Svētā Mise, kurā piedalāmies jau tik daudzkārt, vienmēr paliek līdz galam neizprotams noslēpums. Tādēļ nereti nākas dzirdēt jautājumu: kā pareizi piedalīties Sv. Misē? Patiesi, vai mēs spējam līdz galam izprast visu dziļumu, kas apslēpts šajā upurī! Vai visas reizes, kad esam kaut ko dzirdējuši par Sv. Misi, ir palīdzējušas labāk tajā piedalīties? Arī šis raksts ir neliels ieguldījums, lai kaut nedaudz apzinātāk izdzīvotu to, kas notiek ikreiz, kad tiek svinēta Kristus upura piemiņa. Tomēr nav labāka Sv. Mises izskaidrojuma par biežu un uzmanīgu dalību tajā.
Starptautiskā teoloģiskā komisija nāk klajā ar dokumentu “Rūpēties par mūsu kopējām mājām”, aicinot uz “atbildīgu un brālīgu atbildi Trīsvienīgajam Dievam”. Ekoloģijas jautājums ir teoloģisks jautājums: tas, kā mēs rūpējamies par Radīto, atklāj un veido mūsu attiecības ar Dievu. Vides pasliktināšanās ir satraucoša, ir nepieciešama steidzama rīcība planētas ilgtspējas labā. Viss ir saistīts: sadzirdēt Zemes un nabadzīgo saucienu.
Es patiešām vēlos augt savās attiecībās ar Kristu, bet kā lai zinu, vai esmu tam gatavs un vai šobrīd tas man patiešām ir vajadzīgs? Tas mani nedaudz biedē, un es nevēlos lieki tērēt nevienam laiku...
Lai varētu iemantot debesu valstību, cilvēkam ir nepieciešama Dieva žēlastība – tā skan viena no ticības patiesībām, kuru atrodam “Mazajā katehismā”, un droši vien to esam mācījušies, gatavojoties pirmajai Svētajai komūnijai. Šī patiesība runā par to, ka cilvēks nav pašpietiekams savos centienos pēc garīgās pilnības. Tikai Dievs var cilvēkam nodrošināt ar savu žēlastību pestīšanas dāvanu, atbrīvošanu no ļaunā, atjaunot viņa sākotnējo pilnību un tuvināt Debesīm.
Mēs dzīvojam laikā, kad gandrīz vienmēr esam ceļā – uz darbu, uz veikalu, uz mājām, pie bērniem, uz kārtējo tikšanos, uz nākamo pasākumu. Katram ir savs kalendārs, navigācija un ātrs internets, bet reizēm vairs nezinām, kurš ir mūsu īstais ceļš.
Pr. Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Mūsdienu sabiedrībā cilvēka dzīvības vērtība arvien biežāk tiek vērtēta pēc lietderības, produktivitātes, veselības stāvokļa vai individuālās autonomijas. Cilvēka cieņa nereti tiek saistīta ar viņa spējām, ekonomisko ieguldījumu vai dzīves kvalitāti. Kristīgā ticība piedāvā pilnīgi citu skatījumu.
Kopš atgriezos Baznīcā, arvien skaidrāk apzinos savas kļūdas, kas saistītas ar Dieva gribas meklēšanu un pildīšanu. Tagad visvairāk vēlos dzīvot saskaņā ar Viņa gribu, taču ne vienmēr zinu, kā to atpazīt. Kā varu saprast, kāda ir Dieva griba manai dzīvei?
Šī gada 5. jūnijā, audiencē pie pāvesta Vatikānā ieradās Vācijas katoļu studentu apvienību delegāti. Savā uzrunā Leons XIV uzsvēra, ka, “saskaroties ar pagātnes despotismu un ideoloģijām, kristīgā ticība nekad nav bijusi tikai fasāde vai etiķete, bet gan dzīvesveids, kurā dalīties universitātes un darba vidē.” Pāvests aicina jauniešus iepazīt Evaņģēlija vērtību un ticības skaistumu un palīdzēt arī citiem to atklāt.
Ikdienas dzīvē mums visiem ir vajadzīgi brīži, kad apstājamies. Kad varam atpūtināt savu miesu. Bet arī garam un dvēselei ir nepieciešami brīži, lai stiprinātos, atpūstos un varētu atkal tālāk doties ikdienas gaitās. Jēzus Mateja evaņģēlijā saka: “Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” (Mt 11,28–30) Šo laiku kopā ar Dievu varam lieliski izdzīvot, piedaloties dažāda veida kristīgajās rekolekcijās.
Jautājums: Man šķiet, ka runāt ar garīgo vadītāju par cēlām tēmām, piemēram, par izcilu lūgšanu dzīvi, ir lieliski, taču tas tomēr ir otršķirīgi salīdzinājumā ar cīņu pret iesakņojušos grēku. Lūdzu, paskaidrojiet, kā morāles jautājumi iekļaujas garīgajā vadībā un ar ko šī saruna atšķiras no tās, kas notiek Grēksūdzes sakramentā.
Raksti
