1. Kāpēc uz ticīgo galvām tiek kaisīti pelni? Bībelē pelni bieži tiek saistīti ar grēku nožēlu un gavēni. Cilvēki ieģērbās maisos, sēdēja pelnos un kaisīja tos uz galvas kā zīmi, ka nožēlo savus grēkus. Piemēram, Ninives ķēniņš un pilsētas iedzīvotāji nožēloja savus grēkus, ieģērbās maisos un apsēdās pelnos pēc Jonasa sludinātajiem vārdiem: “Vēl četrdesmit dienas un Ninive tiks nopostīta” (Jon 3,4-6). Savukārt Ījabs sacīja: „Tikai dzirdējis biju par Tevi, nu manas acis Tevi ierauga – tāpēc es noliedzu sevi un nožēloju pīšļos un pelnos” (Īj 42,5-6). Tādēļ pelnu kaisīšanas rita laikā garīdznieks katram saka: “Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam” (Mk 1,15). Tas kristiešiem nozīmē atzīšanos savos grēkos un nepieciešamību pēc atgriešanās un Dieva žēlsirdības. Pelnu kaisīšana ir arī atgādinājums par cilvēka dzīves pārejošo dabu. Priestera vārdi: “Atceries, ka esi puteklis un par putekļiem pārvērtīsies” (Rad 3,19) atgādina, ka šī dzīve ir īslaicīga un mūsu galamērķis ir mūžīgā dzīve. Apziņa par nāvi mudina dzīvot saskaņā ar Dieva gribu. Tātad pelni simbolizē gan mūsu vājumu un dzīves trauslumu, gan arī Dieva žēlsirdību, kas dod mums laiku un iespēju atgriezties pie Viņa. Pelni nav izmisuma simbols, bet gan aicinājums uz atgriešanos. Padoms: Iesāc Lielo gavēni ar pelnu kaisīšanas ritu, kas nav kāds maģisks rituāls vai tikai tradīcija, bet konkrēts aicinājums uz gandarīšanu un pazemību. Jēzus sacīja: “Ikviens, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts” (Lk 18,14). Pazemība ir patiesība par sevi. Būt pazemīgam nenozīmē sevis noniecināšanu, bet gan patiesības atzīšanu – bez Dieva esmu nekas, un viss, kas man pieder, ir Viņa žēlastība, nepelnīta dāvana. Lielais gavēnis ir laiks, lai mēs ieraudzītu sevi Dieva mīlestības gaismā un tiktu garīgi atjaunoti. Lai tas mums visiem izdodas! 2. Kāpēc Lielais gavēnis sākas trešdienā? Lielais gavēnis sākas Pelnu trešdienā, jo saskaņā ar senu Baznīcas tradīciju gavēņa liturģiskais laiks ilgst 40 dienas, neieskaitot svētdienas, kas ir svētku dienas. Lai šis laika posms noslēgtos pirms Lieldienām, tā sākums tika noteikts trešdienā. Skaitlim “40” Bībelē ir dziļa simboliska nozīme. Tas ir saistīts ar trīs garīgās attīstības posmiem, kuriem arī mēs varam iziet cauri. Pirmais ir attīrīšanās, otrais – apgaismības un trešais – savienošanās posms (grieķu val. katharsis, theoria, theosis). 1. Attīrīšanās posms Radīšanas grāmatā lasām, ka plūdi ilga 40 dienas un 40 naktis (Rad 7,12), kas bija zemes attīrīšanas un jauna sākuma laiks caur Noasu. Savukārt izraēlieši 40 gadus klejoja pa tuksnesi, būdami ceļā uz Apsolīto zemi. No vienas puses, tas bija sods par viņu neticību un neuzticēšanos Dievam, bet no otras – tas bija viņu garīgās izaugsmes laiks (Sk 14,33-34). Arī Jonasa grāmatā ir teikts, ka pravietis aicināja Ninives iedzīvotājus uz atgriešanos, sacīdams: “Vēl četrdesmit dienas un Ninive tiks nopostīta” (Jon 3,4-6). Visi ninivieši nožēloja un gandarīja par saviem grēkiem. Kad Dievs redzēja, ka viņi atgriezās no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Viņš apžēlojās un nedarīja, kā bija teicis. Šo posmu mēs saucam par attīrīšanos un tas iesākas ar apzinātu un brīvprātīgu lēmumu atteikties no smagiem grēkiem, ieradumiem, atkarībām. Pēc tam notiek konkrēti centieni sakārtot savu dzīvi un attīrīt dvēseli no grēkiem. Tad arī mēs sākam pievērsties Dievam un vēlamies veidot personiskas attiecības ar Viņu. 2. Apgaismības posms Izceļošanas grāmata stāsta, ka Mozus pavadīja 40 dienas un 40 naktis Sinaja kalnā pirms saņēma Desmit baušļus (Izc 24,18). Arī Jēzus pirms sāka