Ja 21 gadu varētu sadalīt pa posmiem – kādi tie būtu? Kāds ir bijis aizvadītais laiks Liepājā? Esmu jau iepriekš minējusi, ka deviņus gadus lūdzu Dievu, lai varētu atbraukt uz Latviju. Tas ir svarīgi, ka esmu lūgusies tik ilgi, nezinot, ka varēšu dzīvot un kalpot šeit. Varbūt Dievs vēlējās redzēt manu sirdi un ilgas, ka tās ir tik lielas un es patiešām gribu te atbraukt. Tas nav tikai tāds mirkļa impulss. Katru gadu es mūsu kongregācijas Mātei vaicāju, vai varētu mani sūtīt uz Latviju? Bija dažādi šķēršļi, kādēļ tas nebija iespējams. Vienu gadu šo jautājumu neuzdevu, un tad Māte man pajautāja, vai es to joprojām vēlos? Domāju, ka tas ir joks. 2004. gada 9. augustā es ierados Latvijā. Protams, sākumā bija jāmācās latviešu valoda, kas nebija viegli. Atskatoties uz šo laiku, man šķiet, ka es mācījos ļoti centīgi, jo man ļoti gribējās runāt latviski. Gribēju cilvēkus saprast un arī dalīties ar to, kas ir manī. Sākumā man sāpēja rokas un kājas no runāšanas, jo to, ko nemācēju pateikt vārdos, rādīju ar žestiem. Mana pirmā kalpošana bija saistīta ar jauniešiem, un otrajā gadā jau vadīju svētdienas skolas nodarbības bērniem. Rakstījām dažādus projektus, lai piesaistītu finansējumu un varētu viesoties arī citās draudzēs un diecēzēs. Tas bija tāds viens posms, bet, protams, paralēli turpināju mācīties arī valodu. Jaunieši izauga, un organizācija, kura atbalstīja finansiāli, pārtrauca to darīt. Tad sākām vadīt rekolekcijas mūsu klosterī sievietēm, kad māsas, kuras to uzsāka, devās kalpot uz Kuldīgu, es to pārņēmu kopā ar māsu Mārīti OP. Gadījās, ka mums pat zvanīja no Madonas un aicināja doties turp, lai vadītu rekolekcijas. Tā sākām braukāt pa visu Latviju. Tas bija diezgan saspringts laiks, jo mēs katru nedēļas nogali kaut kur devāmies. Dzīvojot Latvijā, nokārtoju autovadītāja tiesības, bet sākumā nebiju droša doties ceļā pie stūres tālus gabalus, tādēļ sarunājām dažādus šoferus, kas bija ar mieru mūs vest. Kādu dienu m. Judīte OP mani iedrošināja, ka varu arī pati pamēģināt braukt tālākā ceļā pie stūres, un tā es sāku. Covid-19 pandēmijas laikā bija pārtraukums, jo nekur nevarējām doties un arī klosterī uz vietas nevarējām rīkot rekolekcijas, tādēļ izdomājām, ka varētu sākt to darīt tiešsaistē, izveidojām savu “YouTube” kanālu “OP Liepāja (Dominikāņu māsas)”, kurā raidījām rekolekcijas, katehēzes nodarbības, Svēto Rakstu komentārus, kurus varēja noklausīties arī pēc ieraksta tapšanas. Kopā ar m. Judīti arī to saturu, ko ierakstījām latviski, raidījām arī poliski. Bet, beidzoties kovida aizliegumiem, labāk rīkojām rekolekcijas klātienē. Paralēli uzsāku studijas doktorantūrā un notika arī jaunās klostera ēkas būvniecība. Tas bija ļoti saspringts un grūts, bet arī vērtīgs laiks mums abām ar m. Judīti. Atceros, ka tad, kad būvdarbi jau tuvojās noslēgumam, mums bija jāskrūvē jaunās mēbeles, ko paveicām pašas, tikai pie lielajiem stūra skapjiem lūdzām palīdzību strādniekiem. Pēc šī darba reizēm mūsu rokas bija tik nogurušas, ka tajās bija grūti noturēt breviāru. Dažreiz arī rožukroni lūdzāmies, klausoties to