Dievkalpojuma laikā uz Svētā Pētera bazilikas fasādes bija izvietoti septiņi jauno svēto portreti. Altāru godā tika iecelts armēņu katoļu arhibīskaps Ignācijs Malojans, kurš nomira mocekļa nāvē 1915. gadā, lajs un katehēts no Papua Jaungvinejas Peters To Rots, kurš ir pirmais moceklis no šīs tālās zemes, māsa Karmena Rendileza Martinesa – pirmā svētā no Venecuēlas, māsas Marija Tronkati un Vinčenca Marija Poloni, un vēl divi laji – Hozē Ernandezs Sisneross un Bartolo Longo, kurš atgriezās no sātanisma un kļuva par dedzīgu Dievmātes godinātāju. Kā jau ierasts, kad notiek kanonizācijas, Kanonizācijas lietu dikastērija prefekts kardināls Semeraro nolasīja jauno svēto biogrāfijas. Laukumā plīvoja daudzu pasaules valstu, tostarp Venecuēlas un Papua Jaungvinejas karogi, un tika ienestas un novietotas pie Labā Padoma Mātes svētgleznas svēto relikvijas. Homīlijā pāvests komentēja Lūkasa Evaņģēlija fragmentu (sal. 18, 1-8), kurā Jēzus stāsta saviem mācekļiem līdzību, ka vajag vienmēr lūgties un nepagurt. Noslēgumā Kungs jautā: “Vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes?” Svētais tēvs norādīja, kas šis jautājums mums atklāj, ka visdārgākais Kunga acīs ir ticība, tas ir, “mīlestības saikne starp Dievu un cilvēku”. “Tieši šodien mūsu priekšā stāv septiņi liecinieki – jaunie svētie un svētās, kas ar Dieva žēlastības palīdzību turēja iedegtu ticības lampu; patiesībā, viņi paši kļuva par lampām, spējīgām izplatīt Kristus gaismu”. “Salīdzinājumā ar lielajiem materiālajiem un kultūras, zinātnes un mākslas labumiem, ticība izceļas ne tādēļ, ka šie labumi būtu nicināmi, bet tādēļ, ka bez ticības tie zaudē jēgu,” turpināja Leons XIV. “Attiecības ar Dievu ir ārkārtīgi svarīgas,” viņš uzsvēra. Tāpēc Jēzus, par cilvēku tapušais Dieva Dēls, uzdod jautājumu par ticību: kas notiktu, ja tā pazustu no pasaules? Debesis un zeme paliktu kā iepriekš, bet mūsu sirdīs vairs nebūtu cerības; nāve sakautu mūsu visu brīvību; mūsu ilgas pēc dzīvības pazustu nekurienē. Bez ticības Dievam mēs nevaram cerēt uz pestīšanu. Jēzus jautājums mūs satrauc, jā, bet tikai tad, ja aizmirstam, ka to izsaka pats Jēzus. Kunga vārdi vienmēr paliek evaņģēlijs, tas ir, pestīšanas priecīgā vēsts. Šī pestīšana ir mūžīgās dzīves dāvana, ko mēs saņemam no Tēva caur Dēlu ar Svētā Gara spēku. Tieši tādēļ Kristus stāsta saviem mācekļiem par “nepieciešamību vienmēr lūgties un nepagurt” (Lk 18,1). Lūgšana uztur dvēseles dzīvi: ticība izpaužas lūgšanā, un patiesa lūgšana dzīvo no ticības. Pievēršoties Evaņģēlija līdzībai par netaisnīgo tiesnesi un neatlaidīgo atraitni, pāvests atgādināja, ka Kungs mums jautā, vai mēs ticam, ka Dievs ir taisnīgs tiesnesis pret visiem. Dēls mums jautā, vai mēs ticam, ka Tēvs vienmēr vēlas mūsu labumu un katra cilvēka pestīšanu. Leons XIV norādīja, ka divi kārdinājumi pārbauda mūsu ticību: pirmais izriet no ļaunuma skandāla, liekot domāt, ka Dievs nedzird apspiesto raudas un nav žēlīgs pret nevainīgajiem viņu sāpēs. Otrais kārdinājums nozīmē pretendēt, ka Dievam jārīkojas tā, kā mēs gribam: lūgšana tad atdod vietu pavēlei, lai mācītu Dievam, kā Viņam būt taisnīgam un efektīvam. Svētais tēvs paskaidroja, ka Jēzus ar savu nāvi pie krusta mūs atbrīvo no abiem kārdinājumiem. Viņš ir nevainīgais, kurš īpaši savu ciešanu laikā lūdzas: “Tēvs, lai notiek Tava griba” (sal. Lk 22, 42). Lai kas arī notiktu, Viņš uzticas Tēvam. “Kad sāpes un vardarbība, naids un karš mūs sit krustā, tad Kristus jau ir tur, krustā mūsu dēļ un ar mums,” uzsvēra pāvests. “Nav tādu raudu, ko Dievs nemierinātu; nav asaru, kas būtu tālu no Viņa sirds. Kungs mūs uzklausa, apskauj mūs tādus, kādi esam, lai pārveidotu mūs par tādiem, kāds ir Viņš. Turpretī tas, kurš noraida Dieva žēlsirdību, nespēj izturēties žēlsirdīgi pret savu tuvāko. Kas nepieņem mieru kā dāvanu, tas neprot dāvāt mieru citiem.” “Jēzus uzdotie jautājumi ir spēcīgs pamudinājums cerēt un rīkoties,” atgādināja pāvests. “Kad Cilvēka Dēls nāks, vai Viņš atradīs ticību Dieva apredzībai? Tieši šī ticība atbalsta mūsu centienus pēc taisnīguma, jo mēs ticam, ka Dievs glābj pasauli mīlestības dēļ, atbrīvojot mūs no fatālisma”. Tāpēc Leons XIV aicināja visus pajautāt sev: “Kad mēs dzirdam grūtībās nonākušo cilvēku saucienu, vai liecinām Tēva mīlestību, kā to darīja Kristus pret visiem? Viņš ir pazemīgais, kas aicina augstprātīgos uz atgriešanos, taisnīgais, kas padara mūs taisnīgus, kā to apliecina šodienas jaunie svētie: ne varoņi vai cīnītāji par kādu ideālu, bet īsti vīrieši un sievietes”. Romas bīskaps novēlēja, lai viņu aizbildniecība palīdz mums pārbaudījumos un viņu piemērs iedvesmo mūs kopīgajā aicinājumā uz svētumu. Būdami svētceļotāji uz šo mērķi, lūgsimies un nepagursim, stingri turēdamies pie tā, ko esam iemācījušies un kam stingri ticam (sal. 2 Tim 3,14). Tādā veidā ticība virs zemes uztur cerību uz debesīm. Vaticannews.va | 
