Tās siltā, pastāvīgi degošā gaisma norāda uz realitāti, kas ir lielāka par pašu uguntiņu, – Kristus reālās klātbūtnes noslēpumu Vissvētākajā Sakramentā. Tā nav tikai dekoratīvs elements vai tradicionāls ieradums, bet gan zīme, kas dziļi iesakņojusies Baznīcas vēsturē un teoloģijā. Mūžīgās uguntiņas iedegšanas tradīcija baznīcās aizsākās pēc Laterāna IV koncila 1215. gadā. Šajā koncilā tika definēta Kristus Miesas un Asins transsubstanciālā klātbūtne Vissvētākajā Sakramentā. Šī ieraduma popularizēšana Baznīcā nav nejauša. Jau 12. gadsimtā tas tika ieviests arvien biežāk, un sprediķos arvien vairāk tika uzsvērta nepieciešamība pēc lielākas Euharistiskā Kristus godināšanas. Tas izrietēja no vēlmes pārvarēt iepriekšējos gadsimtos radušās kļūdas Euharistijas izpratnē. Godbijība pret Kristus klātbūtni Ticībai Euharistijas unikalitātei Baznīcā ir pastāvīgs raksturs. Tomēr līdz pat 9. gadsimtam mēs neatrodam plašus traktātus par Kristus patieso klātbūtni konsekrētajā maizē un vīnā. Patiešām, Baznīcas tēvi mācīja, ka Svētās Mises laikā lietotās asinis ir tās pašas, kas plūst no Kristus brūcēm, un miesa ir tā pati, kas pienaglota pie krusta. Lai gan šī patiesība viņiem šķita pašsaprotama, 9. gadsimtā dziļu kultūras pārmaiņu dēļ, kas noteica jaunu pasaules uztveres veidu, laužot seno metafizisko domāšanu, radās kļūdas, apšaubot Kristus patieso klātbūtni Euharistijā vai Euharistiskā Kristus un iemiesotā Kristus identitāti. Viens no ievērojamākajiem maldu mācītājiem šajā jautājumā bija Tūras Berengārijs, kurš uzskatīja, ka Euharistija nav patiesā Kristus Miesa un Asinis, bet tikai simbols. Berengārija tēzes, protams, tika nosodītas, un viņš pats bija spiests apliecināt Baznīcas ticību. Konkrēti, tika formulēta ticības patiesība, ka Euharistija ir patiesā Kristus Miesa, kas ieņemta no Vissvētākās Jaunavas Marijas, pēc tam cietusi pie krusta, augšāmcēlusies un kurā Kungs Jēzus sēž pie Tēva labās rokas. Atgādinot mācību par Euharistiju, pretstatā jaunajiem tā laika maldiem, radās arī nepieciešamība simboliski izpaust šo patiesību zīmēs, kas pavada dievkalpojumus Baznīcā. Šajā laikā parādījās jaunas euharistiskās dievbijības formas, piemēram, adorācija, procesijas un tamlīdzīgi. Arī tabernākula lampas iedegšanas tradīcija pauž nepieciešamību izrādīt lielāku cieņu patiesi klātesošajam Kristum. Bībeles pavēle Paraža iedegt sveci tabernākula priekšā savā teoloģiskajā nozīmē atsaucas uz Vecās derības pavēli no Izceļošanas grāmatas, kas norāda uz nepieciešamību pastāvīgi uzturēt degošu uguni svētnīcas vissvētākajā vietā. Turklāt šī nav vienīgā vieta (Izc 27,20), kurā tiek stāstīts par uguns un gaismas simbolisko zīmi, kas pavada Dieva klātbūtni. Šis dabiskais simbols dažādos reliģiskos rituālos norāda uz svētuma klātbūtni, īpaši Vecās derības tradīcijā. Dievs atklājas ugunī, un tā atribūts ir gaisma. Nepārprotami vēsturiskā un pagodinātā Kristus identitātes apliecināšana un atzīšana Euharistiskajā