Svētā no Ljēžas Corpus Christi (Vissvētākā Sakramenta) svētku izcelsme meklējama pirms vairāk nekā 800 gadiem netālu no Ljēžas pilsētas (Beļģijā), kur dzīvoja kāda jauna sieviete – Juliāna (Julienne de Mont-Cornillon) jeb Juliāna no Ljēžas, kuru pāvests Pijs IX oficiāli atzina par svēto 1869. gadā. Informācija par viņas dzīvi saglabāta viņas vita jeb svētās dzīves aprakstā, kas sarakstīts neilgi pēc viņas nāves 1258. gadā. Juliāna dzimusi 1191. gadā Ljēžas apkārtnē. Viņa un viņas dvīņumāsa Agnese piecu gadu vecumā kļuva par bārenēm, un abas uzauga augustīniešu mūķeņu aprūpē Monkornijonas klosterī un leprozorijā. Pēc daudziem mācību gadiem klostera māsu uzraudzībā Juliāna kļuva par augustīniešu mūķeni. Māsa Juliānna bija ļoti inteliģenta. Viņa iegaumēja Baznīcas tēvu, svētā Augustīna un svētā Bernarda, rakstus latīņu valodā, un, tāpat kā daudzi viņas reģionā un paaudzē, viņai piemita stipra dievbijība pret Vissvētāko Sakramentu. Viņa mīlēja Kristu un dziļi izjuta Viņa klātbūtni, bieži pārdomājot Jēzus vārdus: "Un, lūk, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam" (Mt 28, 20). Mistiskās vīzijas Sv. Juliānas dzīves aprakstā atspoguļots viņas dziļā veltīšanās Euharistijai. Anonīmais viņas dzīves apraksta autors vēsta, ka viņai kopš sešpadsmit gadu vecuma lūgšanu un Euharistijas adorācijas laikā atkal un atkal parādījās viena un tā pati vīzija – spožs pilnmēness ar tukšu plaisu tajā. Tā kā māsa Juliāna bija klusa un pazemīga, viņa šīs vīzijas paturēja pie sevis. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem šo vīziju apturēt, viņa nolēma sākt meklēt tās nozīmi. Mistiskā redzējumā Kristus viņai atklāja, ka mēness attēlo Baznīcu šeit, uz zemes, bet tukšums tajā ir trūkstošā svētku diena, kuru Viņš vēlētos: svētkus, kas veltīti Viņa Miesai un Asinīm, kas Euharistijā ir klātesoši, bet kuri Lielās Ceturtdienas liturģijā aizēnoti ar kāju mazgāšanas rituālu un Kunga Ciešanu piemiņu. Šajā sv. Juliānas atklāsmē Kristus vēlējās, lai Euharistija papildus ikdienas Sv. Mises svinēšanai tiktu īpaši godināta atsevišķos svētkos. Sv. Juliāna gan jutās necienīga šim uzdevumam, bet pēc 20 gadiem lūgšanā un atkārtota apstiprinājuma no Dieva viņa pieņēma savu misiju. Kad māsa Juliāna bija jau klostera priore, viņa beidzot uzticējās divām draudzenēm, ar kurām viņu vienoja mīlestība un dievbijība pret Vissvētāko Sakramentu. Viņas dalījās savā pieredzē ar pazīstamu priesteri un lūdza viņu konsultēties ar teologiem par šiem svētkiem. Svētku iedibināšana Kad sv. Juliāna sāka dalīties ar savām mistiskajām pieredzēm, viņas vēstījums guva atbalstu no dažādām Baznīcas autoritātēm, tostarp no Ljēžas arhidiakona, kaimiņu diecēzes Kambrē bīskapa, Francijas dominikāņu ordeņa provinces priekšnieka un no Parīzes universitātes kanclera. Tomēr Juliāna sastapās arī ar pretestību no ievērojamas garīdzniecības daļas puses, kuri iebilda pret jaunu svētku ieviešanu, pamatojoties