Svinot šogad lielo jubileju par godu svētajam Pāvilam, ikviens kristietis ir aicināts atjaunot savu ticību, atjaunojoties savā sirdī, prātā un gribā un dziļāk pieņemt Evaņģēliju, ko Pāvils sludināja izcilā veidā, un iepazīties ar viņa mācību. Ievadot konferenci, gan katoļu Baznīcas kardināls J. Pujats, gan luterāņu Baznīcas arhibīskaps J. Vanags savās uzrunās atzīmēja, ka šodien nebūt nav mazinājusies apustuļa Pāvila mācības loma katra kristieša dzīvā – īpaši personīgo attiecību veidošanā ar Jēzu Kristu, kā arī aicinājumā uz atjaunotni, uz grēku nožēlu, uz patiesu prāta un sirds atgriešanos, uz sirsnīgām, mīlestības pilnām attiecībām ar katru cilvēku un tātad arī starpkonfesionālās sadarbības jomā – ekumenisma laukā. Visās lietās, kā atzīmēja arhibīskaps Vanags, pārmaiņas sākas ar personīgo sastapšanos ar Jēzu Kristu, jo, kamēr mēs neesam Viņam atvēruši savu sirdi, tikmēr nespējam nest paliekošus gara augļus. Iesākot konferenci, izskan novēlējums, lai apustulis Pāvils mums visiem būtu kā paraugs vienotībai, pārkāpjot konfesiju sliekšņus Latvijā, kā savulaik viņš sludināja tuvināties jūdiem un pagāniem. Novēlot konferencei Dieva svētību un labas sekmes, abu konfesiju vadītāji tādā veidā ievadīja šo ekumeniskās sadarbības un sadraudzības dienu. Apkopojot konferences lekciju materiālus, sākumā jāatzīmē sv. Pāvila loma Evaņģēlija sludināšanā un ekumenismā. Ieskatoties apustuļa biogrāfijā, redzam, ka sv. Pāvils piedzima Tarsā neilgi pēc Kristus dzimšanas. Viņu – „ebreju no ebrejiem, pēc likuma farizeju un dedzīgu Baznīcas vajātāju” (Flp 3,5 – 6) – kurš devās ceļā uz Damasku, lai apcietinātu turienes kristiešus, apspīdēja spoža gaisma no debesīm un atskanēja balss: „Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” „Kungs, kas Tu esi?” Pāvils jautāja un saņēma atbildi: „Es esmu Jēzus Nācarietis” (Apd 22,6 – 8). Baznīcas vajātājs Sauls kļuva par dedzīgāko Kunga Jēzus kalpu un kristietības izplatītāju un šobrīd svētais Pāvils tiek dēvēts par tautu apustuli. Viņš piepildīja savu evaņģelizācijas sūtību, nonākot Romā un tur aizejot bojā mocekļa nāvē. Kā pirmais konferences lektors uzstājās RARZI Dr.theol., pr. Pauls Kļaviņš ar referātu „Kristus mistiskā Miesa”. Jaunajā Derībā jēdziens „Kristus Miesa” ir lietots trijās nozīmēs: fiziskā (kā vēsturiskās personas Jēzus Kristus individuālā Miesa), sakramentālā (Kristus Miesa kā Euharistija) un ekleziālā (Kristus Miesa kā Baznīca). Baznīcas apzīmējums „Kristus Miesa” nāk no apustuļa Pāvila laikiem, kurš savās apustuliskajās vēstulēs Baznīcu pielīdzina Jēzus individuālajai Miesai, kurā Kristus ir Galva. 1 Kor 10,17 parāda cilvēka saistību ar Kristus Miesu, gan sakramentālā, gan ekleziālā nozīmē: „Jo kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki”. Dievs vēlas, lai mēs visi būtu vienoti – viena miesa – Kristus Miesa, jo Viņa plāns ir sapulcināt visus vienā kopībā, vienā maizes laušanas sadraudzībā – coinonia un vienotā lūgšanā. Taču šāda kopība pieprasa attiecīgu uzvedību – 1 Kor 11,17 – 29 „Kas necienīgi šo maizi ēdīs vai dzers Kunga biķeri, tas noziegsies pret Kunga Miesu un Asinīm.” Priesteris Kļaviņš norādīja, ka svarīgi ir izšķirt Kristus Miesu. Izšķirt Kristus Miesu nozīmē: 1) atzīt euharistiskajā Maizē Kunga Miesu; 2) atzīt Baznīcu – visus kristiešus kā Kunga Miesu; 3) atzīt atbildību Kristus Maizes pieņemšanā – tātad saistīt Euharistiju ar gandarīšanu. Tālāk pr. Pauls Kļaviņš aicināja mūs domāt par to, ka Kristus Miesā, Kristus ķermenī ir daudz locekļu, un