Turpinājums no "Lielā gavēņa ābece I" 5. Kā mums šķiet – kam tad īsti ir jāatgriežas? Kad šo aicinājumu atgriezties dzird, piemēram, draudzes prāvests, viņš, iespējams, domā, ka jāatgriežas tiem, kuri neapmeklē baznīcu, dzīvo bez laulības sakramenta, neizsūdz grēkus un nepieņem Svēto Komūniju. Vai, piemēram, domājot par māti, kas katru dienu lūdz Dievu un svētdienās iet uz baznīcu, bet viņas vīrs un bērni to nedara, – kam, mūsuprāt, būtu jāatgriežas – viņai pašai vai viņas vīram un bērniem? Vai arī, ja šo aicinājumu sadzird kāds darbinieks, kurš tic Dievam, rūpējas par savu garīgo dzīvi, regulāri apmeklē dievkalpojumus, bet vairākums viņa darba kolēģu to nedara. Kuram ir jāatgriežas – viņam vai darba kolēģiem? Baznīca mums šodien saka, ka atgriešanās – tas ir aicinājums man pašam. Ja es pats patiesi atgriezīšos, tad tiks pārveidoti arī tie, ar kuriem kopā dzīvoju, strādāju un tiekos. Ja atgriezīsies draudzes prāvests, tad atgriezīsies arī draudze. Ja atgriezīsies māte, tad atgriezīsies arī vīrs un bērni. Ja atgriešanos piedzīvos darbinieks, tad atgriezīsies arī darba kolēģi. Es pazīstu sievieti – četru mazu bērnu māti, kuru atstāja vīrs, aiziedams dzīvot pie mīļākās. Šī sieviete ilgus gadus dzīvoja naidā, neieredzēja savu vīru un viņa mīļāko, vēlēja viņiem visu ļaunāko. Viņa netika galā ar savām negatīvajām jūtām, un tās viņu grāva. Viņa meklēja palīdzību ģimenē, pie draugiem, psihologiem, ģimenes terapeitiem, līdz beidzot viņa atnāca uz baznīcu. Tur sieviete dzirdēja Neokatehumenālā ceļa katehēzes, kurās ikviens tika aicināts uzsākt atgriešanās ceļu, un palika šajā kopienā. Pateicoties Dieva Vārdam, liturģijai un kopienai, viņa iepazina Dieva žēlsirdīgo mīlestību, un tas izmainīja viņas sirdi. Kādu dienu viņa devās pie sava vīra un lūdza viņam piedošanu par to, ka viņu neieredzēja, tiesāja, aprunāja un vēlēja ļaunu, tāpat lūdza piedošanu arī iepriekš nīstajai vīra mīļākajai. Pēc kāda laika, vīrs smagi saslima – viņam atklāja ļaundabīgo audzēju. Drīzumā mīļākā viņu atstāja, un tā nu viņu no jauna pieņēma bijusī sieva, kas par viņu rūpējās līdz pat nāvei. Reiz viņš sacīja: “Tu esi man kā eņģelis, es tevi atstāju tad, kad biju tev visvairāk vajadzīgs, bet tagad, kad man ir nepieciešama palīdzība, tu mani nepamet vienu un nesavtīgi kalpo. No kurienes tevī ir tik daudz mīlestības un maiguma?” Viņš savā sievā ieraudzīja Kristus mīlestību. Pirms nāves viņš paaicināja priesteri, saņēma Svētos sakramentus, un, izlīdzis ar Dievu un ar tuvākajiem, aizgāja no šīs pasaules. Mūsdienu cilvēks negrib klausīties tukšos vārdos, bet skatās uz mūsu dzīvi. Ikviena kristieša sūtība ir būt par Kristus mīlestības liecinieku. Taču tas nav iespējams bez mūsu personiskās atgriešanās. Padoms: Vēl senatnē Tuksneša tēvi mācīja, ka cilvēkam ir divas iespējas – vai tu nodarbosies ar brāļu grēkiem, un tad tev vairs nebūs laika nodarboties ar sevi, vai arī nodarbosies ar saviem grēkiem, un tad tev vairs nebūs laika nodarboties ar citu grēkiem. Un ko izvēlēsies