savu atklāto darbību jeb misiju 40 dienas un 40 naktis pavadīja tuksnesī, kur gavēja un tika velna kārdināts (Mt 4,1-11). Svarīgākais brīdis apgaismības posmā ir brīva izvēle un lēmums sekot Jēzum mīlestības dēļ pret Viņu. Šeit mēs runājam par zināmu apgaismību, jo tieši Kristus ar savu žēlastību ir tas, kurš virza mūs uz dziļāku vienotību ar sevi. Šī Kristus apgaismība vispirms ir dāvana, uz kuru mēs brīvi atbildam ar konkrētu apņemšanos garīgi attīstīties, apzināti sadarbojoties ar Dieva žēlastību un strādājot ar sevi. Vispirms ir Dieva mīlestība, pēc tam seko mūsu brīvās gribas atbilde. 3. Savienošanās posms Pēc augšāmcelšanās Jēzus 40 dienas pirms uzkāpšanas Debesīs parādījās saviem mācekļiem un mācīja par Dieva valstību (Apd 1,3). Savienošanās posmā visas mūsu sfēras: prāts, griba un sirds, tas ir, visa mūsu dzīve ir pakļauta Dievam un caurstrāvota ar Viņa mīlestību. Tad var teikt, ka mēs arvien vairāk vēlamies nesavtīgi mīlēt Dievu Viņa dēļ. Svētais Jānis no Krusta šo garīgo pieredzi ir izteicis lūgšanas vārdos: “Ak, mans Kungs, cik daudzi nāk pie Tevis, meklējot mierinājumu un iepriecinājumu tikai sev un vēloties no Tevis saņemt dāsnas dāvanas. Bet cik maz ir to, kuri vēlas sagādāt prieku Tev un dāvāt Tev kaut ko pilnīgi nesavtīgi.” Padoms: Ar Pelnu trešdienu esam jau sākuši ikgadējo 40 dienu gavēņa svētceļojumu. Ikviens, kas vēlas garīgi pilnveidoties, ir aicināts iziet šos formācijas posmus – attīrīšanos, apgaismību, savienošanos. Ļausim Dievam darboties mūsu dzīvē un lūgsim, lai Viņš piepilda mūsu sirdis ar savu mīlestību! 3. Kāpēc Gavēņa liturģijā tiek izmantota violetā krāsa? Liturģisko tērpu krāsas nav nejaušas – tām ir dziļa teoloģiska un garīga nozīme. Katoliskās Baznīcas liturģijā tās ne tikai piešķir estētisku skaistumu, bet galvenokārt kalpo kā simbols, kas palīdz ticīgajiem dziļāk izprast un izdzīvot ticības noslēpumus. Katra krāsa atbilst noteiktam liturģiskā gada laika posmam un svinību raksturam. Violetā – atgriešanās un gandarīšanas krāsa Violeta krāsa ir atgriešanās, grēku nožēlas un pārdomu krāsa. Tā izceļ konkrētā liturģiskā laikposma nopietnību. Tādēļ tā tiek lietota Adventā (gaidīšanas laiks), Lielajā gavēnī (atgriešanās un gandarīšanas laiks), kā arī Visu ticīgo mirušo piemiņas dienā (2. novembrī) un bēru Mises laikā. Violetā krāsa Lielajā gavēnī simbolizē: Pirmkārt, atgriešanos un grēku nožēlu – atgādina, ka Lielais gavēnis ir laiks atgriezties pie Dieva, nožēlot grēkus, apņemties laboties un mainīt savu dzīvi. Otrkārt, gandarīšanu un pārdomas – attiecas ne tikai uz Kristus ciešanām, bet arī uz mūsu grēku “nāvi”, lai mēs varētu augšāmcelties jaunai dzīvei Viņā. Treškārt, gaidīšanu un cerību – jo mēs gatavojamies priecīgajam Kristus augšāmcelšanās notikumam. Violetā krāsa arī norāda, ka grēku nožēla mūs ved uz augšāmcelšanos un garīgo atdzimšanu. Padoms: Violetā krāsa Lielajā gavēnī simbolizē iekšējo atgriešanos un aicina mūs samierināties ar Dievu. Bieži vien mēs domājam, ka tie esam mēs, kuri gribam izlīgt ar Dievu, ka šī iniciatīva nāk no mums. Taču tā nav taisnība. Dievs Kristū samierināja pasauli ar sevi – Viņš vienmēr ir pirmais, kas, pieņemdams mūs par draugiem, meklē un aicina katru no mums uz līdzdalību savā dievišķajā dzīvē. 