12. Kas ir jādara, lai sekotu Kristum un būtu par Viņa mācekli? Kristietības sākumos Jēzus mācekļi tika saukti par “ticības ceļa gājējiem” (Apd 9,2). Ejot Kristus pēdās, mēs kļūstam par ceļotājiem, un šajā ceļā pamazām mainās mūsu domāšanas un rīcības veids, jo mēs mācāmies uzticēties, klausīties, pareizi saprast realitāti, pārvarēt grūtības, būt atvērtiem, līdzjūtīgiem, saskatīt cilvēku cilvēkā. Jēzus sacīja: “Māceklis nav augstāks par savu mācītāju. Bet katrs būs pilnīgs, ja viņš būs kā tā mācītājs” (Lk 6,40). Viņš bieži runāja par māceklību kā par dinamisku izaugsmes procesu, nevis tikai par statusu. Māceklis ir tas, kurš ne tikai klausās sava skolotāja mācības, bet arī cenšas līdzināties viņam domāšanā, vērtībās un rīcībā. Šajā gadījumā Skolotājs ir Jēzus un būt Viņa māceklim nozīmē tiekties pēc Viņa svētuma, mīlestības un paklausības Tēva gribai. Pārdomāsim par trīs galvenajām Jēzus mācekļa īpašībām: Pirmā ir pazemība. Kristus sacīja: “Māceklis nav augstāks par savu Mācītāju” – tas nozīmē, ka māceklim jāatzīst sava atkarība no Dieva un vajadzība pēc garīgās formācijas. Pazemība ir nepieciešama tāpēc, lai mēs iepazītu sevi un dzīvotu patiesībā. Būt pazemīgam nozīmē atzīt patiesību, ka bez Dieva es neesmu nekas, un viss, kas man pieder, ir Viņa žēlastība. Jēzus, atklājot mācekļiem pazemības būtību, sacīja: “Es esmu nācis no Debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis” (Jņ 6,38). Savukārt lielākais māceklības šķērslis ir augstprātība un pašpietiekamība. Otrā īpašība, veidošanās process. Vārdi “būt pilnīgam” norāda, ka māceklība nav vienreizējs notikums, bet gan ilgstošs garīgās izaugsmes ceļš. