Bērnības atmiņas Manas pirmās atmiņas par priesteri A. Brumani ir kopš agras bērnības. No 1961. līdz 1968. gadam viņš kalpoja par vikāru Sv. Nikolaja draudzē Namūrā, Beļģijā. Šajā laikā viņš bieži viesojās pie mums mājās. Viņš bija dinamisks jauns priesteris, atvērts, dzīvespriecīgs un ļoti tuvs maniem vecākiem un arī mums ar brāli kā bērniem. Viņš ar mums spēlēja futbolu. Atceros, kā viņš palīdzēja tēvam krāsot mūsu māju un vēlāk arī apstrādāt mežu mūsu lauku mājās. Viņš nebija tāds kā citi priesteri, kurus es tajā laikā pazinu un kas man šķita pārāk nopietni. Viņš piesaistīja cilvēkus ar savu laipnību un atvērtību, un mēs kā bērni to īpaši sajutām. Šodien, es teiktu, ka viņš darbā ar jauniešiem pielietoja svētā Jāņa Bosko metodi. Bīskapa studiju gadi Priesteris Brumanis bija arī students. Kamēr viņš bija vikārs Namūrā, viņš strādāja pie savas doktora disertācijas. Manī viņš atstāja priekšstatu par jaunu priesteri, kurš ļoti nopietni izturējās pret savām studijām. Tas viņam nebija viegls laiks, jo, būdams draudzes vikārs un doktorants, viņš piedzīvoja sava veida izdegšanu, kas noveda pie insulta. Uz kādu laiku viņš zaudēja runas spējas un bija paralizēts. Mūsu priesteris, ģimenes draugs bija kļuvis smagi slims, jo bija pārpūlējies, un mēs visi ģimenē to dziļi pārdzīvojām. Joprojām viņu atceros, guļot gultā, kad mēs ar vecākiem viņu apmeklējām, arī viņa ilgstošo atveseļošanos. Priesteris Brumanis mūsu ģimeni iepazīstināja ar Lurdas Dievmāti – Jaunavu Mariju. 1958. gadā, atzīmējot 100. gadadienu, kopš Jaunavas Marijas parādīšanās Lurdā, viņš izdeva pirmo grāmatu latviešu valodā par šo notikumu. Pateicoties šai grāmatai, mūsu ģimene iepazina un sāka godināt Lurdas Dievmāti, un drīzumā mēs ar visu ģimeni devāmies svētceļojumos uz Lurdu Francijā. Tēvzemes mīlestība Priesteri Brumani atceros arī kā lielu savas zemes patriotu; viņa mīlestība uz tēvzemi, īpaši Kurzemi, bija ļoti dedzīga. Viņš dzīvoja Latvijai, cerot, ka kādu dienu tur atgriezīsies. Atceros, kā viņš kopā ar tēvu mēdza piedalīties Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centra sēdēs (LAKEC), kurās tika apspriesta Latvijas nākotne un Eiropas politiķiem tika atgādināts tās okupētais stāvoklis. Kā garīdznieks viņš pārdzīvoja, ka Latvija tiek kolonizēta un pakāpeniski rusificēta, par to tika bieži runāts. Viņš palīdzēja mums saprast, ka evaņģelizācija nozīmē nopietnu attieksmi pret kultūru un to, ka kristietis nevar ignorēt tautas kultūru, kura tiek evaņģelizēta. Kā piemēru viņš minēja sava dzimtā reģiona evaņģelizāciju, ko veica jezuītu tēvi, kuri spēja auglīgi integrēt suitu kultūras pirmkristīgos elementus. Lieli Latvijas nacionālās dzīves notikumi, piemēram, neatkarības pasludināšanas diena 1918. gada 18. novembrī, kā arī diena, kad komunisti deportēja tūkstošiem latviešu, tika pieminēti dievkalpojumos. Tas palīdzēja man saprast, ka ticības dzīve un Baznīcas dzīve nevar ignorēt tautas stāvokli, neievērot tās ciešanas. Vēlāk, strādājot Vatikāna Radio, viņš brīvi un drosmīgi runāja par Latviju un tās okupāciju, atmaskojot padomju ideoloģijas melus. Vēstures zinātņu doktors 1968. gadā priesteris Ā. A. Brumanis ieguva vēstures zinātņu doktora grādu, aizstāvot darbu par Mogiļevas metropolītu Staņislavu Siestženceviču. 