Augot es pat nebiju dzirdējis par rožukroni, jo nebiju katolis. Laikam biju dažās filmās redzējis kādus mūkus ar rožukroni pie jostas, un man bija aptuvens priekšstats, ka krelles tiek izmantotas lūgšanām, bet tas arī viss. Tāpēc, kad 30 gadu vecumā iestājos katoliskajā Baznīcā, man nebija nekādas pieredzes ar rožukroni. Katehēzes laikā par to uzzināju vairāk, bet šī lūgšana joprojām nebija daļa no manas lūgšanu dzīves. Man pat prātā neienāca iegādāties to un mēģināt lietot. Ar laiku ievēroju, ka katru dienu pirms Svētās Mises kāda cilvēku grupa lūdzās rožukroni. Kad ieguvu jaunus katoļu draugus un saruna nonāca pie garīguma, izrādījās, ka lielākā daļa no viņiem rožukroni lūdzas vismaz ik pa laikam. Tas šķita svarīgi, tāpēc nolēmu pamēģināt. Es uzzināju visu par noslēpumiem, kā tos pārdomāt un kā izmantot šīs lūgšanas nomierinošo atkārtojuma raksturu, lai koncentrētu savu lūgšanu. Es mēģināju lūgt šo lūgšanu dažas reizes, bet man tā nemaz nepatika. Tas bija neveikli un neierasti. Manas domas visu laiku klejoja, un es nevarēju konsekventi iztēloties noslēpumus. Sajaucu, kurā brīdī kādu lūgšanu teikt tālāk. Man kļuva garlaicīgi un gribējās ātrāk tikt galā. Vēl sliktāk – es pamanīju, cik brīnišķīgi vecākas kundzes, kas apmeklē ikdienas Misi, prata lūgties šo lūgšanu. Viņas pacietīgi nometās ceļos un lūdza desmitnieku pēc desmitnieka (viens noslēpums ietver 10 lūgšanas “Esi sveicināta...” atkārtojumus). Es zināju, ka daudzas no viņām vēlāk tajā pašā dienā lūgs rožukroni vēl. Viņas to darīja dabiski un viegli, ko es nevarēju. Vai tad es esmu slikts katolis, es domāju? Ko domāja svētā Terēze? Viss oktobris ir veltīts rožukronim, kas diezgan skaidri parāda, cik svarīga vieta tam ir Baznīcas dievbijībā. Svētie to slavē. Pāvesti iesaka. Draudzes priesterim tā droši vien patīk. Kāda itāļu sieviete reiz mani norāja par to, ka es nepietiekami bieži lūdzos rožukroni. Bet ko darīt, ja jums ir grūtības to darīt? Ko darīt, ja tas nesagādā prieku? Paradoksāli, ka oktobris sākas ar sv. Terēzes no Lizjē svētkiem, kura pati cīnījās ar rožukroņa lūgšanu. Savā autobiogrāfijā viņa raksta:
"Kad esmu viena, (man kauns to atzīt) rožukroņa skaitīšana man ir grūtāka par gandarīšanas rīku nēsāšanu. Man šķiet, ka es to izdarīju tik slikti! Velti piespiežu sevi pārdomāt rožukroņa noslēpumus; man neizdodas uz tiem koncentrēties.” Citiem vārdiem sakot, viņa labāk būtu gatava nest grūtas gandarīšanas ciešanas nekā ņemt rokās rožukroni! Viņai bija tā pati problēma, kas mums daudziem, – grūtības noturēt uzmanību uz noslēpumiem. Tomēr viņa nekad nepārtrauca to lūgties. "Ilgu laiku," viņa raksta, "es biju nomākta šīs dievbijības trūkuma dēļ, kas mani pārsteidza, jo es tik ļoti mīlu Vissvētāko Jaunavu, ka man vajadzētu būt viegli skaitīt par godu viņai lūgšanas, kas viņai tik ļoti patīk. Tagad es vairs neesmu tik nomākta; es domāju, ka Debesu Karaliene, būdama mana MĀTE, noteikti redz manu labo gribu un ir ar to apmierināta." Ko prasa māte Viņa saprata, ka