Tu? Lielais gavēnis ir brīnišķīga iespēja padziļināt mūsu attiecības ar Dievu. Lai labāk sadzirdētu sevi un Dievu, katru dienu ir jāvelta vismaz 15 minūtes klusumam un sirdsapziņas izmeklēšanai. Par Izvērtes lūgšanu svētais Ignācijs no Lojolas mācīja: 1) pateicies Dievam par saņemtajiem labumiem; 2) lūdz žēlastību pazīt savus grēkus un no tiem atbrīvoties; 3) veic dienas pārskatu – kādas ir bijušas domas, vārdi un darbi; 4) lūdz Dievam piedošanu par pieļautajām kļūdām; 5) apņemies ar Dieva žēlastības palīdzību laboties. Turpmāk apskatīsim šos piecus tradicionālos posmus. 6. Kā iemācīties pazīt un pildīt Dieva gribu? Svētais Ignācijs no Lojolas (1491-1556) ieteica praktizēt ikdienā Izvērtes lūgšanu jeb sirdsapziņas izmeklēšanu, kas paredzēta tam, lai ticīgie varētu savā dzīvē atrast Dievu un pildīt Viņa gribu. Viņš mēdza teikt, ka tā ir tik svarīga, ka jezuītiem, pat ja tie dienas gaitā būtu atstājuši novārtā visas citas lūgšanas, šo nekad nevajadzētu izlaist. Dzirdot par sirdsapziņas izmeklēšanu, mēs, iespējams, to asociējam ar gatavošanos grēksūdzei, taču svētais Ignācijs šajā sakarā piedāvā citu pieeju. Viņa izpratnē sirdsapziņas izmeklēšana ir lūgšana, kurā mēs analizējam mūs apmeklējušās domas, izrunātos vārdus un veiktos darbus. Ko esmu darījis, kā reaģējis? Šīs lūgšanas mērķis nav gatavošanās grēksūdzei vai grēku atzīšana, bet gan “garu atpazīšana”, atklājot iedvesmas, kuras manī ir radušās, un saprotot, no kurienes tās nāk, kā arī to, kas notiek manā jūtu pasaulē. Šis Izvērtes lūgšanas veids ir ļoti svarīgs, jo ved mūs uz garīgo briedumu un izaugsmi. Ja kāds izvēlēsies šo lūgšanu praktizēt ikdienā, tad viņam nāksies daudz pūlēties, pat cīnīties ar daudziem kārdinājumiem, lai paliktu tai uzticīgam. Taču tas ir tā vērts, jo šī lūgšana visdziļāk atklāj mūsu iekšējo pasauli un patiesību par mums pašiem. To mēdz saukt par “vissvarīgākajām 15 minūtēm dienā”, jo, kad mēs apzināmies savu vājumu Jēzus priekšā, tad arī varam piedzīvot Viņa žēlsirdību un piedošanu. Šī lūgšana arī parāda, ka ar paša spēkiem mēs sevi nespējam pārveidot. Tā ļauj mums katru dienu piedzīvot Jēzus labestību mūsu vājumā un māca ar īstu pateicību sirdī slavēt Viņu par to, ka Viņš mūs mīl tieši mūsu vājumā. Padoms: Izvērtes lūgšanu ir ieteicams veikt dienas vidū vai vakarā. Lai to praktizētu ikdienā, vispirms ir nepieciešams atrast attiecīgu, klusu vietu. Šo lūgšanu mēs varam veikt arī pastaigas laikā. To iesākam ar atzīšanu, ka mūsu domas un jūtas ir tieši tādas, kādas tās ir un ne citādākas. Un tieši šīs domas un jūtas mums jāatklāj Jēzum, lai Viņš pār tām valdītu un tās pārveidotu. 