Nedaudz atgādināšu Jubilejas gada vēsturi Baznīcā. Pirmo Jubilejas gadu svinēt noteica pāvests Bonifācijs VIII 1300. gadā. Jubilejas svinību ciklu noteica ik pēc 100 gadiem. Pēc tam, kad romieši iesniedza lūgumu pāvestam Klemensam VI (1342), šis periods tika saīsināts līdz 50. gadiem.
1389. gadā, lai pieminētu Kristus dzīves gadu skaitu, Urbāns VI vēlējās izveidot jubilejas ciklu ik pēc 33 gadiem un 1390. gadā pasludināja jubileju, kuru diemžēl savas nāves dēļ pats nevarēja svinēt. Neskatoties uz to, 1400. gadā pēc iepriekš norunātajiem 50 gadiem, pāvests Bonifācijs IX apstiprināja grēku piedošnau svētceļniekiem, kas tolaik ieradās Romā.
Pāvests Mārtiņš V svinēja jaunu jubileju 1425. gadā, pirmo reizi atverot svētās durvis Svētā Jāņa Laterāna bazilikā.
Pēdējais, kas ik pēc piecdesmit gadiem svinēja jubileju, bija pāvests Nikolajs V 1450. gadā, tad, pateicoties Pāvilam II, periods starp jubilejām tika saīsināts līdz 25 gadiem, un 1475. gadā Siksts IV svinēja jauno Svēto gadu. Kopš tā laika parastās Jubilejas notika nepārtraukti. Diemžēl kari liedza svinēt jubilejas 1800. un 1850. gadā.
Svinēšana tika atsākta 1875. gadā pēc Romas pievienošanas Itālijas karalistei, taču tā tika svinēta bez tradicionālās ceremonijas. Jubilejas gadā Baznīcas aicina visus izmantot iespēju atbrīvoties no grēka seku saitēm, iemantojot atlaidas. Mēs baznīcā ik pa brīdim atgādinām, ka veicot kādus garīgus darbus un izpildot parastos atlaidu iemantošanas noteikumus, var iemantot pilnas atlaidas. Jubilejas sakarā vēlos arī atgādināt ko nozīmē atlaidas. Mēs zinām, ka, sevišķi šajā laikā, veikalos ir lielas atlaides, bet tās būtiski atšķiras no atlaidām, un ne tikai ar vienu burtu. Veikalu atlaides ir materiālas, bet Baznīcā ir runa par garīgu praksi. Lai to saprastu, īsi aplūkosim trīs ar atlaidām saistītus tematus: grēks, Baznīcas garīgo dārgumu krātuve un šķīstītava. Ja vārdu grēks mēs atradīsim Svētajos Rakstos, tad par Baznīcas garīgo dārgumu krātuvi un šķīstītavu tur tiešas norādes nav.
Ja runājam par grēku, tad jāatceras, ka katram mūsu grēkam ir dubults efekts – vaina un sods. Ja mēs ar nožēlu izsūdzam savus grēkus grēksūdzē, tad mūsu vaina tiek piedota. Sods ir grēka sekas – mūsu un mūsu tuvāko dzīvē ievestais haoss, kas mums jācieš mūsu zemes dzīvē vai šķīstītavā pēc nāves. Nāvīgais grēks atņem mums vienotību ar Dievu un liedz piekļuvi mūžīgajai dzīvei (šo efektu mēs saucam par mūžīgo sodu par grēku). Mēs tiekam atbrīvoti no mūžīgā grēka soda caur grēku piedošanu grēksūdzes sakramentā, un tiek atjaunota vienotība ar Dievu. Tomēr paliek laicīgais sods par grēku, kā sekas.
