Māte Gabriēla pieņēma lēmumus, kas nes pārmaiņas arī dominikāņu klostermāsu kopienās Liepājas diecēzē. Oktobra sākumā priekšniece apciemoja Liepājas diecēzē esošo Sāpju Dievmātes klostera māsu kopienu Kuldīgā un Sv. Trīsvienības klostera māsu kopienu Liepājā. Sāpju Dievmātes kopienā savu kalpošanu uzsāka māsa Katrīna (Katarzyna Wypyszyņska). Savukārt Liepājas Sv.Trīsvienības klostera māsu kopienā Māte Gabriēla ievadīja m.Elizabeti (Elzbieta Popczyņska) par klostera priekšnieci, kura pirms tam jau kalpoja Kuldīgas māsu kopienā. Māsa Judīte (Judyta Szczecina) turpinās kalpošanu klostera kopienā Liepājā. No kalpošanas Polijā uz Liepājas klosteri tika nosūtīta m. Mārīte Martukāne, savukārt m. Diāna (Diana Jaks) turpinās kalpošanu un studijas doktorantūra Polijā. Ģenerālpriekšniece tikās arī ar Liepājas bīskapu Viktoru Stulpinu, lai pārrunātu jautājumus, kas skar dominikāņu klostermāsu kalpošanu diecēzē. Pateicamies Dievam par iespēju jau 25 gadus kalpot Latvijā, Liepājas diecēzē, kā arī visiem cilvēkiem, kas ar lūgšanu un nesavtīgu palīdzību atbalsta māsu apustulisko kalpošanu. Dominikāņu māsas Intervija ar Jēzus un Marijas Dominikāņu klostermāsu misionāri Mārīti Martukāni OP, kura pēc četru gadu prombūtnes atgriežas kalpošanā Latvijā, Liepājā. Māsu klostera arhīvā Zelonkā saglabājies bīskapa Ā. A. Brumaņa lūgums, rakstīts poļu valodā, māsām ierasties kalpošanā Liepājā. Bīskaps Brumanis bijis pacietīgs, jo, lai šis lūgums piepildītos, bija jāgaida kādi pieci seši gadi, kas, māsas Marītes vārdiem runājot, ir ilgi, bet laiks ātri paskrien. Kā viss sākās? Atceros, ka Aglonā 15. augustā pirms Euharistiskās procesijas gaidījām tās sākumu un pie mums pienāca bīskaps Brumanis. Apsveicinājies viņš teica: “Man ir mājas, bet nav māsu.” Mana atbilde uz to bija: “Mums ir māsas, bet nav māju.” Tā mēs draudzīgi aprunājāmies, un šķiet, ka tajā gadā bīskaps arī rakstīja mūsu Mātei lūguma vēstuli. Māte atbildēja piekrītoši, un uz Latviju devāmies trijatā – mana miesīgā māsa Elita (m. Emanuēla) un es pēc svētsolījumu atjaunošanas, kā arī m. Katrīna Kučera OP, kura jau bija devusi mūža solījumus. Ar māsu bijām juniorātā (laiks klosterdzīves formācijā pirms mūža svētsolījumiem) un toreiz vēl bijām jaunas “čirkas”. Kā tu tagad uzņēmi ziņu, ka tev oktobrī jādodas uz Latviju? Pirms tam neko nenojautu. Polijā jau bija izveidojusies tāda mierīga dzīve, bet kādu vakaru Māte mani aicināja uz sarunu, sakot, ka viņai man esot labas ziņas. Viņa pastāstīja par saviem plāniem, piedāvāja un arī lūdza doties uz Liepāju. Man tas saistās ar to, ka Dievam ir Savi plāni. Tieši šajā Jubilejas, Cerības svētceļnieku gadā varēšu svētceļot uz Latviju. Esot Polijā, vienmēr esmu lūgusies par Latviju, sekojusi līdzi Liepājas diecēzē notiekošajam, lasot avīzi “Nāc”. Tā vairāk bija garīga saikne un prieks par to, kas notiek Latvijā. Šeit esmu daudz mācījusies, satikusi cilvēkus, kuri ir stiprinājuši manu ticību un man bijuši Dieva uzticības liecinieki. Kopumā ņemot, vai šis laiks Polijā bija aktīvs, darbīgs? Dievs ļāva piedzīvot dažādību, arī izaicinājumus. Man bija iespēja nedaudz studēt teoloģiju, reizi nedēļā apmeklēju vakara pēcdiploma kursus par garīgumu. Tā bija laba atjaunošanās, jo studējām gan Svētos Rakstus, gan psiholoģiju, tas bija ļoti daudzpusīgi. Eksāmeni nebija jākārto, līdz ar to tas bija atbrīvojoši, jo varēju klausīties un dzirdēto baudīt. Bija labi satikties ar citiem