7. Kā pateikties Dievam par saņemtajiem labumiem? Svētais Ignācijs Izvērtes lūgšanu sāk ar pateicību, kas padara viņa metodi unikālu salīdzinājumā ar citām garīgajām praksēm. Viņš nekoncentrējas uzreiz uz grēkiem, bet gan uz Dieva klātbūtni un saņemtajām žēlastībām. Viņš uzskatīja, ka pateicības nostāja atver sirdi, māca pazemību, veido pozitīvu skatījumu uz dzīvi un palīdz apzināties, ka viss ir žēlastība, nepelnīta dāvana. Apustulis Pāvils aicina būt pateicīgiem jebkurā situācijā: “Par visu esiet pateicīgi – tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū” (1 Tes 5,18). Pateicies Dievam par visu, kas labs ir noticis šajā dienā un ko esi saņēmis. Tas nebūt nenozīmē, ka mums skrupulozi viss saņemtais jāuzskaita un jānosauc vārdā. Esiet pateicīgi par visu dienas laikā piedzīvoto. Tas ir paradoksāli – no vienas puses, mēs zinām, par ko vajag pateikties Dievam, jo viss ir žēlastība, bet no otras puses, tik bieži to aizmirstam un nedarām. Taču pateicība ir ļoti svarīga, jo tā atver sirdi un atgādina, ka dzīvē ir vairāk labā, nekā ļaunā. Atcerēsimies, ka pateicīga sirds vieglāk atveras Dieva klātbūtnei! Lūk, daži jautājumi, kas mums palīdzēs to apzināties: “Kas šodien ir noticis labs? Cik cilvēku man ir palīdzējuši? Cik lielā mērā Dievs rūpējas par mani? Vai šodien esmu saņēmis no Dieva kādu dāvanu?” Tas, kurš prot pateikties, spēj saredzēt labas lietas savā dzīvē un tāpēc mazāk sūdzas, ir dzīvespriecīgs un atvērts citiem. Ja kāds ir pateicīgs Dievam, tad arī saprot, ka viņa atbilde Dieva mīlestībai ir ļoti nepilnīga. Šis Izvērtes lūgšanas posms jāveic tik ilgi, kamēr sasniegsim mērķi – sāksim saskatīt Dieva dāvanas un par tām patiesi pateikties. Tas var ilgt 30 sekundes vai arī divas, pat piecas minūtes. Svarīgi ir saprast, ka mēs nevaram virzīties tālāk, ja neesam pateicīgi, jo arī savus grēkus mēs varēsim uzlūkot tad, ja skaidri apzināsimies, ka atklājam tos Drauga priekšā, kurš mūs neatraidīs, bet dziedinās. Padoms: Atceries dienas notikumus un pateicies par konkrētiem cilvēkiem, situācijām un žēlastībām. Pat tad, ja diena bija grūta, var pateikties par spēku, kas ļāva to izturēt, un par atziņām, ko tā sniedza. Pateicies Dievam ar vienkāršiem vārdiem, piemēram: “Paldies Tev, Kungs, par šīs dienas prieku, par spēku darba veikšanai, par sastapto cilvēku laipnību un labestību.” Svētais Ignācijs ticēja, ka pateicība palīdz veidot attiecības ar Dievu un māca redzēt Viņa darbību ikdienā. Tikai pēc šī pirmā posma mēs varam virzīties tālāk. 8. Kāpēc ir jālūdz Svētā Gara gaisma un žēlastība pazīt grēkus? Izvērtes lūgšanā svētais Ignācijs īpaši uzsvēra lūgumu pēc Svētā Gara gaismas. Tas ir būtisks solis viņa lūgšanas un “garu atpazīšanas” metodē. Tā ir apzināta vēršanās pie Dieva, lai Viņš apgaismotu mūsu prātu, šķīstītu sirdi un palīdzētu ieraudzīt Viņa gribu ikdienas lēmumos. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Pirmkārt, ļauj redzēt realitāti ar Dieva acīm. Bieži vien mēs vadāmies pēc savām emocijām, ieradumiem vai citu viedokļiem. Svētā Gara gaisma palīdz mums dziļākā līmenī ieraudzīt visu patiesību. Otrkārt, palīdz izšķirt un pieņemt pareizus lēmumus. Saskaņā ar svētā Ignācija mācību, lēmumi ir jāpieņem nevis mirkļa emociju ietekmē, bet gan vadoties pēc Dieva gudrības un Viņa gribas. Treškārt, šķīstī sirdi. Svētais Gars palīdz mums ieraudzīt savas vājības, slēptās motivācijas un šķēršļus, kas traucē