uz to, ka Euharistija jau tiek godināta katru dienu Svētajā Misē. Viņas oponenti viņu nievājoši dēvēja par “Juliānu – sapņotāju”. Spiediena ietekmē viņa pēc savas brīvas gribas pameta klosteri un kopā ar vairākiem saviem domubiedriem desmit gadus, no 1248. līdz 1258. gadam, uzturējās dažādos klosteros kā viesi. Visur, kur viņa uzturējās, visi bija pārsteigti un aizkustināti par viņas pazemību. Viņa nekad nerunāja sliktu un neizteica kritiku tiem, kas nostājās viņai pretī. Tā vietā viņa turpināja būt paklausīga un nelokāma savos centienos izplatīt Euharistijas pielūgsmes praksi. Juliāna devās svētceļojumā uz dažādu svēto svētvietām, lūdzot viņu aizbildniecību, lai svētki, ko Kristus viņai bija uzticējis, kļūtu par liturģisku realitāti. Drīz vien viņas lūgšanas tika uzklausītas – Ljēžas bīskapam Robertam de Torotē tika izklāstīta svētku ideja, un viņš to sirsnīgi pieņēma. Viņš nosūtīja vēstuli visiem savas diecēzes garīdzniekiem, vēlot ik gadu svinēt šos svētkus ar tiem paredzēto dievkalpojumu ceturtdienā pēc Trīsvienības svētdienas. Bīskaps bija iecerējis šo rīkojumu svinīgi pasludināt nākamajā diecēzes sinodē, taču nomira, pirms to varēja izdarīt. Pēc bīskapa de Torotē nāves bija vajadzīgs jauns aizstāvis, kurš varētu nodrošināt svētku ieviešanu. Svētki savu aizbildni atrada jau iepriekš minētajā Francijas dominikāņu provinces priekšniekā Hjū no Senšēras, kurš tobrīd bija kļuvis par kardinālu un pāvesta legātu. Veicot misiju Vācijā, viņš iegriezās Ljēžā un tika iedvesmots turpināt svētku ieviešanu. Viņš tur svinēja Corpus Christi Misi un izdeva vēstuli, kurā pavēlēja svētkus svinēt ik gadu ar tiem atbilstošu liturģiju viņa jurisdikcijā. Tajā brīdī svētki sāka izplatīties, taču līdz laikam, kad 1258. gadā svētā Juliāna nomira, tie saglabāja lokālu raksturu. Pagāja vairāki gadi pēc viņas nāves, līdz viņas aizstāvētais svētku ideāls guva vispārēju atzinību. 1261. gadā Žaks Pantaleons, kurš bija atbalstījis Juliānas vēstījumu, būdams Ljēžas arhidiakons, kļuva par pāvestu Urbānu IV. 1264. gadā pāvests Urbāns IV izdeva bullu Transiturus de hoc mundo, ar kuru visai Romas (latīņu) Baznīcai tika iedibināti Corpus Christi svētki, nosakot to svinēšanu ceturtajā dienā pēc Vasarsvētku oktāvas. Pāvests paskaidroja svētku ieviešanas iemeslu, atsaucoties uz tiem pašiem argumentiem, ko bija izmantojuši bīskaps Roberts de Torotē un Hjū no Senšēras: cīņa pret ticības trūkumu un maldu mācībām, kā arī vēlme godināt Euharistiju apzinātāk, nekā citās dienās. Lai gan šie svētki tika ierosināti, balstoties uz svētās Juliānas mistisko redzējumu, tie tika ieviesti laikā, kad Baznīcā notika aktīva Euharistiskās teoloģijas un kanonisko likumu attīstība. 