internetā, jo fiziskais nogurums apgrūtināja lūgšanos balsī. Kādu dienu strādniekiem vēl kaut kas bija jāpaveic iekšdarbos, un viņi, ieraudzījuši saskrūvētās mēbeles, dusmojās, ka esam ielaiduši būvdarbu zonā svešus cilvēkus. Kad uzzināja, ka to esam izdarījušas saviem spēkiem, viņi bija šokā, bet tajā pašā laikā pret mums izturējās pat ar vēl lielāku cieņu. Viņi redzēja, ka mēs nebijām tikai uzraugi, kas sekoja līdzi tam, lai viss būtu pareizi izdarīts, bet arī pašas piedalījāmies. Mēdzu teikt, ka tā mums bija visgarākā katehēze strādniekiem – ne ar vārdiem, bet darbiem. Kad atskatos uz šo visu Latvijā aizvadīto laiku, redzu, cik tas ir gan garīgi, gan fiziski piepildīts, tādēļ mana sirds ir pilna ar pateicību Dievam un cilvēkiem par pavadīto laiku šeit. Kāda bija tava reakcija, kad uzzināji, ka pēc tik ilga laika būs jādodas citur? Jau kādu gadu man bija tāda nojauta, ka tāds brīdis pienāks. Nevaru teikt, ka tas nebija pārsteigums, bet tas nebija šoks. Cik tālu esi ar savu doktora darba rakstīšanu? Puse – 230 lappuses – jau ir uzrakstītas. Tas nav vienkārši, īpaši tad, kad ir vēl dažādi blakus pienākumi. Darba rakstīšana ļoti palīdz manai garīgajai izaugsmei, jo tā nav tikai grāmatu lasīšana un dažādu komentāru rakstīšana. Protams, tas nav romāns, bet zinātnisks darbs. Vai šis laiks tev kaut ko ir mācījis kā cilvēkam? Ļoti daudz esmu iemācījusies un ieguvusi no sastaptajiem cilvēkiem. Liepājā dzīves ritms ir mierīgs, un man nebija grūti tam pielāgoties, jo es esmu tāds daudz domājošs cilvēks un man patīk darīt lietas lēni un pamatīgi. Vienalga, ko cittautieši teiktu par latviešiem, ka viņi ir noslēgti, es zinu, ka tā ir tikai ārējā čaula, pirmā mirkļa iespaids. Cilvēkos iekšā ir sirds siltums, uzticība gan lielās, gan mazās lietās, atvērtība, pacietība. Tad, kad vadīju rekolekcijas vai katehēzes, ieguvu šo pieredzi. Piedzīvoju arī to, kā tika pieņemts mans skatījums un tas, ka esmu temperamentīgāka. Tik sirsnīgi! Tādu attieksmi neesmu piedzīvojusi nekur citur. Tas varbūt ir tāpēc, ka Latvijā neesam tik daudz un līdz ar to attiecības veidojas tuvākas un ciešākas. Polijā esam daudz – gan baznīcā, gan uz ielas, visur ir daudz cilvēku. Šī iemesla dēļ varbūt man būs grūti uzreiz iedzīvoties Polijā, kur es sākšu jaunu posmu un mācīšos būt savā dzimtenē. Domāju, ka esmu tik ļoti jau šeit iesakņojusies, ka kādas saknes noteikti paliks šeit. Mani mīļi pārsteidza tas, ka Māte man ir uzticējusi rekolekciju vadīšanu Latvijā arī turpmāk, lai es nepazaudētu to, ko esmu šeit ieguvusi, un arī ieguldīto darbu, bet turpinātu ar māsām, kuras pēc manis dzīvos Liepājā. Papildus visām jau minētajām kalpošanām tu esi bijusi ilgus gadus Liepājas diecēzes bīskapa sekretāre, noteikti šis darbs arī tevi ir veidojis, ko tas tev ir devis? Es piedzīvoju to, ka bīskaps man uzticas, un es centos uzticēto paveikt vislabāk kā vien spēju. Tā kā man patīk tehniskas lietas, kas saistītas ar datoru, tad iemācījos veidot grāmatiņas, Ziemassvētku un Lieldienu kartītes. Ja man tika uzdots uzdevums, meklēju padomus, kā to paveikt. Tāpat