Katrs ikdienišķais grēks, lai arī nesagrauj saikni ar Dievu, izraisa nekārtības un nepatīkamas sekas, kas prasa attīrīšanos vai nu uz zemes, vai pēc nāves, stāvoklī, ko saucam par šķīstītavu. Šāda attīrīšana atbrīvo mūs no tā, ko mēs saucam par “laicīgo sodu” par grēku. Tas ir tā it kā grēkam būtu ļoti slikta smaka, kas paliek arī pēc grēka piedošanas. Mēs varat atbrīvoties no šīs "sliktās smakas", labi dzīvojot, gavējot, lūdzot un praktizējot mīlestību pret savu tuvāko. Tas, ko mēs saucam par sodu – mūžīgo vai laicīgo – nav Dieva atriebība, bet gan grēka – mūsu mīlestības trūkuma – sekas. Aplūkosim to ar piemēru: grēksūdzes sakramentā piedotā nodevība nes sev līdzi savstarpēju neuzticību, nodevēja un nodotā cilvēka sāpes, dažkārt pat viņa aiziešanu, kas noved pie vientulības. Šo seku pieņemšana ar pazemību, cenšanās atlīdzināt citiem, slimību, grūtību un dzīves pārbaudījumu pieņemšana gandarīšanas garā ir veids, kā novērst grēka "slikto smaku" - sodu par grēku. Ja kāds pievēršas ar lielu mīlestību, viņš var izpirkt visus savus grēkus uz zemes, visi sodi tiek piedoti. Ja viņam tas neizdosies savas zemes dzīves laikā, viņš to varēs izdarīt pēc nāves. Piemērs? Alkoholiķis negaidīti nomirst, bet pirms tam paspējis ir godīgi izsūdzēt grēkus. Viņa vaina tiek piedota, bet grēka sekas paliek - izjukusi ģimene, cilvēki, kuriem viņam nebija laika atvainoties, slikti padarīts darbs... Viņš cietīs no tā visa sekas - jeb, citiem vārdiem sakot, viņš tiks attīrīts no tā visa - viņš iemācīsies mīlēt šķīstītavā. Runājot par Baznīcas garīgo dārgumu krātuvi, mums jāapzinās, ka aiz redzamās Baznīcas, kas esam mēs visi, ir arī neredzamā - Kristus Mistiskā miesa, kur apvieno Kristu un visus Viņa svētos. Šīs vienotības saites ir tās, kas dara iespējamu viena palīdzību otram. Viena nopelni var nākt par labu otram. Kristus un Viņa svēto nopelni, viss tas ko viņi izcieta, uzņēmās, kā gandarījumu Dievam par cilvēku grēkiem, veido Baznīcas garīgo dārgumu krātuvi no kuras tad arī tiek sniegtas atlaidas. Tas labi saskan ar to, ko mēs ik svētdienas apliecināt Ticības apliecinājumā - Es ticu uz svēto sadraudzību - tātad arī svētie ir tie, kuru nopelni izlūdz mums grēka soda atlaišanu. Un ne tikai mums, bet arī mirušajiem, kuri ir šķīstītavā. Arī šīsdienas svētki - Svētās Ģimenes svētki parādā, ka šāda savstarpēja izpalīdzība, kā ģimenes locekļiem savā starpā, darbojas arī Baznīcā, kura ir liela ģimene.
Tātad no šīs neredzamās Baznīcas dārgumu krātuves Baznīcas augstākā autoritāte – pāvests, piešķir atlaidas. Visbeidzot šķīstītava - tiešām, šādu vārdu mēs neatradīsim Svētajos Rakstos, tomēr ir norādes, ka Dieva taisnība, parādās arī šajā pēcnāves gandarīšanas stāvoklī. Runājot, par cilvēka atbildību par izdarītajiem darbiem, vai nedarbiem - grēkiem, Lūkasa evaņģēlijā Kristus saka, ka pēc nāves “kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu. Bet, kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz” (Lk.1, 47-48). Sv. apustulis Pāvils savā vēstulē raksta: “Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.” (1 kor. 3, 15) Runa ir par to, ka sitieni un izglābšanās caru uguni attēlo soda piedošanu, bet caur gandarīšanu, ko veic pat cilvēks, vai dvēsele. Daudz un maz sitienu, norāda, ka katram ir savs soda lielums un, ka gandarīšanai nepieciešams laiks. Pienākot pasaules galam, kad laiks nepastāvēs, tad arī šķīstītava beigs eksistēt.
Līdz ar to mēs šajā Jubilejas gadā, varam izmantot iespēju censties pēc atlaidām gan sev, gan mūsu mirušajiem, lai mēs varētu dzīvot mūžīgā vienotībā ar Dievu.
Foto: Džoto freskas fragments, kurā attēlots pāvests Bonifācijs VIII, pasludinot Jubilejas gadu 1300.g. |
