Mūsdienās var novērot, ka mirušo piemiņas dienas dievkalpojums kapsētās atkārtoti notiek ne vien kapusvētkos, bet arī tautā ļoti iemīlētajos svecīšu vakaros, kuriem sākotnēji nepiemita liturģiski sakrāls raksturs. Varētu vaicāt, kāpēc tik bieži jālūdzas par mūsu mirušajiem piederīgajiem? Atbilde ir ļoti vienkārša, tāpēc, ka ne visi cilvēki savas šīszemes dzīves laikā ir gandarījuši par saviem grēkiem, proti, nav izmantojuši iespēju savu grēka darbu ļaunumu atlīdzināt ar mīlestības darbiem. Šeit būtu vietā atgādināt, ka pašlaik Romas katoliskajā Baznīcā turpinās Jubilejas gads, kas ir tieši šim nolūkam paredzēts laiks, kurā katrs no mums var gandarīt par saviem grēka darbiem, veicot mīlestības darbus, bet vienlaikus varam to darīt mūsu mirušo piederīgo nodomā. Atliek vien atcerēties, ka klāt nāk ierasto nosacījumu izpildīšana, kurus atgādināja Liepājas diecēzes bīskaps, uzsākot Jubilejas gadu: “Jābūt svētdarošās žēlastības stāvoklī (nopietni jāizmeklē sava sirdsapziņa un jāpieiet pie grēksūdzes), jāpiedalās Svētajā Misē un jāpieņem Svētā Komūnija, jāuzmodina sevī apņemšanās sargāties pat no vismazākajiem grēkiem, jālūdzas pāvesta nodomos (kaut vai “Tēvs mūsu” un “Es ticu” lūgšanas).” Ja gandarīšanu veicam par saviem grēkiem, lai izvairītos no šķīstītavas, šajā Jubilejas gadā ir vēlams apmeklēt kādu no Jubilejas gada baznīcām, Liepājas diecēzē tās ir Liepājas Sv. Jāzepa katedrāle un Kuldīgas Svētās Trīsvienības baznīca. Gandarīšana par saviem vai mirušo grēkiem tiek praktizēta ar mērķi piedzīvot Jēzus apsolīto augšāmcelšanās godību Debesu valstības svētlaimē katram, kas Viņam ieticējis un sekojis. “Lai tur, kur esmu es, būtu arī jūs” (Jņ 14,2), pārliecinoši skan Jēzus vārdi arī šodien. Tā nav nejaušība, ka Baznīcas kopienā visu ticīgo mirušo piemiņas diena seko uzreiz pēc Visu svēto dienas obligātajām svinībām. Katoļi tic, ka Baznīcas kā ticīgo cilvēku kopienas realitāte sniedzas pāri mūsu pieredzei, tas ir, to cilvēku, kuri vēl svētceļo šīszemes dzīves ceļā uz Debesu svētlaimi; vienlaikus pastāv to mirušo kopiena, kuri jau mūžībā ir vienoti Dievā, skata Viņu vaigu vaigā; kā arī tie, kuri nepietiekamas gandarīšanas dēļ vēl atrodas šķīstītavā. Pirmā un otrā novembra liturģisko dievkalpojumu pamatā ir svēto sadraudzības noslēpums, tas ietver sevī garīgo labumu apmaiņu starp ticīgajiem, kuri cieš šķīstītavā, svētajiem Debesu svētlaimē un tiem, kas vēl mēro savas šīszemes gaitas. Svētais apustulis Pāvils savā laikā atgādināja korintiešiem par Dieva mīlestības Garu, kurā viņi tika kristīti un vienoti vienā Miesā – Kristus miesā (sal. 1Kor 12–27). Kristus mistiskās miesas teoloģiju visu svēto sadraudzības kontekstā Katoliskās Baznīcas katehisms skaidro šādi: “Tā kā visi ticīgie veido vienu Miesu, labums, kas pieder viņiem, tiek nodots citiem. Tādējādi jātic, ka Baznīcā pastāv labumu kopība. Taču svarīgākais loceklis ir Kristus, jo Viņš ir Galva. Līdz ar to Kristus labumi tiek nodoti visiem locekļiem.” (KBK, 947) Brīžiem mums var likties, ka paši saviem spēkiem esam spējīgi darīt mīlestības darbus, tomēr apustuļa Pāvila vārdi un katehisma skaidrojums liek mums domāt par sekošanu Svētā Gara pamudinājumiem. Kristietības būtība nav apslēpta negrēkošanā vien, drīzāk to raksturo rūpes nepalaist garām nevienu iespēju darīt labu, tas ir, labprātīgi darīt mīlestības vadītu darbu pēc Kristus mīlestības piemēra. Tieši Kristus mīlestība, proti, pašaizliedzība un uzupurēšanās mūsu labā ir cilvēka laimīgas dzīves atslēga un dvēseles vislielākā vērtība, kas ievada mūs mūžībā. Kristus ir šīs mūžīgās mīlestības iemiesojums. Tieši tādēļ svarīga ir vēl viena piebilde no katehisma: “Mazākais no mūsu darbiem, kas tiek darīts mīlestībā, kļūst derīgs visiem – solidaritātē ar visiem cilvēkiem, dzīvajiem vai mirušajiem, kas balstās uz svēto komūniju-sadraudzību.” (KBK, 953) Lai mīlestība, ar kādu pieminam savus mirušos, pārtop mīlestības darbos viņu un mūsu dvēseļu labā. Šis Jubilejas gads lai nodrošina garīgus augļus mūsu dvēselēs, un lai Kungs uztur mūsos Dieva mūžīgās mīlestības Garu. "Nāc", Nr.146 | 
