Dilexi te (“Es tevi iemīlēju”) – ir jaunā apustuliskā pamudinājuma nosaukums, kura pamatā ir vārdi no Jāņa Atklāsmes grāmatas (Atkl 3,9). Runa ir par Kristus mīlestību, kas iemiesojas mīlestībā pret nabadzīgajiem, kas izpaužas kā rūpes par slimajiem, cīņa pret verdzību, vardarbībā cietušo sieviešu aizstāvība, iestāšanās par tiesībām uz izglītību, palīdzība migrantiem, žēlsirdība, taisnīgums. Leona XIV pirmais apustuliskais pamudinājums sastāv no 121 paragrāfa un mums atklāj, kāda ir Baznīcas mācība par nabagiem. Pāvesta Leona XIV dokuments, kas tika parakstīts 4. oktobrī, Svētā Franciska no Asīzes svētkos, ir viņa priekšteču mācības turpinājums. Baznīcas nostāja pret trūkumcietējiem labi atklājas pēdējo laiku pāvestu dokumentos. Jāņa XXIII – Mater et Magistra, Pāvila VI – Populorum progressio, Jāņa Pāvila II darbos, Benedikta XVI enciklikā Caritas in Veritate un Franciska mācībā. Pēdējais rūpes “par” un “kopā ar” nabadzīgajiem padarīja par vienu no sava pontifikāta stūrakmeņiem. Darbs, ko sāka Francisks, un turpina Leons XIV Tieši pāvests Francisks pirms savas nāves bija iesācis darbu pie apustuliskā pamudinājuma. Tāpat kā tas notika ar Benedikta XVI Lumen Fidei 2013. gadā, ko pabeidza Francisks, arī tagad Leons XIV turpina sava priekšteča Franciska darbu. Iepriekšējais pāvests sarakstīja encikliku Dilexit nos, kas ir veltīta Jēzus Sirdij. Leons XIV laiž klajā apustulisko pamudinājumu Dilexi te, jo pastāv cieša “saikne” starp Dieva mīlestību un mīlestību pret nabagiem: caur viņiem “Dievam vēl ir kaut kas mums sakāms”, apgalvo pāvests Leons XIV. Nabadzīgo ievainotajās sejās mēs redzam nevainīgo ciešanas (9). Nabadzības “sejas” Pāvests Leons XIV savā apustuliskajā pamudinājumā, kurā tiek aplūkotas nabadzības “sejas”, sniedz daudz ideju rīcībai un pārdomām. Viņš runā par to cilvēku nabadzību, kuriem “nav materiālo iztikas līdzekļu”, kuri ir “sabiedrības atstumti”; par “morālo”, “garīgo” un “kultūras” nabadzību (9), par daudzām jaunām “izsmalcinātām un bīstamām” nabadzības formām (10), kas iet roku rokā ar ekonomiskajiem nosacījumiem, kuri ir palielinājuši bagātību, bet ne taisnīgumu. Taisnīguma trūkums ir sociālo ļaunumu sakne (94) Ekonomika, kas nogalina, un kultūra, kas atmet No šāda viedokļa Leons XIV “atzinīgi” vērtē to, ka “Apvienoto Nāciju Organizācija ir noteikusi nabadzības izskaušanu par vienu no tūkstošgades mērķiem” . Tomēr ceļš ir garš, jo īpaši laikmetā, kad valda “nāvējošas ekonomikas diktatūra” (92) un pastāv atkritumu kultūra, kas “vienaldzīgi pieļauj, ka miljoniem cilvēku mirst badā vai ir spiesti izdzīvot cilvēkam necienīgos apstākļos” (11). Faktiski cilvēktiesības nav vienādas visiem (94) Pāvests aicina uz “mentalitātes maiņu”, lai katra cilvēka cieņa tiktu “ievērota tagad, nevis rīt”. Migrantu uzņemšana Leons XIV veltī plašu uzmanību migrācijas tēmai, sākot ar attēlu, kurā redzams mazais Alans Kurdi. Savā laikā visu pasauli satricināja fotogrāfija ar šo sīriešu zēnu pludmalē. Diemžēl, raksta pāvests, “līdzīgi notikumi kļūst arvien maznozīmīgāki” (11). Tajā pašā laikā viņš atgādina par Baznīcas darbu ar migrantiem, uzsverot, ka Baznīca ir kā māte, kas iet kopā ar visiem. Tur, kur