1968. gadā viņš atstāja Beļģiju, lai dotos jaunā misijā uz Romu, kur ilgus gadus strādāja Vatikāna Radio latviešu redakcijā. Tur vairākus gadus pēc kārtas vasarā man bija iespēja viņu atkal satikt. Tad jau viņš man šķita daudz nopietnāks, ar atbildību un mīlestību gatavojot teoloģiskus un informatīvus raidījumus par Baznīcu. Mani ļoti uzrunāja viņa mīlestība pret Baznīcu un jo īpaši pret pāvestu Jāni Pāvilu II, ar kuru mēs vairākkārt tikāmies. Ikdienā viņš dzīvoja gandrīz kā eremīts, ļoti askētisku dzīvi, kalpojot Peru dominikāņu māsu kongregācijai kā kapelāns. Prātā palikušas garās pastaigas gar jūru Romas tuvumā, diskusijas par Baznīcas dzīvi, par Vatikāna II koncila nozīmi. Kā priesteris viņš uzsvēra, ka koncils nav lūzums ar Baznīcas tradīciju, bet Svētā Gara vadīta attīstība. Šajās pārdomās viņš daudz runāja par Latviju, garīgo atmodu, priesterisko aicinājumu. Viņš man sacīja, ka viņa aicinājums visciešākā veidā ir saistīts ar bīskapiem Jāzepu Rancānu un Boļeslavu Sloskānu. Par godināmo bīskapu Sloskānu viņš teica: “Man palicis prātā viņa svinīgais, svētlaimīgi pievilcīgais smaids, kas bija uz viņa lūpām, tiekoties ar semināristiem vai ar citiem cilvēkiem.” Beļģijā bīskaps bija plaši pazīstams, jo sniedza priekšlasījumus gan par Latviju, gan par kristiešu vajāšanām Padomju Savienībā. Pēc bīskapa Sloskāna ieteikuma priesteris Brumanis izvēlējās studēt Sv. Gregora universitātē Romā, kur ieguva licenciāta grādu teoloģijā. Visas viņa un arī citu latviešu priesteru studijas bija ieguldījums katoliskajā Baznīcā Latvijā, kad tā iegūst savu neatkarību. Atgriešanās Latvijā Pēc dažiem gadiem – 1989. gadā – es ierados Latvijā uz pastāvīgu dzīvi un pasniedzu lekcijas Rīgas Garīgajā seminārā. Dažus mēnešus vēlāk, dodoties uz Romu, satiku pr. Brumani un viņu aicināju arhibīskapa J. Pujāta vārdā atgriezties Latvijā kā Garīgā semināra pasniedzējam. Toreiz viņam bija vairāki iebildumi un saistības, kas bija jāņem vērā, bet apelēju pie viņa sirdsapziņas. Kā bīskapa Boļeslava Sloskāna audzēknim atgādināju viņam bīskapa Sloskāna izveidotā Luvēnas semināra sūtību – atgriezties dzimtenē, tiklīdz tā būs brīva un neatkarīga. Šis laiks nu bija pienācis. Pēc mana apciemojuma un uzstājīgā lūguma viņš pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā un pasniedza lekcijas gan Garīgajā seminārā, gan Katehētikas institūtā. Dažus gadus vēlāk par Liepājas diecēzes nākotni mūs iztaujāja apustuliskais nuncijs Husto Muļjors Garsija (Justo Mullor Garcia). Kopā ar citiem garīdzniekiem mēs neredzējām labāku un atbilstošāku kandidātu par monsinjoru Ārvaldi Andreju Brumani. Viņa zināšanas, mīlestība uz Kurzemi un Latviju, kā arī uzticīgā kalpošana katoliskajai Baznīcai viņu veidoja par ļoti piemērotu kandidātu. Arī Vatikāna Radio pieredze četrdesmit gadu garumā, valodu zināšanas, bija liels ieguvums visai katoliskajai Baznīcai Latvijā. Priesteriem Antonam Justam un Antonam Smelteram bija pārliecība, ka viņš būs tilts starp Latviju un latviešiem trimdā, kļūstot par vienotības un izlīgšanas zīmi katoliskajā Baznīcā. Tāda bija arī Dieva griba, jo viņš tika izvēlēts par bīskapu un 1996. gada 6. janvārī Romā tika iesvētīts par Liepājas diecēzes bīskapu. Mūsu draudzība turpinājās, arī viņam esot bīskapam. Vēlos pateikties par Ā. A. Brumaņa priesterisko aicinājumu un nesavtīgo kalpošanu, kura ir iedvesmojusi daudzus cilvēkus gan Latvijā, gan visā pasaulē. "Nāc", Nr. 143
Foto: no diecēzes arhīva 
Priesteris A. M. Jerumanis (no kreisās), pāvests Jānis Pāvils II,
bīskaps Ā. A. Brumanis un P. M. Jerumanis Romā Latvijas kristietības astoņsimtgades svinībās
|
