«Dārgie brāļi un māsas, labdien! Nāves noslēpums cilvēkos vienmēr ir izraisījis dziļus jautājumus. Savā ziņā fiziskā nāve ir dabiska, bet vienlaikus tas ir biedējošs notikums mūsu dzīvē. No vienas puses nāve ir dabiska, jo visi dzīvie organismi uz zemes mirst, bet no otras nedabiska, jo ilgas pēc dzīvības un mūžības, ko mēs izjūtam sevī, liek mums uzskatīt to par sodu, par "grēka algu". Daudzas senās tautas ieviesa dažādus rituālus un paražas, kas saistītas ar mirušo kultu, lai pavadītu un pieminētu mirušos. Tomēr mūsdienās vērojama cita tendence. Nāve šķiet kā sava veida tabu, notikums, no kura labāk turēties pa gabalu; kaut kas tāds, par ko jārunā klusinātā balsī, lai netraucētu mūsu jūtīgumu un mieru. Bieži vien šī iemesla dēļ cilvēki izvairās apmeklēt kapsētas, kur atdusas tie, kas ir dzīvojuši pirms mums, un gaida uz augšāmcelšanos. Kas tad ir nāve? Vai tai patiešām pieder pēdējais vārds mūsu dzīvē? Šos jautājumus uzdod cilvēki, apzinoties, ka kādreiz pienāks nāves brīdis. Taču šī apziņa viņus neglābj no nāves; drīzāk padara tos "vājākus" par visām citām dzīvajām radībām. Dzīvnieki, protams, cieš un nojauš, ka nāve ir tuvu, bet nezina, ka tā ir daļa no eksistences. Atzīstot šo aspektu, mums būtu jāuzskata sevi par nelaimīgām būtnēm ne tikai tāpēc, ka mirsim, bet arī tāpēc, ka esam pārliecināti, ka tas notiks, pat ja nezinām, kā un kad. Tas, visticamāk, ir mūsu biežo mēģinājumu izvairīties no jautājuma par nāves jēgu rezultāts. Svētais Alfonss Marija Liguori savā slavenajā darbā ar nosaukumu "Gatavošanās nāvei" aicina pārdomāt nāves pedagoģisko vērtību, uzsverot, cik tā ir liela dzīves skolotāja. Apzinoties, ka nāve ir zemes dzīves noslēgums, mēs esam aicināti piepildīt savu dzīvi. Lūgšana palīdz saprast, kas ir labs debesu valstībai, atbrīvoties no tā, kas mūs saista ar pasaulīgām lietām, mācīties dzīvot savu dzīvi, zinot, ka mūsu dzīves ceļš uz zemes sagatavo mūs mūžībai. Tomēr daudzas mūsdienu antropoloģiskās vīzijas bieži sola imanentu nemirstību vai zemes dzīves pagarināšanu, pateicoties dažādām tehnoloģijām. Tas ir transhumānisma scenārijs, kas parādās mūsu laikmeta izaicinājumu horizontā. Vai zinātne patiešām spēj uzvarēt nāvi? Un vai tā pati zinātne var mums garantēt, ka dzīve bez nāves ir arī laimīga dzīve? Kristus augšāmcelšanās fakts atklāj, ka nāve nav pretrunā dzīvei, bet ir tās neatņemama sastāvdaļa. Jēzus Lieldienas mūsu dzīves laikā, kas joprojām ir pilna ar ciešanām un pārbaudījumiem, sniedz mums priekšnojautu par to, kas notiks pēc nāves. Evaņģēlists Lūkass aptvēra gaismas priekšnojautu tumsā, kas bija apņēmusi Golgātu. Viņš raksta: "Tā bija sagatavošanās diena, un sabats jau tuvojās" (Lk 23,54). Šī gaisma, Lieldienu rītausmas mirdzums iezīmējas debesu tumsā, kas šķiet joprojām ir slēgtas un klusas. Šī gaisma vēsta par nākamās dienas ausmu pēc sabata: jauno Augšāmcelšanās gaismu. Tikai augšāmcelšanās gaismā mūsu sirds var saprast, ka nāve nav visa beigas, bet pāreja uz laimīgu mūžību, uz mājām, kur mūs gaida. Augšāmcēlušais Kristus dāvā mums dzīves pilnību, kurā vairs nav ēnu un pretrunu Pateicoties Viņam, kurš nomira un augšāmcēlās, kopā ar svēto Francisku nāvi varam saukt par "māsu". Tās gaidīšana ar drošu cerību uz augšāmcelšanos atbrīvo mūs no bailēm pazust uz visiem laikiem un sagatavo mūs mūžīgās dzīves priekam.» Pirms vispārējās audiences pāvests Leons XIV tikās ar Vatikāna bibliotēkas vadītāju arhibīskapu Džovanni Čēzare Pagacci un Svētā Krēsla administrācijas vadītāju māsu Rafaelu Petrini. Svētais tēvs pieņēma audiencē Eiropas Parlamenta politiskās grupas Eiropas konservatīvie un reformisti pārstāvjus. Šī grupa dibināta 2009. gadā pēc Lielbritānijas Konservatīvās partijas līdera Deivida Kamerona ieteikuma. Pašlaik tā ir piektā lielākā grupa Eiropas Parlamentā ar 66 deputātiem no 16 valstīm. Vaticannews.va | 