pasaule saskata draudus, viņa redz bērnus; tur, kur tiek celti mūri, viņa ceļ tiltus... Viņa zina, ka katrā atraidītajā migrantā ir pats Kristus, kas klauvē pie kopienas durvīm (75). Runājot par migrantiem, Leons XIV atgādina pāvesta Franciska slavenos “četrus darbības vārdus”: “uzņemt, aizsargāt, veicināt, integrēt”. Un no Franciska viņš pārņem arī nabagu definīciju, sakot, ka viņi ir “Evaņģēlija skolotāji”. Kalpot trūkumcietējiem nenozīmē darīt “no augšas uz leju”; kalpošana viņiem ir tikšanās starp līdzīgiem (79). Ideoloģijas, maldinošas politikas, vienaldzība Pētera pēctecis norāda, ka “divtik nabadzīgas” ir sievietes, kas cieš no “izslēgšanas, ļaunprātīgas izturēšanās un vardarbības” (12). Pāvests padziļināti pārdomā par nabadzības cēloņiem: cilvēki ir nabadzīgi ne jau “nejaušības vai akla un rūgta likteņa dēļ. Vēl jo mazāk nabadzība lielākajai daļai no viņiem ir izvēle. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas uzdrošinās to apgalvot, tādējādi parādot savu aklumu un nežēlību” (14). Dažkārt, norāda Leons XIV, tieši kristieši ļauj “pasaulīgām ideoloģijām vai politiskiem un ekonomiskiem orientieriem, kas ved pie netaisnīgiem vispārinājumiem un maldinošiem secinājumiem, sevi inficēt”. Patiesi, ir cilvēki, kas domā, “ka tikai valdībai vajadzētu rūpēties par viņiem vai ka labāk būtu atstāt viņus nabadzībā, drīzāk mācot viņiem strādāt” (114). To apliecina fakts, ka ziedošana tiek praktizēta reti un bieži vien tiek nicināta (115). “Kā kristieši mēs neatteiksimies no ziedošanas,” aicina pāvests. Mums jāvingrinās žēlsirdības darbu darīšanā, lai pieskartos nabadzīgo cietošajai miesai (119) Dažās kristiešu grupās, kā norāda pāvests Leons XIV, trūkst iesaistīšanās visneaizsargātāko labā (112). Uzmanieties, viņš brīdina, jo “starp mūsu ticību un nabagiem pastāv nešķirama saikne” (36). Svēto, svētīgo un reliģisko ordeņu liecība Lai stātos pretī šādai vienaldzībai un ienestu līdzsvaru, pastāv svēto, svētīgo un misionāru pasaule. Pāvests piemin svēto Francisku no Asīzes, Māti Terēzi, svēto Augustīnu, kurš apgalvoja: “Kas saka, ka mīl Dievu, bet neizjūt līdzjūtību pret trūcīgajiem, tas melo” (45), un daudzus citus. Tad viņš atgādina par reliģisko ordeņu lielo ieguldījumu slimnieku, bāreņu, atraitņu un nabagu uzņemšanā un verdzības upuru atbrīvošanā. Šo ordeņu tradīcija nav beigusies. Gluži pretēji, tā ir iedvesmojusi jaunas rīcības formas cīņā pret mūsdienu verdzību: cilvēku tirdzniecību, piespiedu darbu, seksuālo izmantošanu, dažādām atkarības formām. Kristīgā mīlestība, kad tā iemiesojas, kļūst atbrīvojoša (61) “Balss”, kas pamodina un nosoda Pāvests savā pamudinājumā atkārtoti izceļ arī nabagu izglītošanas nozīmi: tas ir “pienākums”, nevis labvēlība. Viņš vēršas pie visas Baznīcas un lūdz dažādos veidos paust savu nostāju, teikt savu vārdu, kas pamodina, kas nosoda ļaunumu, kas uzdrošinās iesaistīties pat tad, ja tas varētu “izskatīties muļķīgi”. Netaisnības struktūras ir jāatpazīst un jāiznīcina ar labā spēku (97). Visbeidzot, Leons XIV mudina: “Mums visiem ir jāļauj nabadzīgajiem mūs evaņģelizēt” (102): viņi nav tikai “sociāla problēma”, bet “pats Baznīcas centrs” (111). Vaticannews.va | 
