Gods lai ir Tēvam
un Dēlam,
un Svētajam Garam,
kā tas no iesākuma bijis,
tā tagad un vienmēr,
un mūžīgi mūžam. Amen. Ko mēs darām, kad lūdzam šo lūgšanu? Katehisms māca, ka Dieva godība izpaužas tieši ar Viņa labestības atklāšanos un tās dāvāšanu (skat. KKK 294). Kad mēs lūdzam “Gods lai ir”, mēs apliecinām pieredzi par Viņa dāsno mīlestību, kas mums atklāta un ar kuru Viņš ir dalījies. Kardināls Raniero Kantalamesa norāda, ka Dieva godība nav nekas cits kā bezatlīdzības mīlestība pret cilvēkiem. Taču viņš arī brīdina: “Liels grēks ir atteikšanās godināt Dievu. Atsakoties godināt Dievu, cilvēkam tiek atņemta Dieva godība." Tādēļ lūgsim "Gods lai ir" dedzīgi un bieži. Kad lūdzam Gods lai ir Tēvam, mēs pagodinām Dievu par Viņa mīlestību pret mums un mūsu radīšanu. Mēs pagodinām Tēvu, kad atzīstam, ka Viņš zina par mums vissliktāko, taču šo zināšanu izmanto, lai mūs mīlētu vēl vairāk — jo mums kā Viņa bērniem šī mīlestība ir nepieciešama. Godināt Tēvu nozīmē slavēt Viņa nevēlēšanos būt fatālistiskam attiecībā uz mūsu neveiksmēm. Godināt Tēvu nozīmē pasludināt, ka mēs esam mīlēti vienkārši tāpēc, ka esam Viņa. Pr. Francisks Martins rakstīja, ka “gods ir mīlestība, kas tiek izteikta, kad Jēzus atdod sevi pilnīgā paklausībā Tēva gribai.” Lūgt Gods lai ir Tēvam nozīmē lūgt žēlastību atdot sevi Tēvam, kā to darīja Jēzus, pilnīgā paklausībā Viņa gribai. Ar Gods lai ir Dēlam mēs domājam, kā dzied bizantiešu liturģija: "Gods lai ir Tavas apredzības darbīgajai klātbūtnei mūsu dzīvē, ak, Kristu, mūsu Ķēniņ: caur to Tu esi izpestījis visus.” Bīskaps Masimo Kamisaska atzīmē, ka "mēs godinām Dievu, ļaujot sevi iesaistīt mīlestības aktā, kas tika paveikts pie krusta". Svētais Ambrozijs apliecina: “Es nelepošos ar to, ka esmu pestīts. Es nelepošos ar to, ka esmu brīvs no grēkiem, bet ar to, ka mani grēki ir piedoti. Es nelepošos ar to, ka esmu noderīgs vai ka kāds ir noderīgs man, bet ar to, ka Kristus ir mans aizstāvis pie Tēva, un ka Kristus asinis ir izlietas par mani.” Mēs godinām Dieva Dēla draudzību ar mums! Mēs godinām Dēla nekad neizsīkstošo patieso klātbūtni! Ar Gods lai ir Svētajam Garam mēs lūdzam Svētās Trīsvienības Trešo Personu ienākt mūsu sirdī un pārņemt visu mūsu būtību. Jo mēs apzināmies, cik ļoti mēs varam būt pakļauti tam, ka neesam garīgi — tā vietā mēs bieži kļūstam miesīgi, pasaulīgi, savtīgi, materiālistiski… vērsti uz sevi, nevis uz citiem. Kas pagodina Dievu, ir došanās pie Viņa ar apziņu par savu nespēju, necienīgumu, bezspēcību, patiesajiem grēkiem. Kad šādos brīžos mēs atdodam sevi Dievam, mēs Viņu pagodinām visvairāk, jo tad pilnībā paļaujamies uz Viņu, bez jebkādām ilūzijām par savu “labestību”. Mēs pagodinām Dievu, apzinoties savu pilnīgo atkarību no Viņa visā. Mēs lūdzam, lai Viņš mūs nepārtraukti pārveido. Foto: tiek uzskatīts, ka svētais Patriks izmantoja trīslapu āboliņu, lai izskaidrotu Svētās Trīsvienības jēdzienu (Unsplash/Sujay Paul) Pr. Pēteris Džons Kamerons (Peter John Cameron), OP | 
