Toms no Čelāno* raksta, ka viens no brāļiem, uzturoties Lavernā, vēlējās iegūt stiprinošu rakstu par godu Kungam, īsi uzrakstītu ar svētā Franciska roku. Pats svētais viņam teica: "Atnesiet man papīru un tinti, jo es vēlos uzrakstīt Kunga vārdus un Viņa slavu, ko esmu pārdomājis savā sirdī." Kad brālis atnesa pieprasītās lietas, Francisks savā rokā uzrakstīja Dieva slavu un vārdus, ko viņš vēlējās..."
Ko nozīmē šie vārdi? Tādu latviešu valodā taču nav. Jā, tik tiešām – nav. Tādēļ šajā rakstā mēģināšu paskaidrot šo vārdu jēgu. Tiem ir patiesi dziļš saturs.
Pagājušā gada 7. oktobrī – Rožukroņa Dievmātes piemiņas dienā – pāvests Leons XIV parakstīja Ticības mācības dikastērija sagatavoto notu “Mater populi fidelis” (“Ticīgās tautas Māte”). Tā ir atbilde uz daudziem jautājumiem un priekšlikumiem, kas pēdējās desmitgadēs ir iesniegti Svētajam Krēslam un minētajam dikastērijam par jautājumiem, kas saistīti ar Marijas godināšanu, un jo īpaši ar konkrētiem Marijas tituliem.
Jautājums: kāpēc Lielā gavēņa laikā esmu tik melanholisks – un netieku no šīs sajūtas vaļā līdz pat Lieldienu rītam. Tā tas notiek katru gadu, cik vien sevi atceros – šobrīd man ir 80 gadi. Būtu liela lepnība teikt, ka tādējādi piedalos sava Kunga ciešanās… bet kas tad tas īsti ir?
Jautājums: Cienījamais pr. Džon, ar īpašu uzmanību un cieņu šajā Lielā gavēņa laikā es cenšos lūgties Pazemības litāniju, bet, to darot, manī nemitīgi atkārtojas šāds jautājums: Pazemības litānijā otrais lūgums ir: “No vēlēšanās, lai es tiktu mīlēts, - Jēzu, atbrīvo mani!” Kā saprast šo lūgumu? Es līdz šim domāju, ka vēlme mīlēt un tikt mīlētam ir daļa no mūsu cilvēciskās dabas. Ko esmu palaidis garām?
Sāksim atbildi uz jautājumu ar pretjautājumu: “Kad lūdzaties un ejat uz Svēto Misi, - kāpēc jūs to darāt? Veltiet brīdi, lai pats sev atbildētu uz šo jautājumu, pirms turpināt lasīt tālāk… Kāpēc jūs savā saspringtajā grafikā atvēlat laiku lūgšanai un Dieva Tēva pielūgšanai caur Jēzu Kristu vienībā ar Svēto Garu? Visticamāk, jūsu personīgā atbilde atbilst kādai no turpmākām trim vispārīgajām atbildēm.
Sengrieķu filozofi uzskatīja rakstura un tā veidošanās jautājumu par centrālo. Šī problēma nepavisam nav sveša arī kristietībai. Aristotelis savā darbā “Nikomaha ētika” pēta hexis* jēdzienu (bieži tulkots kā “ieradums”, noturīga dvēseles nostāja) kā mūsu ētiskās būtības pamatelementu. Šajā, Lielā gavēņa, laikā pārdomas par Aristoteļa atziņām var sniegt vērtīgus norādījumus tikumīgu ieradumu attīstīšanā.
Man šķiet, ka šo jautājumu var rezumēt šādi: kā es varu saņemt grēksūdzes žēlastības, ja vairs nekrītu acīmredzamos grēkos (tādos, kādus agrāk piedzīvoju tik bieži)?
18. februārī, Pelnu trešdienā, Baznīcā iesākam īpašu laiku – Lielo gavēni – četrdesmit dienu ceļu, kas nav tikai reliģiska tradīcija vai morāla piepūle, bet gan ceļš, kas ved cauri patiesības atziņai par grēku uz Lieldienu prieku un dzīvību. Tāpēc Lielais gavēnis nav skumju, bet gan īstas cerības laiks, jo tur, kur cilvēks atzīst savu grēcīgumu un nespēku, Dievs var atklāt savu varenību un spēku. Kā teica Evāgrijs no Pontas: “Pestīšana iesākas ar sevis pazīšanu.”
Raksti
