Pārdomas pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" Romas bīskaps veltīja Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas noslēpumam. «Dārgie brāļi un māsas, jauku svētku dienu! Vatikāna II koncila tēvi mums ir atstājuši brīnišķīgu tekstu par Vissvētāko Jaunavu Mariju, ko es kopā ar jums vēlos izlasīt šodien, kad svinam viņas debesīs uzņemšanas svētkus. Dokumenta par Baznīcu beigās koncila tēvi saka: "Tieši tāpat kā Debesīs, kur Jēzus Māte, jau tagad pagodināta ar miesu un dvēseli, ir tās Baznīcas attēls un sākums, kurai jārod piepildījums nākamajā mūžībā, tāpat šeit, virs zemes, tā mirdz svētceļojošajai Dieva tautai kā drošas cerības un mierinājuma zīme līdz pat Kunga atnākšanas dienai (Lumen gentium, 68). Jaunava Marija, kuru augšāmcēlies Kristus uzņēma savā godībā ar miesu un dvēseli, mirdz kā cerības ikona saviem bērniem, kuri svētceļo cauri vēsturei. Nav iespējams nedomāt par Dantes vārsmām Paradīzes pēdējā dziesmā. Lūgšanā, ko dzejnieks liek uz svētā Bernarda lūpām, sākot ar vārdiem: "Jaunava Māte, tava Dēla meita” (XXXIII, 1), viņš slavē Mariju, jo šeit, uz zemes, starp mums, mirstīgajiem, viņa ir "cerības dzīvinošais dzēriens", dzīvais avots, no kura izplūst cerība. Māsas un brāļi, šī ticības patiesība lieliski atbilst Jubilejas gada tēmai: "Cerības svētceļnieki". Svētceļniekam ir nepieciešams mērķis, kas parāda ceļa virzienu, vajadzīgs skaists un pievilcīgs mērķis, kas virza viņa soļus un dod spēku, kad viņš jūtas noguris, un kas nepārtraukti atdzīvina viņa sirdī ilgas un cerību. Dzīves ceļā šis mērķis ir Dievs, bezgalīgā un mūžīgā Mīlestība, dzīves pilnība, miers, prieks un viss labais. Cilvēka sirdi piesaista skaistums un tā neizjūt laimi, kamēr to neatrod; un patiesi pastāv risks to pazaudēt, ja tā apmaldās ļaunuma un grēka "tumšajā mežā". Lūk, žēlastība: Dievs nāca mums pretī, pieņēma mūsu miesu, kas veidota no zemes, un paņēma to sev līdzi, simboliski izsakoties - "uz debesīm", pie Dieva. Tas ir Jēzus Kristus noslēpums, kurš kļuva cilvēks, nomira un augšāmcēlās mūsu pestīšanas dēļ; un ar Viņu nesaraujami ir saistīts arī Marijas – sievietes, no kuras Dieva Dēls pieņēma miesu – un arī Baznīcas, Kristus mistiskās Miesas, noslēpums. Tas ir mīlestības un brīvības noslēpums. Tāpat kā Jēzus izteica "jā", arī Marija teica "jā", ticot Kunga vārdam. Un visa viņas dzīve bija cerības svētceļojums kopā ar Dieva Dēlu un savu Dēlu, svētceļojums, kas caur krustu un augšāmcelšanos aizveda viņu uz dzimteni, Dieva Tēva apskāvienos. Tad, kad esam ceļā, gan kā atsevišķi cilvēki un ģimenes, gan kā kopienas – īpaši tad, kad savelkas mākoņi un ceļš kļūst nesaskatāms un grūts, pacelsim savu skatienu, raudzīsimies uz viņu, mūsu Māti, un atradīsim cerību, kas nekad nepieviļ» (sal. Rom 5,5). Vaticannews.va | 
