Pāvesta katehēzes pilnais teksts: Dārgie brāļi un māsas, labdien! Jubilejas gada katehēzēs līdz šim pārdomājām Jēzus dzīvi no Viņa dzimšanas līdz nāvei un augšāmcelšanās notikumam, par ko vēsta evaņģēliji. Tādējādi mūsu cerības svētceļojums atradis stingru pamatu, savu drošo ceļu. Šodien, mūsu katehēžu cikla noslēdzošajā daļā, ļausim, lai Kristus dzīves noslēpums, kura kulminācija ir augšāmcelšanās, ar savu gaismu apgaismo cilvēcisko un vēsturisko realitāti ar visiem tās jautājumiem un izaicinājumiem. Mūsu dzīve ir piepildīta ar neskaitāmiem notikumiem, pilniem ar dažādām niansēm un pieredzi. Dažreiz mēs esam priecīgi, dažreiz noskumuši, citu reizi jūtamies apmierināti vai stresa nomākti, atzīti vai nepārliecināti par saviem spēkiem. Mēs dzīvojam nemitīgā steigā, koncentrējoties uz rezultātu sasniegšanu, pat cēlu, prestižu mērķu sasniegšanu. No otras puses, mēs paliekam neziņā, nenoteiktībā, gaidot uz panākumiem un atzinību, kas kavējas vai vispār nepienāks. Citiem vārdiem sakot, mēs piedzīvojam paradoksālu situāciju: mēs gribam būt laimīgi, bet ir ļoti grūti būt laimīgiem pastāvīgi un bez šaubu ēnas. Taču mums ir jāpieņem savi ierobežojumi un vienlaikus ar apņēmību jācenšas tos pārvarēt. Dziļi sirdī mēs jūtam, ka mums vienmēr kaut kā pietrūkst. Patiesībā, mēs neesam radīti trūkumam, bet gan pilnībai, lai mums būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā, saskaņā ar Jēzus vārdiem no Jāņa evaņģēlija (sal. 10,10). Mūsu sirds dziļās ilgas savu galīgo atbildi rod nevis lomās, ko pildām, nevis varā, ne arī tajā, kas mums ir, bet gan pārliecībā, ka ir kāds, kas garantē, ka šīs ilgas, kas ir mūsu cilvēciskās dabas sastāvdaļa, tiks piepildītas; apziņā, ka tās netiks pieviltas vai iznīcinātas. Šāda pārliecība stiprina cerību. Tas nenozīmē domāt optimistiski: optimisms bieži mūs pieviļ, atstājot mūsu cerības nepiepildītas, bet cerība ir solījums un tas tiek īstenots. Māsas un brāļi, augšāmcēlušais Jēzus ir patvēruma un miera garantija! Viņš ir avots, kas remdē mūsu slāpes, bezgalīgās alkas pēc pilnības, ko Svētais Gars iedveš mūsu sirdīs. Kristus augšāmcelšanās nav vienkāršs fakts cilvēces vēsturē, bet gan notikums, kas to pārveidoja no iekšienes. Padomāsim par ūdens avotu. Kādas ir tā īpašības? Tas remdē slāpes un atspirdzina radības, apūdeņo zemi un augus, un padara, ka tas, kas citādi būtu neauglīgs, kļūst auglīgs un pilns dzīvības. Tas sniedz mierinājumu nogurušajam ceļotājam, piedāvājot viņam svaiguma oāzes prieku. Avots ir kā bezmaksas dāvana dabai, radībām, cilvēkiem. Bez ūdens dzīvība nav iespējama. Augšāmcēlušais ir dzīvais avots, kas nekad neizsīkst un nemainās. Tas vienmēr paliek tīrs un pieejams ikvienam, kuram slāpst. Jo vairāk mēs izbaudām Dieva noslēpumu, jo vairāk tas mūs pievelk, nekad nesniedzot mums pilnīgu gandarījumu. Svētais Augustīns savā grāmatā "Atzīšanās" ir izteicis cilvēka sirds nemitīgo ilgošanos un to iekļāvis savā slavenajā himnā par godu skaistumam: "Tu izlēji smaržu, es to ieelpoju – un tagad ilgojos pēc Tevis. Es nogaršoju – un esmu izsalcis un izslāpis. Tu man pieskāries – un manī iedegās ilgas pēc Tava miera" (X, 27, 38). Ar savu augšāmcelšanos Jēzus mums ir devis dzīvības avotu: Viņš ir Dzīvais (sal. Atkl 1,18), dzīvības mīlētājs, nāves uzvarētājs. Tāpēc Viņš sniedz mierinājumu mūsu zemes ceļojumā un nodrošina mums pilnīgu mieru mūžībā. Tikai Jēzus, kurš nomira un augšāmcēlās, atbild uz mūsu sirds dziļākajiem jautājumiem: vai patiesi pastāv mūsu dzīves galamērķis? Vai mūsu eksistencei ir jēga? Kā var tikt atpestītas tik daudzu nevainīgu cilvēku ciešanas? Augšāmceltais Jēzus nedod atbildes "no augšas", bet kļūst par mūsu ceļabiedru šajā tik bieži nogurdinošajā, sāpīgajā un noslēpumainajā ceļojumā. Taču tikai Viņš var piepildīt mūsu tukšos ūdens traukus, kad slāpes kļūst nepanesamas. Viņš ir arī mūsu rīcības mērķis. Bez Viņa mīlestības mūsu dzīves ceļojums kļūtu par bezmērķīgu klejošanu, traģisku kļūdu, kas nekur neved. Mēs esam trauslas radības. Kļūda ir daļa no mūsu cilvēcības, tā ir grēka brūce, kura dēļ mēs krītam, padodamies, pakļaujamies izmisumam. Augšāmcelšanās nozīmē piecelties un nostāties uz kājām. Augšāmcēlušais Kristus apliecina, ka mēs sasniegsim drošu patvērumu. Viņš ved mūs uz mājām, kur mēs esam gaidīti, mīlēti, glābti. Veikt šo ceļojumu kopā ar Viņu nozīmē pieredzēt, ka mēs tiekam atbalstīti par spīti visam, ka tiekam atjaunoti un stiprināti pārbaudījumos un grūtībās, kas kā smagi akmeņi draud bloķēt vai izkropļot mūsu vēsturi. Dārgie, no Kristus augšāmcelšanās izplūst cerība, kas ļauj mums, neskatoties uz mūsu dzīves grūtībām, izbaudīt dziļu un priecīgu mieru: to mieru, ko tikai Viņš var mums dot dzīvē un mūžīgi. Vaticannews.va
Foto: Unsplash.com/Mikel Mirjane | 