4. Ko nozīmē atgriešanās Kristus mācībā? Lielajā gavēnī mēs bieži dzirdam aicinājumu “atgriezties”, taču daudzi no mums līdz galam neizprot šī vārda nozīmi un vērtību. Atgriešanās ir kristīgās dzīves pamats jeb kristietības sirds. Jēzus galvenā sūtība bija pārliecināt cilvēkus, lai viņi atgrieztos pie Dieva. Viņš sacīja: “Atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam!” (Mk 1,15). Bez šīs būtiskās pārmaiņas nav iespējams sakārtot attiecības ar Dievu un nav iespējams ieiet Viņa valstībā. “Patiesi Es jums saku: ja jūs nemainīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs neieiesiet Debesu valstībā” (Mt 18,3). Citā vietā dievbijīgajiem jūdiem Jēzus pat vairākas reizes sacīja: “Ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā” (Lk 13,3.5). Tas nozīmē, ka bez atgriešanās mēs paliekam nošķirti no Dieva. Jēzus runā par divām iespējām – vai nu mēs atgriezīsimies no grēkiem, vai aiziesim bojā. Trešā ceļa nav. Jaunajā Derībā atgriešanās būtība ir izteikta ar diviem grieķu vārdiem: metanoia, tas ir, mainīt domāšanu, un epistrefo – mainīt virzienu. Ja neatgriezīsimies – nemainīsim domāšanu, tad nemainīsies arī mūsu dzīve un tās virziens. Tātad atgriešanās attiecas uz visām dzīves sfērām, jo notiek domāšanas, sirds un rīcības maiņa. Kas ir un kas nav atgriešanās? 1. Tā nav tikai formāla reliģijas pieņemšana. Cilvēks var būt kristīts un apmeklēt baznīcu, bet to darīt bez īstas atgriešanās jeb sirds pārmaiņas, nekad apzināti nepieņemot Jēzu par savu Kungu un Glābēju. 2. Tā nav tikai mūsu lēmuma un pūliņu auglis. Atgriešanās ir Dieva dāvana – Viņa aicinājums un iniciatīva. Vispirms ir dāvana, pēc tam ir prasība. Dievs vispirms dod un tikai pēc tam prasa – Dievs vienmēr rīkojas tādā veidā. Viņš mums atklāj savu draudzību un aicina mūs ņemt dalību savā dievišķajā dzīvē. Tāpēc Bībelē tauta lūdza: “Atgriez mūs, Kungs!” 3. Tā nav vienreizējs notikums vai tikai emocionāls pacēlums. Atgriešanās ir process – pastāvīga dzīves maiņa, kas izpaužas konkrētās darbībās: atteikšanās no grēka un ļaunā gara, piedalīšanās sakramentos, Svēto Rakstu apcerēšana, lūgšana, tuvākmīlestība. Kā teica Jānis Pāvils II: “Atgriešanās nav vienreizējs notikums, bet gan pastāvīga sirds nostāja.” Katru dienu mums ir jāizvēlas starp labo un ļauno, starp žēlastību un grēku, starp paklausību Dievam un nepaklausību. Tādēļ katra diena ir kā jauna iespēja atgriezties. 4. Tā nav tikai nožēla par grēkiem. Atgriezties nozīmē dzīvot kopībā ar Dievu – tas ir, brīvprātīgs lēmums ticēt Kristum kā patiesam Dievam un patiesam Cilvēkam un ticēt visam, ko Viņš ir atklājis. Runa nav par to, kas “nav” manā sirdī (grēka, ļaunuma, labpatikas kārdinājumā), bet runa ir par to, kas “ir” manā sirdī. Vai tā ir piepildīta ar Dievu un Viņa Vārdu? Garīgajā dzīvē pats bīstamākais stāvoklis ir tukšums, jo tas pievelk dēmonus. Jēzus saka: “Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru, bet neatrod. Tad tas saka: “Es atgriezīšos savā mājoklī, no kura es izgāju.” Un atnācis viņš to atrod brīvu, izslaucītu un uzpostu. Tad tas iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, ļaunākus par sevi, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā” (Mt 12,43-45). 5. Tā nav bēgšana no realitātes un nav arī sevis mocīšana par savām kļūdām. Patiesa atgriešanās ved uz dziļu prieku, mieru un cerību, nevis nomāktību vai izmisumu. Tas ir jauns skatījums uz dzīvi no Dieva perspektīvas Evaņģēlija gaismā. Dzīvot cerībā nozīmē ticēt, ka Dievs spēj radīt kaut ko skaistu pat no lielākajām drupām. Padoms: Bez patiesas atgriešanās nav pestīšanas, jo grēks mūs šķir no Dieva, bet tikai vienotībā ar Viņu mēs mantojam mūžīgo dzīvi. Svētais Jānis Marija Vianejs, balstoties uz savu ticības pieredzi, ar pārliecību sacīja: “Ja tu no sirds lūgtu Dievam atgriešanos, tā tev tiktu dāvāta.” Lūgsim no Dieva īstas atgriešanās žēlastību un ļausim Viņam mainīt mūsu sirdis un mūsu domāšanas veidu! Priesteris Andris Ševels MIC
Foto: Unsplash/Thays Orrico | 
