Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Pāvests: "Kristus dziedē skumjas – mūslaikos izplatītu slimību"
23.10.2025 pl. 13:57
Jubilejas gada pēdējos mēnešos Romā ir vērojams īpaši liels tūristu un svētceļnieku pieplūdums. Centrālā pulcēšanās vieta ir Svētā Pētera bazilika. Trešdienās, kad ir iespēja piedalīties pāvesta Vispārējā audiencē, ļaužu piepildīts kļūst ne tikai laukums dievnama priekšā, bet arī apkārtējās ielas.

Tā tas bija arī 22. oktobra audiencē, kur tikties ar Svēto tēvu un noklausīties viņa teikto katehēzes mācību bija ieradušies tūkstošiem ticīgo. Viņu vidū bija arī svētceļnieki no Latvijas.

Katehēžu virknē “Jēzus Kristus mūsu cerība” Leons XIV šoreiz izskatīja tematu “Kristus augšāmcelšanās – atbilde uz cilvēka skumjām”. “Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir notikums, kuru nebeidzam kontemplēt un kavēties par to pārdomās, un jo vairāk tajā iedziļināmies, jo vairāk mūs piepilda izbrīns un pārņem visaptveroša un tajā pašā laikā fascinējoša gaisma,” teica pāvests. Viņš atzīmēja, ka tā bija dzīvības un prieka eksplozija, kas no negatīvas uz pozitīvu pārmainīja pašu realitātes jēgu, tomēr, tas nenotika plašu uzmanību izraisošā veidā, bet gan maigi, apslēpti, pazemīgi.

Svētais tēvs paskaidroja, ka šoreiz pārdomas būs par to, kā Kristus augšāmcelšanās var dziedēt mūslaiku slimības, tādas, kā skumjas. Būdamas uzmācīgas un plaši izplatītas, tās ir kļuvušas par pavadoni  daudzu cilvēku ikdienā. Cilvēka iekšējā telpā ielaužas nedrošība, dažreiz pat dziļš izmisums, kas gūst pārsvaru pār prieku. Skumjas dzīvei atņem jēgu un vitalitāti, pārvēršot to bezmērķīgā un bezjēdzīgā ceļojumā. Šī pašreizējā pieredze atgādina slaveno Lūkasa Evaņģēlija stāstu (24: 13-29) par diviem Emmausas mācekļiem. Apbēdināti un nedroši viņi atstāj Jeruzalemi, reizē atstājot cerību, ko bija salikuši Jēzū, kurš tika piekalts krustā un guldīts kapā. Epizodes sākumā ir vērojama cilvēcisku bēdu paradigma: mērķa beigas, kurā tika ieguldīts tik daudz enerģijas, sagrāve tam, kas šiem cilvēkiem bija šķitusi pati dzīves būtība. Viņu cerība ir izgaisusi, viņu sirdis pārņēmis izmisums. Viss ir noticis ļoti īsā laikā, starp piektdienu un sestdienu, citam aiz cita sekojot dramatiskiem notikumiem.

Pāvests atzīmēja, ka šis paradokss ir patiešām emblemātisks. Skumjais sakāves ceļojums un atgriešanās ierastajā dzīvē notiek tajā pašā dienā, kad īstenojas gaismas uzvara, Pasha. Divi vīri pagriež muguras Golgātai, kur norisinājās briesmīgais krusta notikums, kas joprojām ir iespiedies viņu acīs un sirdīs. Viss šķiet pazaudēts. Viņiem ir jāatgriežas pie savas iepriekšējās dzīves, cerot palikt nepazītiem.

Zināmā brīdī, abiem mācekļiem pievienojas vēl viens ceļinieks, iespējams, viens no daudzajiem svētceļniekiem, kuri Lieldienās bija apmeklējuši Jeruzalemi. Tas ir augšāmcēlušais Jēzus, taču viņi to neatpazīst. Skumjas ir aizēnojušas viņu acis, izdzēšot apsolījumu, ko Skolotājs bija devis vairākas reizes, proti, ka Viņš tiks nonāvēts un trešajā dienā augšāmcelsies. Svešinieks pienāk klāt un ir ieinteresēts viņu sarunā. Evaņģēlija tekstā teikts, ka viņi stāvēja nekustēdamies un izskatījās skumju mākti (Lk 24:17). Pāvests paskaidroja, ka tekstā izmantotais grieķu vārds apraksta visaptverošas skumjas – dvēseles paralīze šķiet acīmredzama viņu sejās.

Jēzus viņus klausās, ļaujot tiem atbrīvoties no sava sarūgtinājuma. Tad, ar lielu atklātību, Viņš tiem pārmet, ka tie ir “neprašas un sirdskūtri, lai ticētu visam tam, ko runājuši pravieši” (Lk 24:25) un caur Rakstiem parāda, ka Kristum bija jācieš un jāpieceļas no mirušajiem. Cerības siltums iesitas abu mācekļu sirdīs un kad, iestājoties naktij, viņi ierodas savā galamērķī, tie uzaicina ceļabiedru palikt kopā ar viņiem.

Jēzus uzaicinājumu pieņem un kopā ar mācekļiem sēžas pie galda. Tad Viņš ņem maizi, lauž to un pasniedz viņiem. Tajā brīdī mācekļi Viņu atpazīst, bet Viņš tūlīt pazūd viņu skatienam. Maizes laušanas žests atver mācekļu acis un sirdi, atkal apgaismojot izmisuma aizēnoto skatienu. Un tad viss kļūst skaidrs: kopīgais ceļojums, maigais un reizē spēcīgais vārds, patiesības gaisma... . Tūlīt tiek atjaunots prieks, enerģija atkal ieplūst viņu izvārgušajā miesā un atmiņā ataust pateicība. Abi mācekļi steidzas atpakaļ uz Jeruzalemi, lai visu pastāstītu pārējiem.

“Kristus ir patiesi augšāmcēlies!” Pāvests paskaidroja, ka šajā apzīmējumā “patiesi”, ir piepildīts mūsu kā cilvēcisku būtņu vēstures zināms iznākums. Tā nav sakritība, ka ar šo sveicienu kristieši sasveicinās Lieldienās. Jēzus nepiecēlās vārdos, bet gan darbos – ar savu miesu, uz kuras palikušas Viņa ciešanu zīmes, Viņa mīlestības uz cilvēkiem mūžīgais zīmogs. Dzīvības uzvara nav vis tukšs vārds, bet gan patiess, taustāms fakts.

Katehēzes noslēgumā pāvests novēlēja, lai Emmausas mācekļu prieks kalpo mums par maigu atgādinājumu brīžos, kad klājas smagi. Augšāmcēlušais ir tas, kurš radikāli izmaina mūsu perspektīvu, iedvešot cerību, kas aizpilda skumju radīto tukšumu. Sirds ceļos Augšāmcēlušais iet kopā ar mums un mūsu dēļ. Viņš rāda, ka nāve ir sakauta un apliecina dzīvības uzvaru, neraugoties uz Kalvārijas tumsu. “Vēsturei joprojām ir daudz labā, uz ko cerēt. Atzīt Augšāmcelšanos, nozīmē mainīt skatījumu uz pasauli – atgriezties pie gaismas, lai atpazītu Patiesību, kas mūs ir atpestījusi un turpina glābt. “Brāļi un māsas,” klātesošos uzrunāja pāvests, “katru dienu paliksim nomodā, apbrīnojot Augšāmcēlušā Jēzus Pashu. Viņš vienīgais neiespējamo spēj padarīt iespējamu!”

Vaticannews.va