katram loceklim – katram kristietim ir savs uzdevums un Gara dāvanas. (sal. 1 Kor 12,13), taču visus vada viens Galva, kas ir Kristus Kungs (sal. 1 Kor 7,6; Kol 2,17 – 18). „Kristus ir Baznīcas galva, būdams savas miesas Pestītājs” (sal. Ef 5,23). Kristus un Baznīcas attiecības ir kā vīra – sievas attiecības, Baznīcai ir jābūt pakļautai Kristum. Tiek norādīts, ka pēc pēdējās pāvesta Benedikta XVI norādes, mums jāsaprot, ka Kristus Miesas jēdziens ir saistīts ar Dieva tautas jēdzienu, jo Kristus Miesa un Dieva tauta viena otru papildina, jo kopībā ar Kristus Miesu mēs kļūstam par vienu tautu un mums ir jācenšas saprast, kas ir Baznīca Kristus Miesā. Kā nākošais uzstājās Lutera Akadēmijas rektors Veinrihs Viljams, Dr.theol., ar referātu „Sv. Pāvils kā Baznīcas Apustulicitātes attēls”. Savu uzrunu viņš iesāka, atgādinot to, ka Pāvils vairākkārt ir mudinājis savus klausītājus sekot viņa piemēram: „Atdariniet mani – tāpat, kā es Kristu! Šie vārdi jāsaprot ne tikai kā Evaņģēlija mācības atdarināšana, bet arī Pāvila dzīves (kā Kristus ikonas) atdarināšana – Pāvils kā Kristus apustulis ir kā Kristus mute un Kristus ikona reizē. Pāvils neatdarina Kristu – rabīnu vai Kristus brīnumdarītāju, bet gan Kristu – Krustā sisto. Pāvila apustulicitātes definējošā un noteicošā iezīme ir viņa ciešanas, jo tieši ciešanās viņš atdarina Jēzu, pie tam apustulis Pāvils gāja bojā mocekļa nāvē. Visa Pāvila dzīve bija krusta veidota, un viņš pats raksta: „Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu”(Gal 6,14). Otrajā vēstulē Korintiešiem Pāvils par sevi kā apustuli runā, parādot kontrastu starp kalpošanu Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā. Šo kontrastu raksturo pretruna starp burtu un garu. Pāvils saka, ka bauslības kalpošana pēc būtības nav spējīga dot dzīvību, pretstatā tam ir kalpošana Garam (Gara kalpošana). Apustulicitāte ir Augšāmcelšanās funkcija. Caur apustuļa misiju un caur Svēto Garu augšāmceltais un atklājušais Kungs turpina ietekmēt darbu, kuru Viņš atklāja, un kuru Viņš pats izdzīvoja savā miesā. Referents vēlas izteikt domu, ka būt kristietim pasaulē nozīmē piedalīties Vārda norisē, jo kristietis dzīvo Vārdā, kāda ir Vārda gaita, tāda ir arī kristieša. Tās ciešanas, kuras izdzīvo kristietis Evaņģēlija dēļ, ir Baznīcas zīme, jo Baznīca pastāv zem krusta zīmes. Uzstāšanos turpināja mūsu RARZI profesors, pr. Zbigņevs Stankevičs, Dr.theol., un iepazīstināja klausītājus ar „Garu atpazīšanas dāvanu sv. Pāvila vēstulēs”. Priesteris akcentē garu atpazīšanas dāvanas nepieciešamību mūsdienu laikmetā, kad parādās viltus pravieši, strauji pieaug sektu skaits, kur dažādi garu izpausmes fenomeni tiek piedēvēti Dievam. Uzrunā tiek analizēts Dieva Vārds saistībā ar garu atpazīšanu sv. apustuļa Pāvila vēstulēs: tiek aplūkoti darbības vārdu, kas saistīti ar garu atpazīšanu ap. Pāvila vēstulēs - pārbaudīt, izvērtēt un atdalīt, jēga. Apustulis Pāvils norāda, ka Baznīcā un kopienās ir svarīgi atzīt autoritātes, kas tās vada, ir jāpaklausa šīm autoritātēm. Tad, kad ir jāsaka patiesība, nav jāizdabā cilvēku viedoklim, taču šī patiesība jāsaka mīlestībā, un pats galvenais – visas kopienas, Baznīcai locekļiem ir jābūt līdzatbildīgiem un jāstrādā vienotībā, respektējot Svētā Gara dāvanas, kas ir dotas katram kopienas loceklim, jo ikvienam ir dota gara izpausme ( sal. 1 Kor 12,7). Svarīgi ir nenoslāpēt garu! (sal. 1 Tes 5,19). Priesteris atgādina, ka gara dāvanas ienes draudzē zināmu nekārtību, tas ir iemesls, kāpēc