Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Vai man ir jāpiedod un jāaizmirst?
15.01.2025 pl. 08:09

Vai Dievs pieprasa, lai mēs piedotu tiem, kas mūs netaisnīgi apvaino? Un tad aizmirst, ko viņi ir izdarījuši?

Kāds vīrietis - sauksim viņu par Robertu - reiz uzrakstīja man, stāstot šausmu stāstu par savu bijušo sievu. Teikt, ka viņa rīkojās neizrādīdama žēlsirdību viņu šķiršanās un laulības izbeigšanas laikā, būtu par maz. Protams, es uzklausīju tikai vienu stāsta pusi, bet viņa jautājums bija šāds: “Vai man ir jāpiedod viņai, lai gan viņa nenožēlo to, ko ir izdarījusi, un pēc tam jāaizmirst tas, ko viņa ir izdarījusi, jo Dievs taču “aizmirst”, kad Viņš piedod, un aicina mūs darīt to pašu? Man jums jāatzīstas, ka es vienkārši nevaru tā dzīvot, jo uzskatu, ka viņa ir bīstama gan man, gan mūsu bērniem.”

Šādas situācijas, kas diemžēl nav nekas neparasts, rada dažus svarīgus jautājumus par piedošanas būtību. Ir vismaz četri punkti, kas jāņem vērā, lai noskaidrotu šos jautājumus:

1. Mēs neesam aicināti iet tālāk par to, ko dara pats Dievs, kad runa ir par piedošanu. Daudzi kristieši, līdzīgi kā Roberts, tic, ka viņiem ir pienākums piedot pat tiem, kas nenožēlo savus pārkāpumus. Un pirmājā brīdī tas izklausās tiešām... kristīgi. Bet vai tā ir patiesībā? Pats Dievs tā nedara. Viņš piedod tikai tiem, kuri nožēlo savus grēkus. Jāņa pirmajā vēstulē 1, 9 ir teikts: "Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš [..] piedod mūsu grēkus."

Mūsu Kungs acīmredzot nav piedevis un nepiedos šobrīd ellē esošajām dvēselēm tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tās nav lūgušas piedošanu. Tas šķiet tik skaidrs, cik vien skaidrs var būt. Jautājums ir, vai mums ir jādara vairāk nekā Dievam, kad runa ir par piedošanu? Šķiet, ka Jēzus atbild mums Lūkas evaņģēlijā 17, 3-4: "Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam! Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam!"

Saskaņā ar šo tekstu un, kā mēs varētu gaidīt, Jēzus pieprasa saviem sekotājiem piedot tikai tiem, kuri nožēlo savus pārkāpumus, kā to dara Dievs. Un tam ir jēga. Pāvila vēstulē Kolosiešiem 3, 13 teikts, ka mēs esam aicināti piedot viens otram, “kā Kungs [mums] piedevis”.

Daži šajā brīdī teiks: “Vai Jēzus no krusta nepiedod visiem, kad Viņš Lūkas evaņģēlijā 23, 34 saka: “Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko tie dara?"" Patiesībā Viņš to nedarīja. Viņš lūdza Tēvu, lai tie, kuri Viņu šaustījuši un krustā situši, saņemtu piedošanu, tādējādi atklājot savu gribu - "lai visi cilvēki tiktu pestīti" (1 Tim 2, 4). Bet tas nebija apgalvojums, ka pat šiem cilvēkiem ir patiesi piedots, vēl jo mazāk apgalvojums, ka viņš visiem piedod visu laiku.

2. Mums ir jānošķir mūsu aicinājums piedot tiem, kuri nožēlo un lūdz piedošanu, no mūsu aicinājuma mīlēt visus bez izņēmuma, arī tos, kuri mums ir nodarījuši pāri un nenožēlo, ka to izdarījuši. Dažreiz šie divi jēdzieni tiek sajaukti.

Svētais Akvīnas Toms mums saka, ka mīlestība ir nesavtīga "vēlēšana otram labu”. Savā ziņā tas ir viss, ko Dievs var darīt, jo “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4, 8). Dievs nevar darīt neko citu, kā vien gribēt dalīties savā bezgalīgajā labumā ar katru cilvēku, kurš jebkad ir radīts vai ieņemts — pat ar dvēselēm, kas noraida viņa mīlestību un piedošanu, jo Dievs, kurš nemīl, būtu Dievs, kas ir pretrunā ar savu būtību, un kas ir absurds.