tuvoties Dievam. Tāpēc ķēniņš Dāvids lūdzās: “Dievs, radi manī skaidru sirdi un atjauno manī stingru garu!” (Ps 51,12). Ceturtkārt, ved uz iekšēju mieru un brīvību. Kad rīkojamies saskaņā ar Dieva gribu, pat sarežģītas situācijas izdzīvojam ar sirdsmieru un paļāvību uz Viņu. Bieži vien mēs nesaprotam šo lūgumu pēc Svētā Gara gaismas un domājam, ka paši spējam ieraudzīt savu grēku, taču tas nav mūsu spēkos – nokāpt grēka bezdibenī. Ir jālūdz: “Kungs Jēzu, iededz Savu gaismu, lai es vēl vairāk iepazītu, saprastu un pieņemtu sevi!” Šīs lūgšanas iedarbību varam salīdzināt ar vienkāršu piemēru no mūsu ikdienas dzīves. Kad aizdedzinām sveci tumšā istabā, tad vispirms pamanām lielākos priekšmetus: galdu, krēslus, skapi, gultu un tādējādi varam tos bez problēmām apiet. Tumšā telpā ieslēgta lampas gaisma ļauj ieraudzīt ziedus uz galda, grāmatas plauktos utt. Tomēr vienīgi saules gaisma ļauj pamanīt zirnekli istabas stūrī (kurš, iespējams, jau mēnešiem tur aktīvi darbojas), putekļus uz palodzes un cituviet it kā kārtīgi iztīrītā namā. Tāpat arī, kad satiekam Dievu, mēs vispirms sākam cīnīties ar kārdinājumiem un izvairīties no ļaunām domām, nešķīstības, zādzības, mantkārības, viltības, lepnības, vieglprātības utt. Bet, ja ļausim Dievam vadīt sevi dienu no dienas dzīves garumā, tad mums sāks traucēt katrs grēks, pat vismazākais. Daudzi uzskata, ka viņu dzīvē viss ir kārtībā. Tas izriet no tā, ka viņi baidās paši no sevis. Un, lai gadījumā kaut kas neatklātos, tie saka: “Ar mani viss ir kārtībā!” Tomēr, ja tā tiek apgalvots, tas patiesībā nozīmē, ka nekas nav kārtībā. Vienkārši tas norāda uz bailēm ieskatīties dziļāk sevī. Vispareizākā attieksme ir lūgt Svētā Gara gaismu, lai uzlūkotu savu dzīvi un sevi pašu ar Jēzus acīm – patiesībā un mīlestībā. Mūsu cilvēciskais skatījums bieži vien ir izkropļots un tādēļ tas deformē realitāti. Mēs lūdzam Jēzu, lai spētu mūsu vājumā ieiet kopā ar Viņu. Lūgums pēc Svētā Gara gaismas ir svarīgs ne tikai lielos lēmumos, bet arī ikdienas konkrētās lietās: 1) attiecībās – palīdz izvairīties no pārsteidzīgiem spriedumiem, māca līdzjūtību un mīlestību; 2) darbā un pienākumos – iedvesmo pieņemt gudrus un ētiskus lēmumus; 3) grūtībās un ciešanās – dod spēku un cerību, atklājot jēgu pat sarežģītās situācijās; 4) lūgšanā un garīgajā izaugsmē – palīdz dziļāk izprast Svētos Rakstus un piedzīvot Dieva klātbūtni. Šī lūgšanas posma mērķis ir apzināties, ka esam pilnīgi atkarīgi no Dieva, un arī tas var ilgt no 30 sekundēm līdz 2-5 minūtēm. Padoms: Mēs paši no sevis ne vienmēr varam objektīvi novērtēt savu rīcību, tāpēc mums ir nepieciešama Svētā Gara gaisma. Lūdz Dievu ar vienkāršiem vārdiem: “Kungs, dod man savu gaismu, lai es redzētu patiesību par sevi. Dievs, palīdzi man ieraudzīt to, ko Tu vēlies man atklāt.” Lūdz “garu atpazīšanas” dāvanu, lai pamanītu gan labo, gan to, kas prasa labošanu. 