cilvēki parasti baidās no tām. Tāpēc arī šīs dāvanas ir jāpārbauda, jo ne viss, kas atgādina harizmu, patiešām ir autentiska gara dāvana. Personai, kurai ir kāda harizma: gudrības runa, atziņas runa, dāvanas dziedināt, pravieša dāvanas vai kādas citas dāvanas (sal. 1 Kor 12,4 – 13), ir jābūt mīlestības pilnai, un tikai tad mēs droši varam teikt, ka šī harizma ir Dieva Gara izpausme. Sakarā ar to, ka pieaug dažādu viltus praviešu skaits, ir svarīgi, lai Baznīcā būtu šie cilvēki ar garu atpazīšanas dāvanām. Referātā izskan doma, ka visai klausītāju sapulcei ir jāizvērtē gara iedvesmas, jo garu atpazīšana ir kristīgā brieduma skola, tā ir kā tests, kā pārbaude. Bieži vien ar cilvēciskas apdomības principiem vien ir par maz, lai atšķirtu viltus iedvesmas no Sv. Gara darbības, tāpēc arī ir vajadzīgs cits garīgās cīņas ierocis – garu atpazīšanas dāvana . Latvijas Kristībās akadēmijas rektore prof. Skaidrīte Gūtmane, Dr.philol., uzstājās ar lekciju „Nepārtrauktās lūgšanas teoloģija”, kurā interesanti un saistoši atklāja nepārtrauktās lūgšanas garīgos mērķus, tās vēsturisko attīstību un nozīmi katra cilvēka dzīvē. Tiek skaidrots, ka nepārtrauktā lūgšana vienmēr jau no pirmajiem gadsimtiem ir nodarbinājusi cilvēku prātus, jo katrs kristietis ir saskāries ar jautājumu, kā cilvēkam savienoties ar Kristu, kā kļūt par Kristus ikonu – attēlu. Lektore norāda, ka jau no apustuļu laikiem, kad pār viņiem Vasarsvētkos nāca Svētais Gars, viņos sāka lūgties Svētais Gars pats un viņi sāka Dieva Vārda sludināšanu un no Vārda sludināšanas viņi atgriezās pie lūgšanas. Autore uzsver, ka nepārtrauktā lūgšana ir ārkārtīgi grūta – mostas izklaidība, rodas dažādi kārdinājumi. Tiek skaidrots jēdziens, ko tad nozīmē „nepārtraukti lūgties”? Lektore akcentē ortodoksālās Baznīcas lūgšanu: „Kungs, apžēlojies” un citē Austrumu tēvus – sv. Jāni Pakāpnieku un sv.Antoniju. Tas nenozīmē atkārtot kaut kādu mantru, ko var atkārtot jebkurš nesagatavots cilvēks, tāpēc ir nepieciešama garīgā vadība, jo lūgšanā ir jālīdzdarbojas gan prātam, gan sirdij. No nolasītās lekcijas izriet secinājums, ka nepārtrauktā lūgšana ir Dieva gara kumulatīvā spēja, ar to cilvēks, kas pats sevi nespēj pārveidot, tiek Dieva pārveidots, tas kļūst pazemīgs un garā nabadzīgs, visur saskata Dieva žēlastību – cilvēkā piedzimst Kristus. Tā ir Dieva griba, lai cilvēks atrastos nepārtrauktā lūgšanā. Konferencē piedalījās arī citi lektori, kuri izvērsa dažādus citus sv. Pāvila mācības aspektus un parādīja tās aktualitāti mūsdienu apstākļos. Atskatoties uz ekumeniski teoloģisko konferenci „Bēdas man, ja es Evaņģēliju nesludinātu,” ir jāatzīmē tās ekumeniskais raksturs un savstarpējā cieņa starp dažādu konfesiju kristiešiem, izteikta savstarpējā labvēlība un ieinteresētība vienam par otru. Manuprāt, šāda konference ir liels solis pretī vienotībai starp konfesijām, kuru, kā lielu ieguvumu Latvijai, jau 1993. gadā, atzīmēja pāvests Jānis Pāvils II, ierodoties vizītē Latvijā. Kā vienotības zīme, šķiet, kalpoja tieši apustuļa Pāvila gadā sarīkotā konference, jo viņš ir visu tautu apustulis un aicinātājs uz vienotību Kristus Miesā. Cerot uz apustuļa Pāvila aizbildniecību vienotības jautājumā un Dieva žēlastību, lūgsimies, lai šādas teoloģiskas ekumeniskas konferences notiktu katru gadu, un lai mēs arvien vairāk tuvotos II Vatikāna koncila aicinājumam: Ut unum sint (Lai visi ir viens), un lai šis aicinājums rod aizvien spēcīgāku atbalsi ticīgo sirdīs! RARZI 3. kursa studente Arisa Fomina |
