Lai gan pazemībai vajadzētu korelēt ar reliģisko dedzību, katoļu pašapmierinātība šķiet visbiežāk izplatīta starp tiem, kuri savu ticību uztver nopietni. Tas zināmā mērā ir saprotams, jo cilvēki ir augstprātīgi tikai par lietām, ar kurām viņi sevi identificē. Bet es domāju, ka šī parādība parasti ir daudz dziļāka, tā ir ētiskas un filozofiskas problēmas rezultāts, kas raksturīga tikai ticīgajiem katoļiem, proti, jautājums, kā saglabāt gan intelektuālo pazemību, gan ticību nekļūdīgajai Baznīcas mācībai. Katoļu Baznīca pazemību klasificē kā tikumu, kas ir "nepieciešams pestīšanai". Taču Baznīca arī māca, ka katoļiem ir priviliģēta pieeja patiesībai ar oficiālās doktrīnas palīdzību, kuras pareizību garantē Svētais Gars. Tas ir sarežģīti, it īpaši, ja runa ir par intelektuāliem jautājumiem, par kuriem Baznīca ir runājusi. Kāpēc katoļiem būtiski ir būt “lēnprātīgiem un pazemīgiem no sirds” reliģiskajās debatēs, ja mēs skaidri zinām, ka mums ir taisnība? Ja tas, kam mēs ticam, ir patiess — un katoļiem par to nevajadzētu šaubīties —, vai nebūtu lielāks tikums sludināt patiesību pēc iespējas stingrāk, uzstājīgāk? Viens acīmredzams iebildums ir tas, ka šāda augstprātība vieš skandālu neticīgajos un novērš potenciālos konvertītus no ticības. Bez šaubām, daļēji arī šī iemesla dēļ Kristus pavēl saviem sekotājiem apsēsties “pēdējā vietā" (Lk 14, 10). Bet vai intelektuālās pazemības pamats ir tikai pragmatisks — sava veida apgaismojošas sabiedriskās attiecības nepiederošo labā? Bet varbūt pastāv fundamentālāks pamatojums, kas liktu katoļiem būt pazemīgiem ticībā pat tad, ja visa pasaule jau būtu atgriezusies? Pēc atbildes mums būtu jāvēršas pie divdesmitā gadsimta katoļu vēsturnieka Džona Lukača. Ungārijā dzimušais Džons Lukačs, kurš 1946. gadā imigrēja uz ASV un pēc ilgas skolotāja karjeras nomira pavisam nesen, pirms pieciem gadiem, ir vislabāk pazīstams ar savu pētījumu par Otro pasaules karu un tā galvenajiem cilvēkiem. Bet viņš bija arī dedzīgs filozofs un epistemologs. Bez vēstures pētniecības viens no viņa nozīmīgākajiem ieguldījumiem ir viņa kritika par mūsdienu Rietumu "zinošā nošķiršanu no zināmā". Bez izpratnes mūsu zināšanas mums nenāk par labu Pēc Lukača domām, mūsdienu Rietumu domātāji, apgaismības laikmeta iespaidoti, konceptualizē zināšanas kā auksti objektīvas (zinātniskas, bezpersoniskas un mazāk pakļautas kļūdām) vai subjektīvas (“aptraipītas” ar zinātāja attiecībām ar zināmo un tāpēc neuzticamas). Lukačs noraida šo dihotomiju (red.: dihotomija - jēdziena dalīšana divos savstarpēji izslēdzošos apakšjēdzienos) un esejā “Putting Man Before Descartes” noliedz, ka “antiseptiska” objektivitāte ir palīglīdzeklis, kas palīdz saprast. Gluži pretēji, Lukačs uzstāj, ka “zinātāja iesaistīšanās ar zināmo” ir vērtīga, jo patiesas zināšanas ir attiecības, pat vēl vairāk – tās ir “dalībnieks”. Tādējādi, viņš saklausa galveno kristiešu atziņu: Patiesība ir ne tikai vērtība, bet arī Persona. Lukača doma nozīmē to, ka mēs nevaram pilnībā aptvert nevienu patiesību, ja neesam pareizās attiecībās ar Jēzu Kristu un nepiedalāmies viņa žēlastībā. Protams, Džons Lukačs neapgalvo, ka tikai svētie vīrieši un sievietes var atšķirt faktus no izdomājuma vai ka svēts analfabēts var zināt vairāk par Saules sistēmu, nekā, piemēram, grēcīgs zinātnieks. Ir zināšanu veids, ko viņš sauc par “precizitāti”, kas ir šķietami neatkarīgas no svētuma. Taču Lukačs apgalvo, ka galvenais “cilvēka zināšanu mērķis [..] nav precizitāte vai pat noteiktība; tā ir izpratne”. Bez izpratnes mūsu zināšanas mums nenāk par labu. Mēs, iespējams, spēsim atkārtot argumentus tehniski pareizi, taču šo argumentu nozīme — pat to terminu nozīme, kas tos veido — neaizskars, neuzrunās mūsu sirdis. Pateicoties izpratnei, Svētais Gars izlej žēlastību mūsu dzīvē un iedvesmo mūs līdzināties Kristum. Tāpat sapratni nevar panākt bez intelektuālā tikuma. Pēc Lukača vārdiem, izpratne ir atkarīga “gan no tā, gan no pašas [..] dalības kvalitātes, daudzuma [Patiesībā], gan no prāta [..] pieejas, tostarp vismaz nelielas izpratnes pašam par [..] sevi.” “Sevis saprašana”, protams, ir precīza svēto pazemības definīcija — atziņa, ka viss un jebkas, kas, šķiet, piemīt cilvēkam, viņam pieder tikai nejaušības dēļ, atbilstoši Dieva labvēlībai. Ja vien cilvēks netuvojas zināšanām no šīs perspektīvas, viņa vai viņš nav spējīgs īsti saprast neko, ieskaitot arī reliģiskās dogmas. Līdz ar to intelektuālā lepnība katoļiem ir ne mazāk bīstama, kā jebkuram citam. Katoļu Baznīcas katehisms to apstiprina, apgalvojot, ka cilvēka prāts “var noprast, ko Dievs mums saka [..] ar pazemīgu garu, kā arī ar godbijību Radītāja un Viņa darba priekšā” (KBK, 299). Tas, ko Lukačs sauc par “iesaistīšanos” starp zinātāju un zināmo, ir argumenta stūrakmens par labu intelektuālajai pazemībai starp katoļiem. Tas atklāj, ka O’Konoras izsmietā “pašapmierinātība” rada ne tikai lielas morālas briesmas tās praktizētājiem, bet arī intelektuālos draudus, jo tas liedz viņiem pilnībā izprast patiesības, kuras viņi tik drosmīgi atbalsta. Katoļiem nav jākļūst par relatīvistiem, lai “ieņemtu pēdējo vietu”. Mēs varam un mums ir jātic, ka mums ir priviliģēta pieeja nekļūdīgai mācībai, patiesības pilnībai. Bet, kā mums atgādina Džons Lukačs, precizitāte bez izpratnes zinātājam nav vērtīga. Un izpratne nav iespējama bez pazemības. Kolins Slovijs (Collin Slowey)
Wordonfire.org * Mērija Flanerija O'Konora (Mary Flanery O'Connor, 1925.03. 25. — 1964.08.03.) bija amerikāņu romānu rakstniece, īso stāstu autore un esejiste. Viņa uzrakstīja divus romānus un 31 īsu stāstu, kā arī vairākas recenzijas un komentārus. Viņas raksti bieži atspoguļo viņas katoļu ticību, kur viņa izskata morāles un ētikas jautājumus. | 
