Ir iesācies Jubilejas gads, kura devīze ir “Cerības svētceļnieki”. Tā izvēlēta, lai veicinātu miera veidošanu pasaulē, kuru apdraud gan klimata pārmaiņas, gan notiekošie kari. Bullā “Spes non confundit” (“Cerība nepamet kaunā”, Rom 5,5) pāvests Francisks ikvienu aicina kļūt par cerības svētceļnieku.
“Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā.Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās.Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.” (Lk 1, 39-45)
Adventa laika trešā svētdiena ir pazīstama kā “Gaudete” svētdiena. Vārds “gaudete” latīņu valodā nozīmē “priecāties”, un Adventa 3. svētdienas Svētās Mises latīniskajā variantā tas izskan kā pirmais vārds. Adventa trešā svētdiena ir “Gaudete” svētdiena jau kopš pāvesta Gregora Lielā laikiem, t. i. kopš sestā gadsimta. Šajā svētdienā tiek izmantoti rozā krāsas liturģiskie tērpi, un arī Adventa svece, ko mēs iededzam šajā svētdienā, ir rozā.
Vai tev patīk gaidīt? Gaidīt rindā, gaidīt atbildi, gaidīt uz laikapstākļu maiņu, gaidīt analīžu vai eksāmenu rezultātus... Šāda gaidīšana nav darbība, kas mūs uzlādē ar enerģiju. Bet kā ir ar kaut kā paredzama gaidīšanu? Vai jums patīk gaidīt ilgojoties, gaidīt uz priekšu paredzamo, piedzīvot gaidas, gaidīt kaut ko labu, kas drīzumā būs? Tas jau ir cits stāsts.
7. decembrī savas durvis vērs Parīzes Dievmātes katedrāle. Restaurācijas darbi, kas pēc 2019. gada 15. aprīlī, Lieldienu pirmdienā, notikušā ugunsgrēka, paveikti gadsimtiem senajā dievnamā, ļaus atkal apbrīnot mākslas un arhitektūras vērtības tur, kur “katram akmenim piemīt dvēsele”. Taču, kā sarunā ar Vatikāna medijiem apgalvo filozofs Rožē Pujive, šai restaurācijai ir vēl dziļāka nozīme.
Novembrī, kad zāle vairs nezaļo un koku zari kļūst kaili, kad dienas sarūk un vakari ir tik gari, tad pati daba saka mums priekšā, ka viss šajā pasaulē ir ļoti trausls un pārejošs. Vasarā mums šķiet, ka zaļums būs mūžīgs un jaunībā liekas, ka dzīvosim vienmēr. Būsim reālisti! Tā dzīvē nemēdz būt. Viss paiet – bagātība, skaistums, veselība, fiziskais spēks... Dzīves steigā mēs daudz ko nepamanām, jo nespējam apstāties, lai izdarītu pareizos secinājumus. Un, lūk, viss, ko līdz šim uzskatījām par pašsaprotamu, vienā mirklī var izrādīties trausls kā, piemēram, ledus, kas pēkšņi ieplaisā zem bezbēdīga slidotāja kājām.
“Lai slavēts Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs Kristū svētījis visādā garīgā svētībā debesīs. Viņā Viņš mūs izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā.” (Ef 2,3–4)
Svētums ir ne tikai nepelnīta Dieva dāvana, bet arī mūsu pienākums, kuram jānosaka visa kristīgā dzīve: “Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti” (1 Tes 4,3). Apustuliskajā vēstulē Novo millennio ineunte pāvests Jānis Pāvils II iepazīstināja mūs ar savu Baznīcas redzējumu 21. gadsimtā. Viņš uzsvēra, ka “perspektīva, kurā ir jāiekļaujas visam Baznīcas pastorālajam darbam, ir svētums. (...)
Šogad aprit 350 gadi, kopš Jēzus parādījās sv. Margaritai Marijai Alakokai. Īpašs jubilejas gads aizsākās 2023. gada 27. decembrī un turpināsies līdz nākamā gada 27. jūnijam.
Raksti
