Uzrunājot tūkstošus uz vispārējo audienci Svētā Pētera laukumā sanākušo svētceļnieku, Leons XIV atgādināja, ka Lieldienas izmainīja vēsturi, jo Kristus ar savu augšāmcelšanos uzvarēja nāvi un piešķīra jēgu mūsu dzīvei. Pārdomājot Augšāmcelšanās noslēpumu, mēs varam atrast atbildi savām slāpēm pēc piepildījuma. Pāvesta uzrunas pilnais teksts (tulkoja pr. Kārlis Miķelsons): «Dārgie brāļi un māsas, labdien! Laipni lūdzam visus. Jēzus Lieldienas nav notikums, kas pieder pie tālas pagātnes un ir iesakņojies tradīcijā kā daudzi citi cilvēces vēstures notikumi. Baznīca mums māca atcerēties Augšāmcelšanos katru gadu Lieldienu svētdienā un katru dienu Euharistijas svinībās, kurās vispilnīgāk piepildās augšāmcēlušā Kunga solījums: “Lūk, es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules beigām” (Mt 28, 20). Tāpēc Lieldienu noslēpums ir kristieša dzīves stūrakmens, ap kuru griežas visi pārējie notikumi. Tātad mēs varam teikt, bez jebkāda irēnisma vai sentimentalitātes, ka katra diena ir Lieldienas. Kādā veidā? Mēs katru stundu piedzīvojam daudz dažādu pieredžu: sāpes, ciešanas, skumjas, kas mijas ar prieku, pārsteigumu, mieru. Bet katrā situācijā cilvēka sirds ilgojas pēc pilnības, pēc dziļas laimes. Lielā 20. gadsimta filozofe, Svētā Terēze Benedikta no Krusta, dzimusi kā Edīte Šteina, kas tik daudz pētījusi cilvēka būtības noslēpumu, atgādina mums par cilvēka nepārtrauktajiem meklējumiem pēc piepildījuma. “Cilvēks,” viņa raksta, “vienmēr ilgojas atkal saņemt dāvanu būt, lai varētu izmantot to, ko brīdis viņam dod un vienlaikus atņem” (Essere finito ed Essere eterno. Per una elevazione al senso dell’essere, Roma 1998, 387). Mēs piedzīvojam ierobežojumus, bet arī tiecamies tos pārvarēt. Lieldienu vēsts ir skaistākā, priecīgākā un satriecošākā ziņa, kāda jebkad ir izskanējusi vēstures gaitā. Tā ir augstākajā mērā “Labā vēsts”, kas liecina par mīlestības uzvaru pār grēku un dzīvības uzvaru pār nāvi, un tādēļ tā ir vienīgā, kas spēj apmierināt jēgas meklējumus, kas nodarbina mūsu prātu un sirdi. Cilvēku vada iekšējās kustības, kas tiecas uz kaut ko vairāk, kas viņu nepārtraukti pievelk. Nekāda mainīga realitāte to neapmierina. Mēs tiecamies uz bezgalību un mūžību. Tas kontrastē ar nāves pieredzi, kura seko ciešanām, zaudējumiem, neveiksmēm. No nāves, no kuras “neviens cilvēks nevar izbēgt” dzied Svētais Francisks (sal. Cantico di frate sole). Viss mainās pateicoties tam rītam, kad sievietes, kas devās uz kapu, lai svaidītu Kunga miesu, to atrada tukšu. Uz jautājumu, kuru Jeruzālemē uzdeva Austrumu gudrie: “Kur ir jaundzimušais jūdu karalis?” (Mt 2,1-2), pilnā mērā rasta atbilde noslēpumainā baltās drēbēs tērptā jaunieša vārdos, kurš Lieldienu rītausmā runā uz sievietēm: “Jūs meklējat Jēzu Nācarieti, krustā sisto. Viņa šeit nav. Viņš ir augšāmcēlies” (Mk 16,6). Kopš tā rīta līdz šodienai, ik dienas Jēzum būs arī šis tituls: Dzīvais, kā Viņš pats sevi atklāj Atklāsmes grāmatā: “Es esmu Pirmais un Pēdējais, un Dzīvais. Es biju miris, bet tagad es dzīvoju mūžīgi” (Atkl 1,17-18). Un Viņā ir mūsu drošība, ka vienmēr varēsim atrast polārzvaigzni, uz kuru virzīt savu šķietami haotisko dzīvi, ko raksturo notikumi, kas mums bieži šķiet neskaidri, nepieņemami, nesaprotami: ļaunums tā daudzajās izpausmēs, ciešanas, nāve, notikumi, kas skar ikvienu un visus. Pārdomājot Augšāmcelšanās noslēpumu, mēs atrodam atbildi uz savām slāpēm pēc jēgas. Saskaroties ar mūsu trauslo cilvēcību, Lieldienu vēsts kļūst par atbalstu un dziedināšanu, tā baro cerību, biedējošo izaicinājumu priekšā, ko dzīve mums ik dienas liek piedzīvot gan personīgā, gan planētas mērogā. Lieldienu perspektīvā Krusta ceļš pārtop par Gaismas ceļu. Mums ir nepieciešams izbaudīt un pārdomāt prieku pēc sāpēm, jaunā gaismā atkārtoti iziet cauri visiem posmiem, kas bija pirms Augšāmcelšanās. Lieldienas neiznīcina krustu, bet uzvar to brīnumainā cīņā, kas mainīja cilvēces vēsturi. Arī mūsu laiks, kuru iezīmē daudz krustu, piesauc Lieldienu cerības rītausmu. Kristus augšāmcelšanās nav ideja, teorija, bet notikums, kas ir ticības pamatā. Viņš, Augšāmceltais, ar Svētā Gara palīdzību turpina mums to atgādināt, lai mēs varētu būt Viņa liecinieki arī tur, kur cilvēces vēsture neredz gaismu pie horizonta. Lieldienu cerība nepieviļ. Patiesi ticēt Lieldienām ikdienas ceļā nozīmē revolucionizēt savu dzīvi, tikt pārveidotiem, lai pārveidotu pasauli ar kristīgās cerības maigo un drosmīgo spēku.» Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