9. Kā veikt dienas pārskatu – domu, vārdu un rīcības analīzi? Šis ir sirdsapziņas izmeklēšanas centrālais punkts, kas sevī ietver “garu atpazīšanu”. Svētais Ignācijs mācīja izvērtēt visu dienu – mūsu reakcijas, lēmumus, emocijas. Runa nav tikai par grēku analīzi, bet arī par Dieva klātbūtnes apzināšanos, par to, kur mēs Viņam bijām uzticīgi un kur aizmirsām par Viņu. Izvērtes lūgšanas centrā ir nevis grēks, bet gan žēlsirdīgais Dievs, kurš mūs mīl, gaida un piedod. Apustulis Pāvils uzsver, ka tur, kur vairojas grēks, Dievs pārpilnībā dāvā žēlastību, lai grēks tiktu uzvarēts (Rom 5,20). Dievs nosoda grēku, bet nenosoda grēcinieku – Viņš dod tam žēlastību, lai viņš varētu atgriezties. Svētais Ignācijs uzskatīja, ka tieši dienas pārskats var mums palīdzēt: pirmkārt, saskatīt Dieva darbību – apzināties, kā Dievs šodien darbojās mūsu dzīvē; otrkārt, atpazīt tipiskus ieradumus – ieraudzīt, kādi paradumi un kādas iekšējās nostājas atkārtojas; treškārt, augt garīgi – mācīties no kļūdām un pateikties par žēlastībām; ceturtkārt, būt nomodā – labāk apzināties savas izvēles un rūpēties par attiecībām. Šajā Izvērtes lūgšanas posmā mēs apskatām to, ko esam piedzīvojuši dienas laikā. Taču vispirms jāpievērš uzmanība tam, kādas Svētā Gara iedvesmas mēs esam sajutuši. Tālāk sekojam Sv. Ignācija padomam iedziļināties mūsu domu un vārdu pasaulē, jo tieši šis process var kļūt par mūsu sirds atslēgu un atklāt lepnības, egoisma, skaudības, greizsirdības, alkatības un citu netikumu cēloņus. Tāpat arī mums jāmēģina ieklausīties sevī un jānokāpj no prāta līmeņa sirds līmenī, atklājot, kas tajā slēpjas: kas man sāp, ko man ir grūti pieņemt, no kā es bēgu vai izvairos? Es to pētu un raugos uz jūtām, un tad attiecīgā brīdī atdodu Jēzum savas jūtas un emocijas, lūgdams, lai Viņš tās pārveido un dziedina. Tas arī ir brīdis, kad praksē pielietot “garu atpazīšanas” regulas. Piemēram, mēs varam atklāt, ka jau ilgāku laiku mūsos mīt doma parunāt ar vīru, sievu, bērnu, draugu, kolēģi, lai uzlabotu savstarpējās attiecības. Tā ir laba doma. Taču šo domu pavada jauktas jūtas: no vienas puses, mēs vēlamies parunāt un izlīgt, bet no otras – jūtam bailes, ka saruna var neizdoties vai kārtējo reizi pārvērsties strīdā. Svētie Raksti māca, ka “mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes” (1 Jņ 4,18). Kam mēs paklausīsim - Dieva vārdam vai savām bailēm? Tāpēc vajag pētīt savu domu sākumu, vidu un beigas – vai mēs ejam grēka, baiļu vai arī atgriešanās virzienā, mainot savu domāšanu. Svarīgi ir arī saprast, vai mēs esam sarūgtinājuma vai iepriecinājuma stāvoklī. Tā ir kārtējā svarīgā lieta, kuru mēs mēģinām atpazīt. Vai šis sarūgtinājums vai iepriecinājums tiešām nāk no Dieva? Kā mēs pret to attiecamies? Vai to pieņemam vai arī nē? Galvenais šajā trešajā posmā ir atklāt sātana melus, viltības, kārdinājumus, lamatas: vai esmu tajās iekritis vai arī nē. Svētais Ignācijs aicina stundu pa stundai pārdomāt savu dienu kopš pēdējās sirdsapziņas izmeklēšanas. Šis solis ilgst aptuveni piecas minūtes. Padoms: Atceries svarīgākos dienas brīžus: “Kas mani šodien motivēja dažādām aktivitātēm? Kas bija manu domu, vārdu, darbu mērķis? Vai manas izvēles, domas, vārdi, darbi bija saskaņā ar patiesību un mīlestību pret Dievu un cilvēkiem? Vai es biju atvērts Dieva vadībai un Svētā Gara iedvesmai? Vai grūtos brīžos es vērsos pie Dieva vai arī paļāvos tikai uz sevi? Kurā brīdī es biju priecīgs un kurā dusmīgs? Ko man nevajadzēja darīt? Ko man vajadzētu turpināt darīt?” 