Kristū prasīja uzsvaru uz šo īpašo Euharistijas unikalitāti un svētumu. Turklāt pastāvīgi degošas uguns simbols viduslaikos bija izteiktāks nekā mūsdienās. Jāatzīmē, ka Baznīcas liturģiskie noteikumi jau bija noteikuši sveču dedzināšanu dievišķā dievkalpojuma laikā, tas ir, Svētās Mises svinēšanas laikā. Kad radās Vissvētākā Sakramenta pielūgšanas tradīcija, tika izstrādāts noteikums, kas paredzēja, ka monstrancē izstādītajai Hostijai jābūt kopā ar sešām aizdegtām svecēm. Tabernākula priekšā pastāvīgi bija jādeg lampai. Šīs tradīcijas ir nozīmīgas, jo viduslaikos sveces degšanas uzturēšana bija ļoti dārga. Sveces, kas bija izgatavotas no bišu vaska vien, bija luksusa prece, tāpēc to aizdedzināšana liturģijas laikā patiesi, ekonomiski un materiāli uzsvēra notikuma, kurā Baznīca piedalījās, svinīgo raksturu. Līdzīgi dārgais noteikums par sešu sveču dedzināšanu adorācijas laikā uzsvēra pielūgsmes vērtību un cieņu Tam, kurš tika pagodināts Hostijā. Pastāvīga degošas liesmas turēšana tabernākula priekšā, pat ja baznīcā neviena nebija, viduslaikos varēja šķist vienkārši izšķērdīgs pasākums. Tomēr, ja konsekrētajā Hostijā saskatīja pastāvīgu patiesā Kristus klātbūtni, tad nekas nevarētu tikt uzskatīts par pārāk dārgu vai pārmērīgu dāvanu Kungam. Interesanti, ka šis ekonomiskais apsvērums kristiešiem joprojām bija saprotams vēl XX gadsimta sākumā. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē pasaulē, kas jau bija moderna un elektrificēta, Baznīca intuitīvi aizliedza elektrisko lampu lietošanu – tās šķita par maz cienīgas un pārāk izplatītas, lai izteiktu godu Dievam. Aizsardzība pret maldiem Ir vērts atzīmēt, ka īpaši pastiprināta nepieciešamība pastāvīgi dedzināt Euharistijas sveci tabernākula priekšā sakrita ar reformāciju. Tā kā protestantisms dažādos veidos apšaubīja Kristus pastāvīgo klātbūtni konsekrētajā Hostijā, Baznīca savas rūpes pauda juridiskā formā un ieviesa obligātu prasību iedegt “mūžīgo” lampu. Kā redzam, šim simbolam un zīmei, kas mūsdienās ir tik ierasta, ir bijusi ievērojama nozīme Baznīcas vēsturē un tradīcijās, jo tā ir saistīta ar ārkārtīgi svarīgo Kristus reālo klātbūtni Euharistijā, kas jāsaprot tieši. Ko nozīmē formulējums “Hostija ir Kunga Miesa”? Tā norāda, ka Hostija, vienkāršiem vārdiem izsakoties, nav Kristus miesas audu fragments. Šajā atziņā “miesai” ir visaptveroša un eksistenciāla nozīme. Tā simbolizē visu Kristus personu, jo konsekrētajās Miesas un Asins zīmēs ir klātesošs viss Kristus. Ar šo patiesību Baznīca uzsver, ka Vissvētākais Sakraments ir tieši tā pati Miesa, ko Vissvētākā Jaunava Marija no Svētā Gara ieņēma, kas cieta pie krusta un augšāmcēlās no mirušajiem. Turklāt tā ir svinīgi paziņojusi, ka Vissvētākajā Sakramentā Kristus ir reāli, patiesi un substanciāli klātesošs. Tas nozīmē klātbūtni ar dvēseli, miesu un dievišķību. Tāpēc konsekrētā Hostija būtībā ir pats Kristus. Turpinājums sekos.. "Nāc" Nr. 147
Foto: K.Locika | 
