Pavisam drīz svinēsim Vissv. Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Kāds šos svētkus svinēs savā draudzē, bet kāds Aglonas bazilikā, kur virs galvenā altāra ticīgos uzlūko Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde, kas jau vairākus gadsimtus ir Jaunavas Marijas klātbūtnes zīme mūsu zemē un tautā.
Kanonizācijas lietu dikastērija teoloģijas konsultants priesteris Arturo Elberti skaidro, kāpēc pāvests Francisks bija nolēmis pasludināt Karlo Akutis par svētu, neskatoties uz pretrunīgajiem viedokļiem šajā jautājumā.
1251. gadā Anglijas pilsētiņā Eilsfordā (Aylesford) Dievmāte parādījās karmelītam Saimonam Stokam (Simon Stock). Viņa pasniedza tam brūnu vilnas skapulāru un sacīja: “Lūk, te tev zīme un privilēģija visiem karmelītiem: ikviens, kas nomirs šajā tērpā, tiks pasargāts no elles liesmām.” Ar laiku Baznīca šo lielisko privilēģiju attiecināja arī uz visiem lajiem, kuri vēlas ietērpties karmelītu brūnajā skapulārā un pastāvīgi to valkā. Kopš 16. gs. Baznīcā 16. jūlijā piemin un svin šo notikumu.
Jānis Kristītājs (senebr. Yôḥānān Ham-Maṯbîl, gr. Ἰωάννης ὁ Βαπτιστής, lat. Ioannes Baptista) bija pēdējais no praviešiem pirms Kristus. Jāņa vārds ebreju valodā nozīmē “Dievs dāvā žēlastību”. Jānis piedzima Vissvētākās Jaunavas Marijas māsīcai Elizabetei hronoloģiski apmēram pusgadu pirms Jēzus Kristus. Jēzus Kristus savulaik par Jāni Kristītāju teica, ka nav otra lielāka no sievietes dzimuša par Jāni Kristītāju.
Vissvētākās Kristus Miesas un Asins svētkus, kas pazīstami arī kā Corpus Christi svētki, katoļu Baznīcā tiek svinēti ceturtdienā pēc Trīsvienības svētdienas vai dažviet tie tiek pārcelti uz svētdienu. Svētki tika iedibināti, lai godinātu Kunga klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā.
Vasarsvētku notikumā tiek atklāts kristietības dziļākais noslēpums – Dievs atklāj sevi un dāvā savu dievišķo dabu nevis šīs pasaules gudrajiem un prātīgajiem, bet gan vājiem, pazemīgiem, bailīgiem cilvēkiem. Mēs paši nespējam sevi izglābt un pārveidot, to var izdarīt vienīgi Dievs, – ja mēs atveramies, ļaujam Viņam darboties un paši līdzdarbojamies.
Mūsu ticības noslēpumi neaprobežojas tikai ar pārdabiskajām realitātēm, kas ir mūsu ticības objekts — piemēram, Dieva bezgalīgā būtība, dievišķās apredzības neizdibināmība, Dieva taisnības un žēlsirdības neaptveramā vienotība vai visa radītā atkarība no Dieva nepārtrauktās gribas. Nē, šajos noslēpumos ietilpst arī visas radītās personas gan eņģeļi, gan cilvēki. Kā, piemēram, iespējams, ka eņģeļi, kuriem ir tik augsta Dieva izpratne, varēja atteikties Viņu pielūgt? Un kā iespējams, ka cilvēki, kuri dzīvo relatīvā tumsībā, tomēr spēj ticēt un pielūgt?
Iepriekšējos avīzes “Nāc” numuros ir publicēti vairāki atmiņu stāsti par Liepājas diecēzes bīskapu Ārvaldi Andreju Brumani, kuram 2026. gadā svinēsim simtgadi. Šoreiz dalīties atmiņās un personīgos iespaidos par bīskapu Ā. A. Brumani piekritis priesteris Andris Marija Jerumanis. Ir pagājuši daudzi gadi, kuru laikā atmiņas izbalē un zūd, tādēļ autors tās sauc par atmiņu lauskām, kuras nāk prātā, domājot par dārgo priesteri, bīskapu un ļoti tuvu ģimenes draugu.
Raksti
