gadu, Jānis XII – 9 gadus, Benedikts IX – 15 gadus, Bonifācijs VIII – 9 gadus, Urbāns VI – 11 gadus, Aleksandrs VI – 11 gadus, Leo X – 8 gadus, Klements VII – 11 gadus, un tas kopā ir 75 sliktas pāvestības gadi. Astoņi sliktie pāvesti no 266, ja skaita no sv. Pētera līdz pat pašreizējam pāvestam Franciskam. Tas nozīmē, 3 % no Katoļu Baznīcas pontifikiem bijuši nosodāmi un darījuši negodu. 75 skandalozi valdīšanas gadi no kopējiem 2018 gadiem. Tas ir 0,0375 % no visa kopējā Katoliskās Baznīcas pastāvēšanas laika. Tas ir niecīgs skaitlis, salīdzinoši ar tām briesmām, ko radījuši dažādu režīmu un valstu līderi. Astoņi slikti pāvesti. Deviņdesmit pieci ārkārtīgi spoži, lieliski, svētie un svētīgie. * Vārds “kanonizācija” savu izcelsmi rod latīņu valodas vārdā “canon”, kas nozīmē “likums” un, konkrēti, “apstiprināts saraksts”. Mūsdienās šis vārds apzīmē formālu aktu, ar kuru Baznīca pievieno kādu šim “canon” (kanonam) – to sarakstam, kas apliecina, ka tie ir svētie. Būtībā kanonizācija ir ne vairāk, ne mazāk tikai procesuāls akts, ar kuru Baznīca formāli atzīst, ka konkrētā persona ir debesīs pie Dieva – to, uz ko svētie cilvēki, kuri vēl ir dzīvi, tiecas, bet nevar vēl sasniegt. Baznīca nekanonizē cilvēkus apbalvojuma, atalgojuma vai pateicības dēļ, bet gan lai stiprinātu ticīgos un tos informētu un instruētu par to, kā izskatās svētums, kā tajā līdzināties, un lai iedrošinātu viņus tiekties uz svēttapšanu. Kanonizācija nebūt nav paredzēta kādai noteiktai cilvēku grupai, un Vatikāna 2. koncils deklarācijā par Baznīcu, ir īpaši uzsvēris, ka ne tikai klērs vai klosterļaudis, bet arī laji var būt svētie. “ Tāpēc arī Baznīcā visi – vai tie ir piederīgi hierarhijai vai arī ir hierarhijas vadīti – ir aicināti uz svētumu,” saka Koncils (Lumen Gentium, 39). |