Tādējādi Dieva mīlestība ir beznosacījuma mīlestība, jo tā nāk no iekšienes, neatkarīgi no tā, kas notiek ārpus dievišķās būtības. Tas piešķir dziļu nozīmi Jēzus vārdiem: “Mīliet cits citu, kā es jūs esmu mīlējis” (Jņ 15, 12). Būtībā Jēzus aicina mūs mīlēt ar tādu pašu beznosacījumu mīlestību, ar kādu Viņš mīl kā Dievs un kā Cilvēks. Neatkarīgi no dažādām situācijām un attiecībām mūsu dzīvē, „Dieva mīlestība caur Svēto Garu ir izlieta mūsu sirdīs” (Rom 5, 5), dodot mums spēku „vēlēt citam labu” neatkarīgi no tā, ko “otrs” var ienest mūsu dzīvē.

No otras puses, piedošana, kā jau teicām, nav beznosacījuma. Tā ir divvirzienu iela. Dievs piedāvā piedošanu visiem savas beznosacījuma mīlestības dēļ, un tāpēc arī visiem kristiešiem tā būtu jādara. Bet šeit ir problēma. Tā kā piedošana ir atkarīga no otra, tā faktiski nevar notikt, kamēr abās šķelšanās pusēs nav samierināties gatavas personas.

3. Bet Dievs saka: “Es - Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.” (Is 43, 25) Vai mums nevajadzētu rīkoties tāpat?

Tāda bija Roberta doma. “Kad Dievs piedod, Viņš aizmirst. Tātad, ja mums jāpiedod, mums arī jāaizmirst, vai ne?” Pirmkārt, Roberta gadījumā nepastāv nepieciešamība piedot, jo nav nekādu nožēlas apliecinājumu. Bet, pat ja šeit būtu jāpiedod, piedošana ir pareizi jāsaprot.

Nav tādas lietas kā dievišķā amnēzija. Jēzus debesīs pastāvīgi nejautās: “Kā manās rokās un kājās radās šie caurumi?” “Es neatcerēšos” ir antropomorfisks veids, kā pateikt, ka Dievs negrasās mūžīgi pieminēt grēkus, kuri mums ir piedoti. Bet tas nenozīmē, ka mūsu grēkam nav laicīgu seku. Šķīstītava ir spēcīgs atgādinājums par to.

Šeit man jāteic, ka Roberts jutās atvieglots, kad atklāja, ka viņam nav jāizslēdz smadzenes un jāapdraud bērni, lai būtu labs katolis. Nabaga Roberts domāja, ka viņam jāaizmirst viss, ko bijusī sieva darījusi, un jārīkojas tā, it kā viņa nebūtu izdarījusi neko sliktu. Un tāpēc viņš domāja, ka vienkārši vairs nevar dzīvot ticībā. Patiesība ir tāda, ka Dievs tādā nozīmē “neaizmirst”, un arī mums to nevajadzētu darīt. Robertam ne tikai jāatceras bijušās sievas izdarītais, bet jārīkojas piesardzīgi, lai pasargātu sevi un savus bērnus.

4. Jēzus teica: “Mīli savus ienaidniekus” (Mt 5, 44). Viņš neteica, ka mums mūsu ienaidnieki ir “jāpatīk”, un viņš neteica, ka mums nav ienaidnieku. Ja jūs sludināt un dzīvojat patiesībā, kas ir pretrunā ar pasauli, kura saņem savus rīkojumus no “melu tēva”, jums ir apsolīts, ka jums būs ienaidnieki.

Jēzus aicina ”mīlēt [savus] ienaidniekus un lūgt par tiem, kas [mūs] vajā, lai [mēs] būtu [mūsu] debesu Tēva dēli”. Tas nozīmē, ka mīlestība nav izvēle; tas ir bauslis. Taču tas, ka mīli savus ienaidniekus, nenozīmē, ka noteikti vēlies viņus uzaicināt uz vakariņām. "Mīlēt" ne vienmēr nozīmē "patīk". Faktiski var būt neveselīgi vai pat bīstami atrasties ienaidnieka tuvumā, kā tas var būt arī ir Roberta gadījumā.

Tad ko darīt, ja nonākam tādā situācijā kā Roberts?

Pirmais solis uz mīlestību un piedošanu, kā to dara Dievs, ir atzīt, ka mēs to nevaram darīt bez Kristus. Ir būtiski pārdomāt par to, ko Kristus darīja mūsu labā uz krusta, un to, ka viņš mūs mīl bezgalīgi un atkal un atkal piedod. Galu galā mums ir jāsasniedz punkts, kurā mēs atzīstam savu bezspēcību, lai mēs varētu ļaut Kristum mīlēt un piedot mūsos un caur mums.

Es īpaši ieteicu Robertam lūgt Dievu, lai viņš palīdz viņam patiesi vēlēt labu savai bijušajai sievai, un par to, vai tas tā ir, varētu liecināt tas, ka viņš varētu patiesi lūgt Dievu, lai patiesi labais nonāk pie viņa bijušās sievas, - tad viņš varētu būt drošs, ka mīl viņu tā, kā Kristus pavēlējis.

Tim Staples, Catholic.com
Foto:
Unsplash/mark tulin