cilvēkiem, jo lekcijas apmeklēja arī citu kongregāciju klostermāsas, priesteri, laji. Mūsu draudzē reizi mēnesī biju iesaistīta mazāko meiteņu, kuras Euharistiskajās procesijās kaisa ziedus, formācijā. Draudzē šādām meitenēm ir vairākas vecuma grupas, kurām tiek rīkotas gan rekolekcijas, gan tikšanās, izbraukumi, notika arī darbs ar vecākiem. Iepazinos ar bibliodrāmas metodi, divas reizes bija iespēja piedalīties arī šādos semināros. Vēl piedalījos nedēļu garos kursos, kas bija domāti sakristianiem, kur arī ļoti daudz ieguvu praktiskas zināšanas. Ieguvums bija ne tikai man pašai, bet tagad ar saņemto varu kalpot citiem, tajā dalīties. Vai Polijā tā ir ierasta prakse, ka klostermāsas kalpo kā sakristianes? Jā, bet Polijā ir divu veidu sakristiani – tādi, kas vairāk atbild par dažādām materiālām lietām, atslēdz baznīcu, zvana zvanus – pārsvarā tie ir vīrieši, bet ir arī tādi, kas rūpējas par liturģiskajiem piederumiem, ziedu kārtošanu, nepieciešamā sagatavošanu Sv. Misei. Kursos tikām iepazīstināti ar teologālo skatījumu uz sakristiana kalpojumu, kā arī tikām izglītoti par dažādām praktiskām lietām, piemēram, biķeru tīrīšanu un citām. Sadraudzējos arī ar kādu klostermāsu, kura bija kalpojusi kā sakristiane Varšavas Prāgas katedrālē, varējām savā starpā dalīties ar dažādām praktiskām lietām. Ko vari mācīties no tā, ka ik pēc kāda laika posma savs aicinājums klosterdzīvē ir jāizdzīvo citā kopienā? Sākšu ar atbildi no otra gala. Arvien vairāk atklāju, ka Jēzus ir tas pats un nemainās, bet es ticībā pieņemu, ka tā ir Dieva griba, ka tieku sūtīta atkal uz jaunu vietu. Šāda attieksme visu padara vienkāršāku. Cilvēciski skatoties – ir jauni izaicinājumi, jauns kalpojums, kopiena, kaut gan mēs jau mūsu kongregācijā viena otru pazīstam. Tas ir aicinājums uz dzīvi ticībā, mācoties pieņemt jaunos apstākļus. Vairākus gadus dzīvojot vienā kopienā, veidojas pieraduma sajūta, jo it kā jau viss ir zināms. No vienas puses, tas var būt labi, bet, no otras – riskanti, jo tad es vairāk jau sāku uzticēties sev, neatklājot to, ko Dievs vēl no manis grib. Domāju, ka tas ir labi ik pēc kāda laika posma mainīt kopienu, kurā kalpot. Mēs kļūstam vecāki, gūstam lielāku pieredzi, un ir viegli ieslīgt tādā posmā, kad man sāk šķist – es jau zinu, kā vajag, kas kaut kādā ziņā ieslēdz tādā kā paredzamībā. Tad Dievam ir grūtāk “pieklauvēt” pie manas sirds un atklāt, ka var arī citādi, bet tas nenozīmē sliktāk vai labāk. Mani ļoti uzrunājis pāvesta Franciska aicinājums piecelties no saviem dīvāniem un doties uz nomalēm. Ir iespējams Evaņģēliju pieņemt tikai ar galvu, bet tad sirds paliek nepieslēgusies. Var likties, ka dzīvojam evaņģēliski, bet ir grūti iziet ārpus klostera un ieraudzīt, ka viss ir pavisam citādi. Ne vienmēr tas ir vienkārši, bet šādās situācijās gūstu iekšējo pieredzi, ka tas ir Dievs, kurš mani aicina. Dievs atklājas konkrētajā notikumā, situācijā. Esam aicinātas izdzīvot Evaņģēliju ne tikai pasaulē, bet arī katra savā kopienā. Tā ir arī tāda pieredze, ka nevaru uz visu sagatavoties. Kļūstot vecāka, es saprotu, ka ir lietas, par kurām man vispār nav jāuztraucas. Gribu pieņemt jauno žēlastību, kuru Dievs man ir sagatavojis. Tas ir svētceļojums uz Debesīm, un tādā veidā Debesis kļūst tuvākas. Intervēja Ieva Liede,
"Nāc", Nr.146 
Māsa Mārīte OP ar Euharistiskās procesijas ziedu kaisītāju jaunākās grupas meitenēm,
kurām vadīja nodarbības reizi mēnesī
| 
