Lai gan viņš bija dievbijīgs un neprecējies vīrietis, Gvido netiecās pēc reliģiskas dzīves vai laulības. Viņš atstāja savu dzīvi Dieva rokās. Gvido darīja visu, ko varēja, lai palīdzētu nabadzīgajiem un trūcīgajiem savā kopienā, pats dzīvodams nabadzībā. Viņš bieži uzturējās baznīcā, un to pamanīja vietējais priesteris. Tā kā Gvido tur bija tik bieži, priesteris viņu iecēla par sakristiānu. Viņa pienākumos ietilpa baznīcas uzkopšana, tērpu kopšana un altāra rotāšana ar ziediem, zvana zvanīšana Mises un vakara lūgšanu laikā. Viņš dalījās savā pieticīgajā algā ar nabagiem, bet vēlāk devās uz Briseli, jo kāds tirgotājs viņu bija pārliecinājis, ka tur varēs nopelnīt vairāk, lai palīdzētu trūcīgajiem. Ar laiku Gvido kļuva par tirgotāju pie Senas upes. Kad kuģis ar kravu, par kuru viņš bija atbildīgs, nogrima, Gvido uzskatīja, ka Dievs viņu soda par mantkārību, un devās svētceļojumā – vispirms uz Romu kā gandarījuma akts, bet pēc tam uz Jeruzalemi, kur viņš pavadīja septiņus gadus, apmeklējot svētās vietas. Sv. Gvido tiek uzskatīts par vecpuišu aizbildni, jo viņš dzīvoja neprecētu dzīvi – viņš nedeva publiskus reliģiskus solījumus un arī neapprecējās. Citi vecpuišu aizbildņi ir sv. Benedikts Džozefs Labrē, sv. evaņģēlists Lūkass, sv. Roks un sv. Teobalds. Viņš bija vecpuisis, kas nedeva tiešu solījumu Dievam, bet veltīja sevi Baznīcas kalpošanai jebkādā nepieciešamā veidā. Viņa piemiņas diena ir 12. septembris, un viņš ir arī ragu dzīvnieku, vecpuišu, epileptiķu, strādnieku, sakristianu aizbildnis. Ikonogrāfijā viņš tiek attēlots kā zemnieks, kas lūdzas kopā ar eņģeli, kurš ar tuvējo lauku, vai kā svētceļnieks ar grāmatu vai cepuri, spieķi un vērsi pie kājām. Anderlehtas Svētā Pētera un Svētā Gvido baznīca, kuras kriptā atrodas "kaps", kas tiek uzskatīts par svētā Gvido atdusas vietu, ir veltīta viņam par godu. Lūgšana neprecētam cilvēkam Mūžīgais Dievs,
jau no manas mātes klēpja
Tu mani esi pazinis un mīlējis
vairāk, nekā es jebkad spēšu saprast.
Es lūdzu drosmi dzīvot svētu dzīvi,
lai Tava roka vada manus lēmumus
un Tava žēlsirdība tiek izrādīta,
kad meklēju savu godu, nevis Tavu.
Es lūdzu gudrību, lai saprastu Tavu gribu manā dzīvē,
un, kā mūsu svētā Māte,
es lūdzu spēku teikt “jā”.
Lai es Tevi atrodu ikvienā cilvēkā, ko satieku,
un lai mana dzīve atspoguļo
Tavu labestību un mīlestību,
lai katrs cilvēks varētu tikt vadīts pie Tevis
caur Jēzu, Tavu Dēlu,
kas ir Kungs mūžīgi mūžos. Āmen. Aleteia.org
Foto: Gaspara de Kraiera (1584–1669) glezna 
| 
