Deklarācijā tiek pausta apziņa, ka kristiešu vienotība nav vienkārši cilvēcisko pūliņu rezultāts, bet dāvana, kas nāk no augšas. Tāpēc Leons XIV un Bartolomejs I aicina visus savu Baznīcu ticīgos dedzīgi censties piepildīt Jēzus lūgšanu Tēvam: “Lai visi būtu viens” (Jņ 17,21). Abu Baznīcu vadītāji atzīst, ka Nīkajas ekumeniskā koncila 1700. gadadienas atceres svinības iepriekšējā dienā bija neparasts žēlastības brīdis. Koncils, kas notika 325. gadā, bija providenciāls vienotības notikums. Tomēr tā atzīmēšanas mērķis nebija vienkārši koncila vēsturiskās nozīmes atcerēšanās. Svinības notika tādēļ, lai pamudinātu mūs, risinot daudzās mūsdienu problēmas, būt pastāvīgi atvērtiem tam pašam Svētajam Garam, kas runāja caur Nīkaju. Kopīgajā deklarācijā tiek atzīts ne tikai tas, ka pastāv šķēršļi, kas kavē pilnīgas vienotības atjaunošanu starp visiem kristiešiem – šķēršļi, kurus tiek mēģināts pārvarēt ar teoloģisko dialogu –, bet arī tas, ka mūs vieno Nīkajas ticības apliecinājumā izteiktā ticība. Tā ir pestīšanu nesošā ticība. Mūsu Pestītājs ir “Dieva Dēls, patiess Dievs no patiesa Dieva, homoousios ar Tēvu, kurš mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā kļuva cilvēks un dzīvoja starp mums, tika piesists krustā, nomira un tika apbedīts, trešajā dienā augšāmcēlās, uzkāpa debesīs un atkal nāks, lai tiesātu dzīvos un mirušos”. Pēc šīs atsauces uz Nīkajas Credo deklarācijā teikts, ka caur Dieva Dēla atnākšanu mēs esam ievadīti Svētās Trīsvienības – Tēva, Dēla un Svētā Gara – noslēpumā un, pateicoties Svētā Gara žēlastībai, aicināti kļūt par Tēva bērniem un Kristus līdzmantiniekiem. Tā kā mums ir šis kopīgais ticības apliecinājums, mēs varam, viens otru cienot, stāties pretī mums kopīgajiem izaicinājumiem, kas saistīti ar liecības sniegšanu par Nīkajā izteikto ticību, un mēs varam kopīgi strādāt, lai patiesā cerībā rastu konkrētus risinājumus. Dokumentā pausta pārliecība, ka šīs nozīmīgās gadadienas atzīmēšana var kalpot par iedvesmu jauniem un drosmīgiem soļiem ceļā uz vienotību, tostarp attiecībā uz Lieldienu kopīgu svinēšanu. Atceroties pāvesta Pāvila VI un ekumeniskā patriarha Atenagora tikšanos pirms 60 gadiem, Leons XIV un Bartolomejs I aicina visus tos, kuri vēl aizvien vilcinās uzsākt dialogu, ieklausīties, ko Gars saka Baznīcām, un mudina ticīgos pašreizējos vēstures apstākļos būt miera, izlīguma un vienotības lieciniekiem pasaulei. Kopīgajā deklarācijā tiek izcelta dialoga nozīme, kā arī ieteikts savstarpējās tuvināšanās procesā veidot brālīgus kontaktus, lūgties un strādāt visās tajās jomās, kurās sadarbība jau ir iespējama. Kristiešu vienotības mērķis ietver arī ieguldījumu miera veicināšanā starp visām tautām. Dokumenta turpinājumā lasām: “Kopā mēs dedzīgi paceļam savas balsis, piesaucot pār mūsu pasauli dievišķo miera dāvanu. Diemžēl daudzos pasaules reģionos konflikti un vardarbība turpina iznīcināt daudzu cilvēku dzīvības. Mēs aicinām tos, uz kuru pleciem gulstas pilsoniskā un politiskā atbildība, darīt visu iespējamo, lai panāktu kara traģēdijas nekavējošu izbeigšanu, un lūdzam visus labas gribas cilvēkus atbalstīt mūsu lūgumu.” “Jo īpaši mēs noraidām jebkādu reliģijas un Dieva vārda izmantošanu, lai attaisnotu vardarbību,” uzsvērts deklarācijā. Tur tiek arī atgādināts, ka patiess starpreliģiju dialogs ir svarīgs tam, lai dažādu tradīciju un kultūru tautas varētu sadzīvot. Tāpēc visi labas gribas cilvēki tiek aicināti kopā strādāt, lai veidotu taisnīgāku un solidārāku pasauli, un rūpēties par visu radīto, ko Dievs mums uzticēja. Tikai tādā veidā cilvēce varēs pārvarēt vienaldzību, vēlmi valdīt, alkatību un ksenofobiju. Kopīgās deklarācijas noslēgumā tiek izteiktas dziļas bažas par pašreizējo starptautisko situāciju un apliecināts, ka tomēr netiek zaudēta cerība. “Dievs cilvēci nepametīs”, lasām dokumentā. “Tēvs sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai mūs glābtu, un Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus, mums dāvāja Svēto Garu, lai mēs varētu piedalīties Viņa dievišķajā dzīvē, saglabājot un aizsargājot cilvēka svētumu. Ar Svētā Gara palīdzību mēs zinām, ka Dievs ir ar mums, un to pieredzam. Tāpēc savās lūgšanās mēs uzticam Dievam katru cilvēku, īpaši tos, kuri dzīvo trūkumā, cieš badu, piedzīvo vientulību vai slimību. Mēs izlūdzam pār katru cilvēku saimes locekli žēlastību un svētību (…)”. Vaticannews.va | 
