“Mater populi fidelis” ir Doktrinālās piezīmes jeb notas nosaukums, ko otrdien, 4. novembrī, publicēja Ticības mācības dikastērijs. Dokumentu, ko parakstījis dikastērija prefekts kardināls Viktors Manuels Fernandess un doktrinālās nodaļas sekretārs priesteris Armando Mateo, pāvests apstiprināja šī gada 23. jūnijā. Tas ir ilgstoša un rūpīga kolektīvā darba rezultāts. Tas ir doktrināls dokuments par Marijas godināšanu, kurā galvenā uzmanība pievērsta Marijai saistībā ar Kristus paveikto atpestīšanas darbu, jo viņa ir ticīgo Māte. Piezīme sniedz nozīmīgu biblisko pamatojumu Marijas godināšanai, apkopo Baznīcas tēvu un Baznīcas doktoru ieguldījumu, kā arī austrumu tradīcijas elementus un pēdējo pāvestu domas. Šajā kontekstā tekstā tiek analizēti vairāki Marijas tituli; daži no tiem tiek īpaši izcelti, bet citus tā autori pieprasa neizmantot. Notā minēts, ka īpaši atzīti tiek tādi tituli kā “Ticīgo Māte”, “Garīgā Māte” un “Ticīgo tautas Māte”. Savukārt tituls Co-redemptrix (ko varētu tulkot kā “līdzglābēja”) tiek uzskatīts par nepiemērotu un nepieņemamu. Turpretī tituls mediatrix (“vidutāja”) tiek uzskatīts par nepieņemamu tad, ja tas piedēvē Marijai lomu, kāda pienākas tikai Jēzum Kristum. Tomēr šāds tituls tiek joprojām uzskatīts par nozīmīgu un teoloģiski pamatotu, ja ar to tiek izteikta Marijas līdzdalība Kristus pestīšanas misijā, aizvien izceļot Viņa, tas ir, Jēzus varenību. Tituli “Žēlastības Māte” un „Visu žēlastību vidutāja” tiek uzskatīti par pieņemamiem noteiktā, ļoti konkrētā nozīmē, un dokuments tiem veltī īpaši plašu komentāru, skaidrojot iespējamos riskus, kas varētu būt saistīti ar šo terminu nepareizu izpratni. Būtībā piezīmē tiek atkārtota katoliskā mācība, kurā vienmēr ir bijis skaidri uzsvērts, ka viss Marijā ir vērsts uz Kristu – uz Viņa centrālo lomu un Viņa pestīšanas darbu. Tāpēc, pat ja daži Marijas tituli, pieejot pareizi, var tikt izskaidroti, tomēr ir labāk no tiem izvairīties. Savā prezentācijā kardināls Fernandess izceļ tautas dievbijības nozīmi, bet brīdina par grupām un publikācijām, kas piedāvā noteiktu dogmatisku attīstību un rada šaubas ticīgo vidū, jo īpaši sociālajos medijos. “Galvenā problēma, interpretējot šos uz Jaunavu Mariju attiecinātos titulus, ir saprast, kā Marija ir saistīta ar Kristus pestīšanas darbu” (3). Co-redemptrix Attiecībā uz titulu Co-redemptrix dokumentā atgādināts, ka daži pāvesti “ir to izmantojuši, taču tas nav ticis pietiekoši skaidrots. Vispārīgi runājot, viņi to ir izklāstījuši divos konkrētos veidos: saistībā ar dievišķo mātišķību, ciktāl Marija kā Māte ir padarījusi iespējamu Kristū paveikto pestīšanu, vai atsaucoties uz viņas vienotību ar Kristu pie pestījošā krusta. Vatikāna II koncils izvairījās izmantot titulu Co-redemptrix dogmatisku, pastorālu un ekumenisku apsvērumu dēļ. Svētais Jānis Pāvils II to izmantoja vismaz septiņas reizes, jo īpaši attiecinot to uz mūsu ciešanu pestījošo vērtību, kas tiek upurētas kopā ar Kristus ciešanām, ar kuru Marija ir vienota vispirms pie krusta” (18). Dokuments atreferē diskusiju bijušajā Ticības mācības kongregācijā, kas 1996. gada februārī izskatīja lūgumu pasludināt jaunu dogmu par Mariju kā “līdzglābēju vai visu žēlastību vidutāju”. Kardināla Racingera viedoklis nebija labvēlīgs: “Titulu precīzā nozīme nav skaidra, un tajos ietvertā doktrīna nav nobriedusi. […] Nav skaidrs, kā doktrīna, kas izteikta šajos titulos, ir atspoguļota Rakstos un apustuliskajā tradīcijā”. Vēlāk, 