Jautājums: Cienījamais pr. Džon, ar īpašu uzmanību un cieņu šajā Lielā gavēņa laikā es cenšos lūgties Pazemības litāniju, bet, to darot, manī nemitīgi atkārtojas šāds jautājums: Pazemības litānijā otrais lūgums ir: “No vēlēšanās, lai es tiktu mīlēts, - Jēzu, atbrīvo mani!” Kā saprast šo lūgumu? Es līdz šim domāju, ka vēlme mīlēt un tikt mīlētam ir daļa no mūsu cilvēciskās dabas. Ko esmu palaidis garām?
Sāksim atbildi uz jautājumu ar pretjautājumu: “Kad lūdzaties un ejat uz Svēto Misi, - kāpēc jūs to darāt? Veltiet brīdi, lai pats sev atbildētu uz šo jautājumu, pirms turpināt lasīt tālāk… Kāpēc jūs savā saspringtajā grafikā atvēlat laiku lūgšanai un Dieva Tēva pielūgšanai caur Jēzu Kristu vienībā ar Svēto Garu? Visticamāk, jūsu personīgā atbilde atbilst kādai no turpmākām trim vispārīgajām atbildēm.
Sengrieķu filozofi uzskatīja rakstura un tā veidošanās jautājumu par centrālo. Šī problēma nepavisam nav sveša arī kristietībai. Aristotelis savā darbā “Nikomaha ētika” pēta hexis* jēdzienu (bieži tulkots kā “ieradums”, noturīga dvēseles nostāja) kā mūsu ētiskās būtības pamatelementu. Šajā, Lielā gavēņa, laikā pārdomas par Aristoteļa atziņām var sniegt vērtīgus norādījumus tikumīgu ieradumu attīstīšanā.
Man šķiet, ka šo jautājumu var rezumēt šādi: kā es varu saņemt grēksūdzes žēlastības, ja vairs nekrītu acīmredzamos grēkos (tādos, kādus agrāk piedzīvoju tik bieži)?
18. februārī, Pelnu trešdienā, Baznīcā iesākam īpašu laiku – Lielo gavēni – četrdesmit dienu ceļu, kas nav tikai reliģiska tradīcija vai morāla piepūle, bet gan ceļš, kas ved cauri patiesības atziņai par grēku uz Lieldienu prieku un dzīvību. Tāpēc Lielais gavēnis nav skumju, bet gan īstas cerības laiks, jo tur, kur cilvēks atzīst savu grēcīgumu un nespēku, Dievs var atklāt savu varenību un spēku. Kā teica Evāgrijs no Pontas: “Pestīšana iesākas ar sevis pazīšanu.”
Dzmis 1926. gada 13. februārī Klosteres pagasta “Liepkalnu” mājās. Tēvs – Pēteris Brumanis, lauksaimnieks, sabiedriskais darbinieks. Māte (kuras vārdu nezinām) nāk no ievērojamās suitu Mēteļu dzimtas, kas piederējusi Gudenieku draudzei. Skolas gaitas Andrejs iesāk Klosterē, bet turpina Basos un Kandavas lauksaimniecības skolā (1940–1944). 1944. gadā viņu iesauc darba nometnē, bet pēc tam Latviešu leģionā un aizsūta uz Drēzdeni, bet pēc tam uz Svargenasti pie Sofienvaldes.
Ienākot katoļu baznīcā, mēs svētījam sevi ar svētīto ūdeni. Bet kāpēc pie baznīcas durvīm ir svētītā ūdens trauki, kāpēc mēs iemērcam tajos pirkstus un svētām sevi? Kāpēc vispār radās šī prakse?
Kad nezinām, kuru ceļu izvēlēties, ir svarīgi vērsties pie Dieva lūgšanā un lūgt, lai Viņš mūs apgaismo. Ir viegli kļūdīties, kad esam satraukti vai nemierīgi. Tāpēc mums nevajadzētu pieņemt būtiskus lēmumus, kad esam sliktā garastāvoklī. Šādās situācijās īsa lūgšana un pauze var mūs pasargāt.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Uzsākot 2026. gadu, pāvests Leons XIV aicina mūs īpaši pievērsties lūgšanai ar Dieva Vārdu. Pāvests mudina ticīgos: “Lai lūgšana ar Dieva Vārdu bagātina mūsu dzīvi un ir cerības avots mūsu kopienām, palīdzot mums veidot brālīgāku un misijai atvērtu Baznīcu.” Šis nodoms aicina mūs atklāt Svēto Rakstu garīgo spēku kā priviliģētu vietu, kur satikties ar dzīvo Kristu. Dieva Vārds ved uz attiecībām – Vārds vienmēr jautā par mūsu sirdi un meklē ceļu pie tās. Tas nāk pie mums nevis no ārienes, bet no iekšienes un mūs pārveido. Tāpēc garīgie tēvi uzsver, ka nevis mēs lasām Vārdu, bet Vārds lasa un skaidro mūsu dzīvi.
Sarkanā pastāvīgi degošā uguntiņa pie tabernākula ir viens no atpazīstamākajiem simboliem katoļu baznīcās. Esam pie tās jau tā pieraduši, ka daudzkārt pat neievērojam. Tomēr tās nozīme ir būtiska un dziļa. Raksta noslēgumā pakavēsimies ne tik daudz pie vēstures, cik daudz pie tā, uz ko norāda šī uguntiņa.
Raksti