10. Ko nozīmē lūgt Dievam piedošanu? Lūgt Dievu piedošanu par izdarītajiem grēkiem nozīmē pazemīgi atzīt savas kļūdas un vēlēties izlīgt ar Dievu. Tā ir patiesas nožēlas izpausme, kas izriet no mīlestības pret Dievu un vēlmes dzīvot saskaņā ar Viņa gribu. Lūgšana un grēku nožēla ir pirmais solis. Izvērtes lūgšanā mēs varam personīgi vērsties pie Dieva, atzīt savas vainas, lūgt piedošanu un žēlastību laboties. Patiesa nožēla par grēkiem ved mūs uz atjaunotni un tuvību ar Dievu. Nožēlas augļi ir: pirmkārt, sirds miers. Mēs saņemam žēlastību sākt no jauna un neatgriezties pie iepriekšējām kļūdām. Tas dod iekšējo harmoniju un sirdsmieru; otrkārt, labākas attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Ja grēks mūs attālina no Dieva un citiem, tad piedošana atjauno vienotību un dod iespēju pilnvērtīgāk piedzīvot ticību un Dieva mīlestību; treškārt, garīgā un morālā izaugsme. Dievs vēlas, lai mēs dzīvotu Viņa žēlastībā, un grēku piedošana atvērtu mums ceļu uz mūžīgo dzīvi. Apzināta izvairīšanās no grēka veicina garīgo un morālo izaugsmi. Ja dienas laikā mums izdevās atbildēt uz Jēzus aicinājumiem vai iedvesmām, tad izsakām pateicību, ka Dievs mums ir devis žēlastību būt atvērtiem un uzticīgiem. Savukārt, ja mēs sekojām savai augstprātībai, egoismam vai citiem netikumiem un mums neizdevās atbildēt Dieva un tuvākā mīlestībai, tad lūdzam Jēzum, lai Viņš mums dāvā savu žēlsirdību un piedod. Pāvests Francisks bieži atkārto: “Dievs nekad nenogurst mums piedot, mēs nogurstam lūgt Viņam žēlsirdību un piedošanu.” Mums jāļauj Jēzum mūs mīlēt tieši tādus – lepnus, grēcīgus un vājus. Ja mēs ļausim sevi mīlēt, tad varbūt nākamajā reizē mums būs pietiekami daudz spēka, lai atbildētu Jēzus aicinājumam. Tikai Viņa mīlestība var mūs atvērt uz pilnīgu nožēlu. Tas, cik lielā mērā mēs atklājam Dieva mīlestību, tik lielā mērā varam Viņam atvērties un uzticēties. Dievs mūs nekad neatmet un nepazemo, bet tieši otrādi – pieceļ. Tā rodas pilnīga nožēla par izdarītajiem grēkiem. Padoms: Šī Izvērtes lūgšanas posma mērķis ir būt patiesam Dieva priekšā. Šo soli mēs varētu izteikt ar vārdiem: “Kungs Jēzu, mīli mani! Bez Tavas mīlestības es nevaru atgriezties un mainīt savu dzīvi. Tāpēc mīli mani! Jēzu, es pieņemu Tavu mīlestību un piedošanu!” 