Dažreiz mēs pamostamies, un šķiet, ka skumjas ir apsēdušās pie brokastu galda. Tam nav dramatiska iemesla. Nav negaisa mākoņu, kas draudīgi atrastos virs galvas. Vienkārši… smagums. Un kamēr daudzi no mums cenšas no šīs sajūtas aizbēgt (ar kofeīnu, uzmanības novēršanu vai spītīgu gribasspēku), skumjas ir pārsteidzoši pieklājīgas. Tās nekad nekliedz. Tās čukst. Un, ja mēs ieklausāmies, tās parasti lūdz tikai trīs vienkāršas lietas: 1. Skumjas lūdz atpūtu Ir tāds īpašs skumju veids, kas parādās, kad esam ilgi skrējuši cauri dzīvei pilnā ātrumā — žonglējot ar pienākumiem, gaidām, emocionālām slodzēm, kuras neiederas glītos rāmjos. Mēs cenšamies būt bezgalīgi izturīgi, bezgalīgi pieejami, bezgalīgi produktīvi. Bet pat stiprākajiem dzinējiem reizēm jādzesējas. Dažkārt visvaronīgākais, ko vari izdarīt, ir apstāties. Ieelpot dziļi. Apsēsties ērtā vietā bez noteiktas dienas kārtības. Atslābināt plecus. Atpūta nav greznība vājajiem; tā ir cilvēka uzturēšana kārtībā. Kad mēs piedāvājam skumjām nelielu mieru, tās bieži vien atviegloti nopūšas un atslābina savu tvērienu — gluži kā noguris bērns, kas beidzot jūtas pietiekami droši, lai aizmigtu. 2. Skumjas lūdz, lai tās tiktu saprastas Daudzi no mums ir audzināti izturēties pret grūtām emocijām kā pret nevēlamiem viesiem — pieklājīgi pamāj ar galvu, ātri pavadi ārā. Bet skumjas ir kā komunikators. Tās atnāk ar ziņām par zaudējumu, nogurumu, pārmaiņām, vientulību, nepiepildītām vajadzībām vai vienkārši dzīvi, kas brīžiem ir pārāk smaga. Tā vietā, lai sevi rātu ar “saņemies”, mēs varam uzdot saudzīgu jautājumu: Ko šī sajūta man cenšas pateikt? Nosaucot skumjas vārdā, mēs tās nepadarām stiprākas — mēs tās padarām redzamas. Un emocijas, tāpat kā cilvēki, kļūst maigākas, kad tās tiek saprastas, nevis ignorētas. Dažreiz viss, kas nepieciešams, ir mirklis godīguma: Esmu pārņemts. Man pietrūkst kāda. Dzīve šodien ir mulsinoša. Skumju izteikšana vārdos ir pirmais solis, lai ļautu tām izpausties. 3. Skumjas prasa sabiedrību Ir klusa burvība tajā, ka skumjas neizdzīvojam vieni. Tas ne vienmēr nozīmē dziļas sirds sarunas. Dažkārt pietiek tikai pasēdēt blakus kādam — klātienē vai attālinātā saziņā. Cilvēki ir radīti līdzregulācijai; mūsu nervu sistēma nomierinās cilvēku klātbūtnē, kuriem uzticamies. Pastaiga ar draugu, kopīga tējas krūze vai saruna ar kādu, kas klausās, necenšoties atrisiniāt situāciju, var mazināt smaguma sajūtu. Kultūrā, kas cildina neatkarību, palīdzības lūgšana var šķist kā sakāve. Bet skumjas zeļ izolācijā un kļūst maigākas saskarē. Mēs esam radīti, lai dalītos nastā. Maigs uzaicinājums Ja šodien skumjas ir apmetušās tavā sirdī, pamēģini tām piedāvāt to žēlastību, ko tās lūdz: mirkli atpūtas, nedaudz sapratnes un uzticamas dvēseles klusu sabiedrību. Tās neprasa pilnību — tikai klātbūtni. Tu varētu atklāt, ka, ja skumjas tiek uzklausītas ar pacietību, nevis paniku, tās mainās. Kļūst skaidrs, kas ir svarīgi. Tās kļūst par maigumu pret savu cilvēcību. Un reizēm, kad mākoņi izklīst, tās atstāj aiz sevis pārsteidzošu pateicības taku. Tu neesi salauzts Tas, ka jūties skumji, nenozīmē, ka tev dzīvē nekas neizdodas. Tas nozīmē, ka esi dzīvs, atsaucīgs un apzinies pasauli, kas var būt gan skaista, gan pārsteidzoši smaga. Un šeit ticība čukst kaut ko dziļāku: tu šīs sajūtas nenes viens. Rakstos teikts: “Tas Kungs ir tuvu tiem, kam sirds ir satriekta” (Psalms 34:18). Pats Kristus raudāja pie drauga kapa; Viņš pazīst skumjas — tavas skumjas — no iekšienes. Lūgšana ne vienmēr izkliedē bēdas kā ar slēdzi — bet tā spēj dalīt nastu, stiprināt sirdi un ielikt mūsu sāpes rokās, kas ir stiprākas par mūsējām. Tāpēc šodien esi saudzīgs pret sevi.
Atpūties, kad esi noguris.
Sazinies, kad esi vientuļš.
Ļauj kādam pasēdēt tev blakus klusumā. Un atceries: katrās bēdās ir Kāds, kas paliek, un katrās skumjās — nelielas durvis, caur kurām ienāk žēlastība. Aleteia.org
Foto: Unsplash.com/@lexoge | 
