Bieži vien mēs negatīvi domājam par gavēni, kā par laiku, kad vajag atteikties no gaļas ēdieniem, piena produktiem, saldumiem, kafijas, seriāliem un daudzām citām lietām, kam esam pārāk pieķērušies. Taču Baznīca mūs aicina izdzīvot Lielo gavēni kā garīgu ceļojumu – kā brīnišķīgu iespēju sakārtot savu dzīvi, būt kopībā ar Dievu, rūpēties, atbalstīt un palīdzēt līdzcilvēkiem un tā sagatavoties Lieldienu svinībām. Šajā ceļā uzsvars tiek likts ne tik daudz uz kādu noteiktu normu ievērošanu, bet gan uz kopību ar Jēzu.
Gavēņa laikā mēs tiekam aicināti ieskatīties sirdsapziņā, izvērtēt savu dzīvi un tuvoties Dievam, kurš vienmēr gaida savu bērnu atgriešanos. Šajās 40 dienās aicinu uz īsām tikšanām, kurās pārdomāsim par šī laikposma būtību un nozīmi.
“Lūk, tagad ir labvēlības laiks, lūk, tagad ir glābšanas diena!” (2 Kor 6,2b). Lielais gavēnis ir labvēlīgs laiks Baznīcas liturģiskajā gadā. Tas mūs sagatavo lielākajam kristīgās ticības noslēpumam – Kristus Pashai, Viņa ciešanām, nāvei un augšāmcelšanai. Tas ir atgriešanās, gandarīšanas, lūgšanas un garīgās atjaunotnes laikaposms. Gavēņa simbolikā un praksē rodam dziļu teoloģisko saturu, kas attiecas uz mūsu dzīvi, attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem. Aicinu šajā Gavēņa laikā uz 40 īsām tikšanās reizēm, kurās pārdomāsim šī perioda būtību un nozīmi mūsu dzīvē.
Šā gada 9. februārī plkst. 0.30 naktī mūžībā devās cienījamais priesteris Konstantīns Bojārs. Pr. K. Bojārs bija dzimis 1932. gada 29. augustā Rudzātos ticīgā sešu bērnu ģimenē. 1949. gadā iestājies Rīgas Garīgajā seminārā. Studiju laikā bija iesaukts armijā. Studijas beidza un par priesteri tika iesvētīts 1958. gada 15. maijā.
“Pašapmierinātība ir lielais katoļu grēks,” rakstīja Flanerija O’Konora*. Diemžēl, viņai bija pilnīga taisnība. Pārāk bieži katoļi ir bēdīgi slaveni ar savu pārlieku dedzīgo dogmatiskā pārākuma apliecināšanu, saskaroties ar reliģiskām nesaskaņām, kā arī ar savu noraidošo attieksmi pret citu ticību tradīcijām. Tā ir traģiska kļūda, kas bieži tiek pieļauta un (vispirmām kārtām es pats to atzīstu) ir viegli izdarāma.
Esam iesākuši kārtējo Jubilejas gadu. 2016. gadā bija ārkārtas Jubilejas Žēlsirdības gads. Jubilejas gads ir atbrīvošanas laiks, par ko liecina izvēlētās tautas vēsture un Dieva dotais norādījums: “Jums jāsvēta piecdesmitais gads un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā; tas lai jums ir gaviļu gads, un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies atpakaļ savā ciltī.” (Lev 25.10) Attiecībā uz Jubilejas gadu izvēlētajai tautai bija jāievēro daudz priekšrakstu, bet galvenā doma bija atgūt brīvību.
Mākslīgais intelekts ir iespēja, taču tas cilvēku var arī padarīt par mašīnu vergu, – lasām Ticības mācības un Kultūras un izglītības dikastēriju izdotajā dokumentā "Antiqua et Nova" par attiecībām starp mākslīgo intelektu un cilvēka intelektu.
Mums bieži atgādina, cik svarīgi ir lūgties par mieru, nest mieru un dot mieru citiem. Dziļa un dievbijīga ir Julijana Kardināla Vaivoda lūgšana par mieru grāmatā “Septiņi mēneši Liepājas cietoksnī” (94.–95. lpp.). Viņš šo lūgšanu lūdzās II pasaules kara laikā, kad “Kurzemes katlā” ritēja sīvas cīņas, bet Liepājā bieži bija jāslēpjas no uzlidojumiem.
Iesākam kārtējo Jubilejas gadu. 2016. gadā bija ārkārtējais Jubilejas Želsirdības gads. Jubilejas gads ir atbrīvošanas laiks par ko liecina izvēlētās tautas vēsture un Dieva dotais norādījums, kas skan: “…jums jāsvētī piecdesmitais gads un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā; tas lai jums ir gaviļu gads, un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies atpakaļ savā ciltī”. (3 Moz. 25. 10) Bij daudz vēl kas jāievēro izvēlētās tautas dēliem attiecībā uz Jubileju, bet galvenā doma ir atgūt brīvību.
Raksti