12. un 13. gadsimtā pirmo reizi parādījās termins “transsubstanciācija”, kas apzīmē reālo Kristus klātbūtni Euharistijā. Tāpat šajā laikā kanoniskajos likumos tika ieviesta hostijas pacelšanas prakse, kas notiek tūlīt pēc pārvēršanas brīža. Akvīnas Toma himnas Līdz ar jaunu svētku dienu radās nepieciešamība izveidot jaunus tekstus kanoniskajām stundām, kā arī mainīgajām Sv. Mises daļām, t.i., tiem liturģijas elementiem, kas mainās atkarībā no dienas. Neilgi pirms pāvests Urbāns IV 1264. gadā izdeva savu bullu, svētais Akvīnas Toms uzņēmās un pabeidza uzdevumu – sacerēt gan breviāra liturģiju (stundu lūgšanas), gan Svēto Misi šiem svētkiem. Lai gan jau iepriekš bija tapuši daži teksti (tostarp viens, ko bija pasūtījusi pati svētā Juliāna), tieši Akvīnas Toma sacerējumi tika iekļauti Romas liturģijā un kļuva par oficiālajiem Corpus Christi svētku tekstiem, kad pāvests Urbāns IV šos svētkus iedibināja visā Baznīcā. Gandrīz visi Akvīnas Toma oriģinālie Breviāra un Sv. Mises teksti palika oficiālajā liturģijā nākamos septiņus gadsimtus līdz Vatikāna II koncila reformām, kas skāra gan Breviāru, gan Romas rita kalendāru. Svētki dzimst… otrreiz Lai gan pāvests Urbāns IV tehniski bija iedibinājis šos svētkus visai Baznīcai jau 13. gadsimtā, tikai 14. gadsimtā tie tika svinēti vispārēji. Vīnes koncilā (1311–1312) pāvests Klements V ar dekrētu Si Dominum atkārtoti pasludināja šos svētkus par vispārējiem. Šis dekrēts tika iekļauts Constitutiones Clementinae - jaunajā kanonisko likumu krājumā, kuru 1317. gadā izsludināja pāvests Jānis XXII. Kļūstot par kanonisko likumu daļu, šie svētki patiešām kļuva vispārēji. Ļoti ātri izveidojās arī Corpus Christi procesijas, kas kļuva cieši saistītas ar svētku svinēšanu. Šīs procesijas aizsākās Vācijā ap 1275. gadu. Līdz 1350. gadam, kad svētki jau bija kļuvuši par universālu praksi, arī procesijas kļuva par neatņemamu svētku daļu, kurās garīdznieks nesa konsekrēto hostiju Euharistijas traukā, bieži vien pārklātu ar baldahīnu, un ticīgie sekoja tai. Viduslaikos šīm procesijām tika piešķirta liela nozīme gan Baznīcā, gan plašākā sabiedrībā. Corpus Christi procesijas joprojām ir izplatīta prakse arī mūsdienās. Svinēsim! Tas ir likums Laikam ejot, svētku diena un to svinēšana turpināja attīstīties. 15. gadsimta pāvesti Martins V un Eugenijs IV abi izdeva vēstules, kas attiecās uz Corpus Christi svētkiem. 16. gadsimtā svētki un to procesija pat tika iekļauti anatēmas paziņojumā —no Trenta koncila 13. sesijas 6. kanonā: "Ja kāds saka, ka Vissvētakajā Euharistijas sakramentā Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, nav jāpielūdz ar latria (red. – augstākā pielūgsme, kas pienākas vienīgi Dievam), kas izpaužas arī ārēji, un ka tādēļ Viņš nav īpaši godājams ar svētku svinībām, nav svinīgi jānes procesijās, kā to slavējami un vispārēji piekopj svētā Baznīca, vai arī nav publiski jāizstāda ļaudīm pielūgšanai un ka šī pielūgsme ir elku dievkalpošana – tas lai ir izslēgts (anathema)." Šis paziņojums bija atbilde protestantu reformatoriem, kuri uzskatīja šo svētku svinēšanu par elku pielūgsmi. Gadsimtus vēlāk 1917. gada kanonisko likumu kodekss minēja šos svētkus vismaz četras reizes. Corpus Christi nozīmi Baznīcā var redzēt atspoguļotu kanonā 338.3, kas paredzēja, ka bīskapiem jābūt klāt savās katedrālēs, izņemot nopietnas un steidzamas nepieciešamības gadījumos, Ziemassvētkos, Lieldienās, Svētā Gara svētkos un Corpus Christi svētkos. 