Leons XIV piebilda, ka tajā pašā laikā sākam Adventu, lai sagatavotos Ziemassvētkos no jauna izdzīvot Jēzus, Dieva Dēla, “dzemdināta, ne radīta, būtībā līdzīga Tēvam” noslēpumu, kā pirms 1700 gadiem to svinīgi pasludināja Nīkajas koncilā sapulcējušies tēvi. Svēto Rakstu lasījumā no pravieša Isaja grāmatas (sal. 2,1-5) izskanēja visām tautām adresēts aicinājums uzkāpt Kunga kalnā, gaismas un miera vietā. Tāpēc pāvests rosināja pakavēties pārdomās par to, ko nozīmē būt Baznīcai. Viņš aplūkoja dažus tekstā minētos attēlus. Vispirms – kalnu, kas paceļas pāri pār visiem kalniem (sal. Is 2,2). Šis attēls atgādina, ka Dieva darbības augļi mūsu dzīvē nav dāvana tikai mums, bet visiem. Sionas, pilsētas uz kalna, skaistums, kas simbolizē ticībā atdzimušu kopienu, kļūst par gaismas zīmi visu tautu vīriešiem un sievietēm. Tas atgādina, ka prieks par labo tiek nodots tālāk citiem. Par to liecina daudzi svētie. Svētais Pēteris satiek Jēzu, pateicoties sava brāļa Andreja entuziasmam (sal. Jņ 1,40-42), kuru, savukārt, kopā ar apustuli Jāni pie Kunga aizved Jāņa Kristītāja dedzība. Gadsimtus vēlāk, svētais Augustīns pie Kristus nonāk, pateicoties svētā Ambrozija sludināšanai un līdzīgā veidā daudzi citi. “Tajā visā ir rodams aicinājums arī mums ticībā atjaunot mūsu liecināšanas spēku,” vēršoties pie klātesošajiem, teica pāvests. Viņš aicināja rūpēties par mūsu ticību ar lūgšanu, sakramentiem un tuvākmīlestību. Otrs Isaja grāmatā piedāvātais attēls liecina par pasauli, kurā valda miers. Pravietis to apraksta šādi: “Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobenu un nemācīsies vairs karot (2,4). Pāvests atzīmēja, ka šodien šis atgādinājums par mieru ir īpaši nozīmīgs. “Cik ļoti ir vajadzīgs miers, vienotība un izlīgšana ap mums un arī mūsos un starp mums,” viņš teica un aicināja padomāt par to, kā uz šo vajadzību atbildēt. Šim nolūkam Svētais tēvs ieteica vienu no ceļojuma logo izmantotajiem simboliem – tiltu pār Bosfora jūras šaurumu, kas savieno Āziju un Eiropu. Laika gaitā sākotnējam tiltam ir pievienoti vēl divi, tādējādi izveidojot trīs lielas komunikācijas, savstarpējas apmaiņas un tikšanās struktūras. Tas liek domāt par kristiešu kopējiem centieniem pēc vienotības trijos līmeņos – kopienā, ekumeniskajās attiecībās ar citu kristīgo konfesiju ticīgajiem, kā arī, satiekot brāļus un māsas, kuri pieder citām reliģijām. Leons XIV norādīja, ka rūpēties par šiem trim tiltiem, tos stiprināt un paplašināt visos iespējamajos veidos, ir daļa no mūsu paaicinājuma būt par pilsētu, kas uzcelta uz kalna (sal. Mt 5,14-16). Pāvests atzīmēja, ka Baznīca Turcijā sastāv no četrām dažādām liturģiskajam tradīcijām – latīņu, armēņu, kaldiešu un sīru. Viņš teica: “Katra no tām ir bagāta ar savu garīgo, vēsturisko un ekleziālās dzīves mantojumu. Dalīšanās šajās atšķirībās var izcili parādīt vienu no visskaistākajiem vaibstiem Kristus Līgavas sejā, proti, katolicismu, kas vieno. Vienotība, kas nostiprinās ap altāri, ir Dieva dāvana un kā tāda tā ir stipra un neuzvarama, jo ir Viņa žēlastības darbs. Taču, tajā pašā laikā vēstures īstenošana ir uzticēta mums, mūsu pūliņiem. Tāpēc, tāpat kā tiltiem pāri Bosforam, tai ir nepieciešamas rūpes, uzmanība, uzturēšana, lai laiks un notikumi nenovājinātu struktūras un lai saglabātos stipri pamati.” Pāvests aicināja stiprināt saiknes, kas vieno, lai savstarpēji bagātinātos un pasaules priekšā būtu par ticamu universālās un bezgalīgās Kunga mīlestības zīmi. Viena no kopības saiknēm, ko izcēla Leons XIV, ir ekumenisms. Par to Svētās Mises svinībās liecināja citu konfesiju pārstāvju klātbūtne. “Tā pati ticība Pestītājam mūs vieno ne tikai savā starpā, bet arī ar visiem brāļiem un māsām, kuri pieder citām Baznīcām un kristīgajām kopienām,” teica pāvests. Vēl viena saikne, uz kuru norādīja Romas bīskaps, ir ar tiem, kuri pieder nekristīgajām kopienām. “Dzīvojam pasaulē, kur reliģija pārāk bieži tiek izmantota, lai attaisnotu karus un briesmu darbus,” sacīja Leons XIV, “taču, mēs zinām, kā to apgalvo Vatikāna II koncils, ka cilvēka attieksme pret Dievu Tēvu un cilvēka attieksme pret citiem cilvēkiem, viņa brāļiem, ir tik cieši saistītas, ka Svētie Raksti saka: “tas, kurš nemīl, nepazīst Dievu (1Jņ 4,8)” (Dekl. Nostra aetate, 5).” Tapēc pāvests aicināja iet kopā, novērtējot to, kas vieno, nojaucot iepriekš uzceltus neuzticības mūrus un veicinot savstarpēju pazīšanu un cieņu, lai visiem sniegtu spēcīgo cerības vēsti un aicinātu būt par “miera strādniekiem” (Mt 5,9). Svētais tēvs aicināja šīs vērtības iedzīvināt Adventa laikā un vēl vairāk, dzīvē – gan personīgajā, gan kopienas. Viņš novēlēja: “Lai mūsu soļi raiti tiek sperti gluži kā pa tiltu, kas vieno zemi un debesis, ko Kungs mums ir devis. Nekad nenolaidīsim skatienu no Viņa krastiem, lai no visas sirds mīlētu Dievu un brāļus, lai varētu iet kopā un kādu dienu visi spētu satikties Tēva mājās.” Vaticannews.va |