11. Kas mums jādara, lai apņemtos laboties? Apņemšanās laboties pēc krišanas grēkā ir būtisks atgriešanās un garīgās izaugsmes elements. Svētais Ignācijs mācīja, ka labs dienas pārskats jeb sirdsapziņas izmeklēšana ved uz rīcību – uz konkrētiem lēmumiem. Mēs nevaram palikt pagātnē, mums ar cerību jāraugās nākotnē un mīlestības garā jādzīvo šeit un tagad. Pārdomāsim dažus soļus, kas var palīdzēt piecelties un mainīt dzīvi. Pirmkārt, atzīt savus grēkus un no sirds tos nožēlot. Tas ir svarīgi, lai mēs godīgi raudzītos uz savu dzīvi un atzītu savas nepilnības un grēkus. Te būtiska nav tikai vainas sajūta, bet patiesa grēku nožēla, kas izriet no mīlestības uz Dievu, nevis tikai no bailēm par sodu vai sliktām sekām. Tā ir Svētā Gara misija – pārliecināt pasauli par grēku, taisnību un tiesu (Jņ 16,8). Viņš atklāj, ka mūs nelaimīgus dara ne jau ārējās sociālās struktūras, bet gan grēks un ļaunums, kas mīt mūsu sirdīs. Tādēļ tuksneša tēvi teica, ka “laimīgs ir tas, kurš vienmēr redz savus grēkus.” Tiešām, tā ir liela traģēdija, ja mēs savus grēkus nesaskatām. Kāpēc ir tik svarīgi redzēt savus grēkus? Tāpēc, ka tikai tad mēs ieraugām sevi patiesības gaismā un no sirds dziļumiem sākam saukt: “Jēzu, glāb mani!” Otrkārt, uzticēties Dieva žēlastībai. Apņemšanās laboties nāk gan no Dieva, gan no cilvēka. No Dieva, jo Viņš dod mums atgriešanās žēlastību un spēku, kas pārveido mūsu dzīvi. Jēzus sacīja: “Bez manis jūs neko nevarat darīt” (Jņ 15,5). Tas nozīmē, ka bez Dieva palīdzības mēs paši nespējam uzveikt savas vājības un grēkus. No cilvēka, jo mums pašiem jāpieņem lēmums mainīt savu rīcību. Dievs respektē mūsu brīvību un nespiež atgriezties, bet gan iedvesmo un palīdz. Ir svarīgi lūgt Dieva palīdzību un sadarboties ar Viņa žēlastību – tā arī ir patiesas atgriešanās atslēga. Treškārt, noteikt konkrētu apņemšanās plānu. Tikai ar vēlmi mainīties vien nepietiek, nepieciešami konkrēti, bet izpildāmi soļi: 1) Izvairīties no grēka iespējas. Ja mēs bieži krītam vienā un tajā pašā grēkā, mums ir jādomā, kas to izraisa, kādi ir šī grēka iemesli. 2) Regulāra lūgšana un attiecības ar Dievu, jo Viņš dod spēku pārmaiņām. Atcerēsimies – nevis mūsu cīņa ar grēku to uzvar, bet gan tuvība ar Jēzu. 3) Pieaugšana tikumos. Tikums ir pastāvīga un stingra cilvēka nostāja – gatavība darīt labu. Tas ļauj mums ne tikai labi rīkoties, bet arī dot no sevis to, kas ir pats labākais. Piemēram, ja problēma ir saistīta ar dusmām, tad ir svarīgi vingrināties pacietībā un savaldībā. 4) Neatlaidība atgriešanās procesā. Apņemšanās laboties arī ir process, nevis vienreizējs lēmums. Mēs varam atkal un atkal krist grēkā, taču nedrīkstam zaudēt cerību un drosmi. Nav svarīgi, cik reizes mēs pakritām, bet ir svarīgi, cik reizes piecēlāmies. Pateicoties Jēzum, varam redzēt ceļu savā priekšā, kad pakrītam, piecelties un sākt no jauna. Galvenais ir vienmēr atgriezties pie Dieva. Padoms: Svētā Ignācija Izvērtes lūgšana palīdz saskatīt Dievu ikdienas dzīvē, augt garīgi un apzinātākā veidā izdzīvot kristietību. Tā nav tikai atskatīšanās uz kļūdām, bet galvenokārt pateicības, “garu atpazīšanas” un garīgas izaugsmes skola. Noslēgumā, lai apkopotu visu to, kas ir noticis šo 15 lūgšanas minūšu laikā, mēs varam uzmanīgi lūgt “Tēvs mūsu” lūgšanu, kas ir labs sirdsapziņas izmeklēšanas visu posmu apkopojums. Priesteris Andris Ševels MIC
Foto: Unsplash.com/Erik Mclean |