1983. gada kanoniskais kodekss atsaucas uz svētkiem divas reizes, vēl vairāk uzsverot to nozīmi, jo kanons 395.3 nedaudz maina vecāko kanonu, pieprasot, lai diecēzes bīskapi būtu klāt savās diecēzēs, izņemot smagas un steidzamas nepieciešamības gadījumos, daudz retākos gadījumos. Tomēr Corpus Christi joprojām ir starp svētkiem, kam līdzās Ziemassvētkiem, Lielajai Nedēļai, Lieldienām un Svētā Gara svētkiem ir svarīga nozīme. Ceturtdiena vai svētdiena? Svētki vai lielie svētki? Gudri lasītāji varbūt pamanījuši, ka svētku svinēšanā šķiet ir dažas neatbilstības. Pirmkārt, kad tie ir svinami? Kopš pašiem svētku pirmsākumiem Corpus Christi tika svinēti ceturtdienā. Pēc Vatikāna II koncila 1969. gadā Svētā Ritu Kongregācija (kura tajā pašā gadā tika sadalīta Dievišķās pielūgsmes Kongregācijā un Svēto lietu Kongregācijā) publicēja Vispārējos normatīvus liturģiskajam gadam un kalendāram, kuri stājās spēkā 1970. gada 1. janvārī. Starp daudzām izmaiņām Vispārējā Romas kalendārā tika iekļauta norma, kas ļāva Kunga parādīšanās svētkus jeb Epifāniju, Kunga debeskāpšanas svētkus un Corpus Christi svētkus pārcelt uz svētdienu. Piemēram, Corpus Christi svētki varēja tikt pārcelti no ceturtdienas uz svētdienu pēc Trīsvienības svētkiem. Tomēr 1962. gada Romas Misāle piedāvā iespēju “izņēmuma svētkiem”, kas ļauj svinēt svētku Sv. Misi arī citā dienā, papildus tās sākotnējai dienai. Tādējādi Corpus Christi varētu tikt svinēti gan ceturtdienā, gan svētdienā. Vēl viena izmaiņa Vispārējās normās bija svētku dienu kategorizācija. Ja iepriekš bija dažādu “klasifikāciju” svētki, tad ar to ieviests lielu svētku, svētku un piemiņas dienu iedalījums. Tas, kas agrāk bija Festum Sanctissimi Corporis Christi, kļuva par Vissvētāko Kristus Miesas un Asiņu lielajiem svētkiem. Octāva, kas bija pievienota šiem svētkiem, tika atcelta jau agrāk, pāvesta Pija XII izsludinātajā 1955. gada kalendāra reformā. Vēl viens nianses jautājums – vai šie svētki svin tikai Kristus Miesu, vai arī Kristus Miesu un Asinis? Lai gan sākotnējā latīņu nosaukumā bija tikai vārds “miesa”, šie svētki, kā to bija ierosinājusi svētā Juliāna, bija piemiņas svētki gan miesai, gan asinīm Euharistijā. To var redzēt arī pāvesta Urbāna IV bullā, kā arī himnās, lūgšanās un lasījumos Sv. Mises un oficiālajos tekstos. Tomēr 1849. gadā pāvests Pijs IX ieviesa Vissvētāko Asins svētkus kā papildus svētkus. Šie svētki tika izņemti no 1969. gada Romas kalendāra revīzijas, norādot jau esošo Svētās Asins piemiņu Corpus Christi svētkos. Jaunais kalendārs uzsvēra šo divkāršo nozīmi svētku nosaukumā. Pillarcatholic.com
Foto: Unsplash.com /Jacob Bentzinger | 