2002. gadā, nākamais pāvests Benedikts XVI arī publiski izteicās tādā pašā garā: “Formulējums ‘līdzglābēja’ ir pārāk tālu no Rakstu un Baznīcas tēvu valodas un tādējādi rada pārpratumus... Viss nāk no Viņa, kā tas ir īpaši teikts Vēstulē efeziešiem un Vēstulē kolosiešiem. Marija ir tāda, kāda viņa ir, pateicoties Viņam”. Kardināls Racingers, kā norādīts piezīmē, nenoliedza, ka priekšlikums izmantot šo titulu bija izteikts ar labu nodomu un tajā slēpās vērtīgi aspekti, bet uzstāja, ka tas ir “kļūdains termins” (19). Pāvests Francisks vismaz trīs reizes pauda skaidri pretēju nostāju par titula “līdzglābēja” lietošanu. Doktrinālais dokuments šajā jautājumā secina: “Titula ‘līdzglābēja’ lietošana, lai izteiktu Marijas līdzdalību, aizvien ir nepiemērota. Šis tituls var aizēnot Kristus vienīgo pestīšanas vidutājību un tādējādi radīt neskaidrības un nelīdzsvarotību kristīgās ticības patiesību harmonijā... Ja izteicienam ir vajadzīgi daudzi un pastāvīgi paskaidrojumi, lai novērstu tā novirzīšanos no pareizās nozīmes, tas nekalpo Dieva tautas ticībai un kļūst traucējošs” (22). Vidutāja Piezīmē uzsvērts, ka Bībeles izteiciens, kas attiecas uz Kristus kā vienīgā Vidutāja funkciju, “ir izšķirošs”. Kristus ir vienīgais Vidutājs (24). No otras puses, tajā norādīts uz termina “vidutājība” jeb “starpniecība” ļoti izplatīto lietojumu “dažādās sociālās dzīves jomās, kur tas vienkārši nozīmē sadarbību, palīdzību, aizstāvību. Tāpēc ir neizbēgami, ka tas tiek attiecināts uz Mariju pakārtotā nozīmē, un nekādā gadījumā tā mērķis nav piešķirt papildu efektivitāti vai spēku vienīgajai Jēzus Kristus vidutājībai” (25). Turklāt dokumentā atzīts, ka “ka no Marijas puses ir acīmredzama reāla vidutājība, lai padarītu iespējamu Dieva Dēla cilvēktapšanu” (26). Ticīgo Māte un Visu žēlastību vidutāja Marijas kā mātes loma “nekādā veidā neaizēno un nemazina” Kristus vienīgo vidutājību, bet “gluži pretēji, izceļ tās nozīmi”. Tādējādi “Marijas mātišķības mērķis nav pielūgsmes, kas pienākas vienīgi Kristum, vājināšana, bet tās veicināšana”. Līdz ar to ir jāizvairās, norādīts dokumentā, “no tādiem tituliem un izteicieniem attiecībā uz Mariju, kas attēlo viņu kā sava veida ‘zibens novadītāju’ Dieva taisnīguma priekšā, it kā Marija būtu nepieciešamā alternatīva Dieva nepietiekamajai žēlsirdībai” (37, b). Tituls “Ticīgo Māte” ļauj mums runāt par “Marijas darbību arī saistībā ar mūsu žēlastības dzīvi” (45). Tomēr šajā sakarā Ticības mācības dikastērija izdotajā Piezīmē izskan aicinājums būt piesardzīgiem. Kardināls Racingers jau apstiprināja, ka titulam “Marija – visu žēlastību vidutāja” nav skaidra pamatojuma Svētajos Rakstos. Tāpēc “saskaņā ar šo pārliecību mēs varam atzīt grūtības, ko tas rada gan teoloģiskajās pārdomās, gan garīgajā dzīvē” (45). Faktiski “neviens cilvēks – pat ne apustuļi vai Svētā Jaunava – nevar darboties kā universāls žēlastības dalītājs. Tikai Dievs var dāvāt žēlastību, un Viņš to dara caur Kristus cilvēcību” (53). Tādiem tituliem kā “Visu žēlastību vidutāja” tātad ir “ierobežojumi, kas neveicina Marijas unikālās vietas pareizu izprašanu. Īstenībā viņa, pirmā izglābtā, nevarēja būt starpniece žēlastībai, ko pati saņēma” (67). Tomēr dokuments atzīst, ka “termins ‘žēlastības’ saistībā ar Marijas mātišķo palīdzību dažādos mūsu dzīves brīžos var būt pieņemams. Daudzskaitļa formā ir izteikta ikviena palīdzība, pat materiālā, ko Kungs var mums sniegt, uzklausot Mātes aizbildniecību” (68). Vaticannews.va | 
