Viens no ticības noslēpumiem ir tas, kā mēs vispār iegūstam ticību. Mums tiek mācīts, ka ticība ir dāvana, un tomēr pats svētais Pēteris mūs brīdina: “Esiet vienmēr gatavi aizstāvēties ikviena priekšā, kas prasa jums paskaidrojumu par cerību, kas ir jūsos. (1 Pēt 3:15)” Mēs šo dāvanu varam uzskatīt par pašsaprotamu, taču, padomājot dziļāk, nespējam saprast, kā esam to pelnījuši. Turklāt mēs bieži pārdomājam — un ne vienmēr kļūdaini — par citu cilvēku šķietamo spītību un noliegumu. Katram cilvēkam ticības pieredze ir atšķirīga, un katrs minētu citu iemeslu kopumu, kāpēc viņš uzticas ticības dotajai pārliecībai. Ar šo jautājumu es atkal sastapos, kad publicēju video lekciju par Kristus augšāmcelšanos. Lekcijā es uzsvēru to, cik svarīgi ir argumenti par labu Kristus augšāmcelšanās faktam — jo īpaši ticības uzturēšanai vajāšanu laikā. Kāds skatītājs jautāja, kāpēc nevarētu būt tā, ka tie, kuri saglabāja ticību vajāšanu apstākļos, vienkārši “ticēja” — bez konkrētiem iemesliem. Es uzskatu, ka ticīgajiem bieži vien ir svarīgi zināt, ka pastāv labi pretargumenti iebildumiem pret kristietību, taču šis jautājums lika man vēl dziļāk pārdomāt, kāpēc dažiem cilvēkiem ir ticība vai, precīzāk sakot, kāpēc viņi ar visu sirdi pieņem ticības dāvanu, dažkārt pat piespiedu kārtā. Un, lai gan mums vajadzētu spēt pamatot cerību, ko šī ticība mums dod, jāatzīst, ka ne visi spēcīgie kristieši to spēj, turklāt individuālie iemesli nav viss stāsts, lai cik svarīgi tie arī būtu. Atzīšana un atbildes došana Ticības pakāpe cilvēku vidū atšķiras. Tā var svārstīties no vienkāršas kultūras pieņemšanas (“visi tā dzīvo, tātad arī es…”) līdz dziļi personiskām un ilgtspējīgām attiecībām ar Dievu, kas veidojas ticības ugunī. Starp šiem diviem punktiem ir neskaitāmas pakāpes, tostarp dažādas šaubas un ierobežojumi. Atceros vienu “katoļticīgu” draugu, kurš pārstāja apmeklēt svētdienas Misi, kad mūsu nelielajā draudzē tika pievienota otrā Mise. Viņš izsecināja, ka tagad neviens nevarēs pateikt, vai viņš ir bijis uz Misi vai ne. (Biju pārsteigts, ka 70. gadu vidū kādam joprojām bija šāda sociāla motivācija, un vēl vairāk — ka viņš var aizmirst, ka vismaz trīs ļoti svarīgas Personas vienmēr zina. Tomēr arī tik trausla ticība ir labāka nekā nekāda.) Pārdomājot, kļūst skaidrs: ticības spēks nav tieši proporcionāls tam, cik daudz iemeslu kāds var nosaukt par tās patiesumu. Šis novērojums ir cieši saistīts ar to, ko minēju citā rakstā par sv. Jāņa pieeju ticībai savās vēstulēs. Mīļotais māceklis runā par Kristus mācību tā, it kā ikviens, kas pazīst Kristu, uzreiz saprastu tās patiesumu. Un gluži pretēji — ja kāds neredz šīs mācības patiesumu, tas nozīmē, ka viņš Kristu nepazīst. Dažreiz mēs nepazīstam kādu cilvēku tāpēc, ka nav bijusi iespēja viņu iepazīt. Bet citreiz mēs viņu nepazīstam tāpēc, ka mums pašiem kaut kā trūkst — trūkst spējas vai gribas būt godīgi atvērtiem pret otru. Atkarībā no iemesla šī nespēja vai nevēlēšanās ir vairāk vai mazāk vainojama. Tomēr grūti noliegt, ka patiesa atvērtība Kristus labestībai — tas ir, Viņa būtībai — ir atslēga ticības dāvanas saņemšanai. Un, kad ticība ir saņemta, mūsu pašu atbildība to dzīvot, izzināt un padziļināt ir atslēga, lai tā augtu spēkā un dzīvībā. Un tas, savukārt, nozīmē, ka katram pēc saviem talantiem un iespējām ir pienākums arī izpētīt tos daudzos iemeslus, kas balsta mūsu cerību Kristū. Zināšanas caur mīlestību Šeit mums daudz ko māca līdzība par sējēju, tādēļ Kristus to uzreiz attiecina uz “augsnes” kvalitāti mūsu sirdīs Dieva Vārda pieņemšanai. Kā jau minēju, daži ticības trūkuma iemesli ir ārpus cilvēka kontroles. Taču ir arī tādi, kas atrodas cilvēka atbildībā — piemēram, novājināta, zaudēta vai pamesta ticība. Vainas apziņa – reāla vaina par katru iemeslu, kas ir cilvēka kontrolē – izriet no sirds cietības, kas saprotami apbēdina Kristu (Mk 3:5), tāpat kā mēs, kad piedzīvojam to pašu. Tajā pašā laikā mūsu ticības spēks lielā mērā ir atkarīgs no mūsu sirds tīrības - no atvērtības, ar kādu mēs uzņemam Kristu, no gatavības, ar kādu mēs atsaucamies uz Labo, kas Viņā ir pilnīgs. Šī gatavība ietver arī vēlmi vairāk uzzināt par Kristu, Baznīcu, ko Viņš nodibinājis mūsu labā, žēlastības līdzekļiem, ko Viņš piedāvā, un patiesībām, kuras Viņš atklāj ne tikai caur Atklāsmi, bet caur visu radību. Tiem, kam ir spēja un iespēja mācīties un izzināt vairāk, šī izzināšana ir arī apņemšanās zīme. Bet, tā kā ticība ir dāvana, tās iegūšana vispirms nav atkarīga no mūsu centieniem zināt "par" to. Es uzdrošinos teikt, ka sātanam ir lielākas "zināšanas" par ticību nekā mums, pat pie mūsu labākajām spējām. Taču pastāv dažādi izziņas veidi, un varbūt angļu valodas vārds “knowing” (“pazīt”) labāk atspoguļo to, ko šeit domāju. Mēs varam zināt visu par kādu, nepazīstot viņu pašu. Ar Kristu ir līdzīgi. Mēs varam zināt par Viņu, bet Viņu pašu nepazīt — nebūt atvērti Viņa dāvanai. Bet, ja mēs esam atvērti šai dāvanai un to saņemam, tad sākam pazīt, kā arī paši esam tikuši atzīti. Jo mēs sākam beidzot zināt caur mīlestību. Iespējams, tieši tāpēc sv. Jānis izsaucas: “Mēs mīlam, jo Viņš pirmais mūs ir mīlējis” (1 Jņ 4:19). Un arī tāpēc sv. Pāvils raksta: “Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns, spriedu kā bērns; bet kad es kļuvu vīrs, tad atmetu to, kas bērnišķīgs. Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu nepilnīgi, bet tad es atzīšu tā, kā arī es esmu atzīts. Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1 Kor 13:11–13) Dr. Jeff Mirus
Catholicculture.org | 