arī avīzes “Nāc” sūtīšana iepriekš pa pastu un tagad ar pakomātiem man bija jāapgūst un jāsaplāno. Man patīk izaicinājumi, kaut arī pēc dabas sevi neuzskatu par drosmīgu. Nedaudz ir bail atgriezties Polijā. Kas tev patīk izaicinājumos? Latvijā pirmais izaicinājums bija valodas apgūšana, tad cilvēku iepazīšana atšķirīgā mentalitātē. Pagāja laiks, kamēr iemācījos ne tikai runāt, bet arī saprast. Iemācījos nesalīdzināt poļus ar latviešiem, ļoti ātri sapratu, ka tas nav labs ceļš. Garīgajai dzīvei un izaugsmei nesalīdzināšana ir viens no pamatnoteikumiem, jo tas ir strupceļš. Ja es gribu dzīvot realitātē, kurā esmu, tad vienīgais ceļš ir tās pieņemšana. Atceros, kā pirmo reizi braucu Liepājas sabiedriskajā autobusā viena pati un ļoti priecājos, ka spēju ar visu tikt galā, biju ļoti lepna par sevi. Vai ir bijis kāds notikums, kas licis par sevi pasmaidīt? Tas ir bijis vairāk saistīts ar valodu un vārdu dažādu nozīmju atšķiršanu, piemēram zāle, bars un bārs, pile un pīle, kazas un kāzas, garumzīmes man ir sagādājušas grūtības. Vizualizācija palīdzēja. Pasmiešanās par sevi māca pazemību. Atceros, kādās rekolekcijās dalībniece man teica, ka mana valoda esot reizēm grūti saprotama, tādās situācijās varu izvēlēties, kā reaģēt, – dusmoties, apvainoties vai pasmieties, es pieņēmu pēdējo reakciju. Vispār, man patīk smieties, un cilvēki zina, ka ar mani var pajokot. Es nevaru mainīt realitāti, bet savu attieksmi gan varu, jo tā ir atkarīga no manis. Šeit iemācījos arī to, ka nevaru mainīt savu pagātni, kādu notikumu, tā ir bijusi mācība man, lai es pieļauto kļūdu neatkārtotu. Arī pārlieku liels uztraukums par to, kas būs, – šeit man bija bieži tas jāpiedzīvo – jau no paša sākuma, runājot par valodu, par to, kā iemācīšos braukt ar mašīnu, kā varēšu sekot līdzi klostera būvniecībai, bet es jutu, ka Kāds mani vienmēr bremzēja un mācīja mani tik daudz neuztraukties. Pārfrāzējot Jēzus vārdus, varētu teikt: “Diāna, Diāna, tu uztraucies par daudzko, bet tev nepieciešama tikai viena lieta.” Tā Jēzus runā ar mani. Es ļoti gribētu būt arī Marija, ne tikai Marta. Vai man tas izdodas? Es nezinu, to zina tikai Jēzus. Es iemācījos nejautāt – kur, cik tālu es esmu savā garīgajā dzīvē? Vienkārši dzīvot. Un iemācījos arī dzīvot ar visu sevi šajā brīdī, visu laiku cenšoties veidot arvien ciešākas attiecības ar Dievu. Esmu sapratusi, ka tā ir vissvarīgākā lieta manā dzīvē, jo, ja man būs ciešas attiecības ar Dievu, tad viss nostāsies savās vietās. Es to saku ne tikai tāpēc, ka tā ir rakstīts, bet es pati to piedzīvoju savā dzīvē. Mans uzdevums kā klostermāsai nav būt dievbijīgai vai uztraukties par savu svētumu, bet uztraukties par to, cik tuvu esmu Dievam. To es mācos, jo esmu vēl ceļā. Esmu kā Ābrahams no Pāvila vēstules ebrejiem 11. nodaļas: Dievs viņu vadīja, un viņš nezināja – uz kurieni, uz pilsētu, ne kuru es uzcēlu, bet pilsētu, kur arhitekts ir pats Dievs. Intervēja Ieva Liede, "Nāc", Nr.146
Foto: Katedrāle.lv 
m.Diāna OP (otrā no labās) kopā ar dominikāņu kopienu Sprediķotāju ordeņa 800. jubilejas gada atklāšanā
|