neviena lūgšana nekad nav pilnīga – vienmēr kaut kā trūkst, tāpēc nolēma pārstāt uztraukties, darīt visu iespējamo un pārējo atstāt Dieva ziņā. Īpaši ar rožukroni viņa saprata, ka, tā kā tas vieno mūs ar Jaunavu Mariju, tajā ir iesaistīta mātes žēlastība. Galu galā māte prasa tikai mūsu labākos centienus, nevis pilnību. Mātes mūs mīl tādus, kādi mēs esam. Tagad, kad esmu priesteris, es regulāri dzirdu no katoļiem, kuri, tāpat kā es, nav apmierināti ar sava ikdienas rožukroņa kvalitāti. Viņi man lūdz padomu, kā labāk lūgties. Es nevaru dot labāku padomu kā norādīt uz svētās Terēzes atklāsmi, ka lūgšanas sirds ir mīlestība. Pat tad, kad mēs mīlam slikti, pat tad, kad mums neizdodas, galvenais ir turpināt mīlēt. Vienkārši nav pareizi padoties. Kad mēs nespējam mīlēt viens otru tā, kā mums vajadzētu, mēs mēģinām vēlreiz nākamajā dienā. Galu galā, ar neatlaidību vienmēr ir cerība, ka mēs varam kļūt labāki, pat ja progress ir sāpīgi lēns. Un pat ja mūsu mīlestība nekad nesasniedz pilnību, mūsu lūgšanu pilnie centieni tiks apmierināti ar lielāku mīlestību, kas papildinās mūsu trūkumus, pārveidojot mūsu mazo upuri diženumā. Katrs rožukronis, kas lūgts ar patiesu nodomu, tiek apkopots Dievmātes mīlestībā un piedāvāts Dievam kā patīkama dāvana. Daži praktiski padomi Pirmkārt, ziniet, ka ikvienam ir grūtības lūgt labāk, un jūsu nepilnības nav nekas unikāls. Jūsu lūgšanas ir vērtīgākas, nekā jūs domājat, tāpēc nepadodieties. Otrkārt, daži no mums lūdz rožukroni slikti, jo mēs to darām nepareizā laikā, piemēram, kad esam noguruši, steidzamies vai ir par vēlu. Šādos brīžos lūgšana kļūst par uzdevumu, kas jāizsvītro no saraksta, un mēs zaudējam tās būtību. Atrodiet sev piemērotāko laiku lūgšanai un ieplānojiet to tā, lai tā nepaslīdētu garām. Treškārt, lai arī rožukronim ir ļoti liela nozīme un daudzi, daudzi cilvēki to mīl, es patiesībā domāju, ka rožukronis ne vienmēr ir galvenā dievbijības lūgšana ikvienam. Dažas lūgšanu formas ir vieglākas, bet citas – grūtākas atkarībā no personības temperamenta un pieredzes. Es uzskatu, ka katram būtu jāmēģina lūgties rožukroni, vai tas mums patīk vai ne. Galu galā to īpaši iesaka svētie, un tas ir pilns žēlastības, kas mūs tuvina Dievmātei. Tomēr, ja jums ir grūti ar to sajust saikni, varat pamēģināt lūgt breviāra lūgšanas (stundu liturģiju), veltīties svētajai stundai vai meditēt par psalmiem vai garīgiem lasījumiem. Pat ja jums joprojām ir grūti lūgt rožukroni, šajos centienos ir žēlastība. Katru reizi, kad mēs atkal koncentrējamies uz kādu no noslēpumiem, katru reizi, kad mēs nopūšamies un atgriežamies desmitnieka sākumā, lai lūgtos rūpīgāk, katru reizi, kad mēs veltām savu laiku un uzmanību Dievam, lai cik maza tā būtu, Viņš atalgo mūsu pūles. Tāpēc mēs turpinām lūgt rožukroni, lai nodibinātu saikni ar mīlestību un, ja mēs neatlaidīgi turpināsim, kādu dienu satiksim savu Radītāju debesīs un piedzīvosim noslēpumus nevis savā iztēlē, bet gan realitātē. Pr. Maikls Renjērs
Aleteia.org | 
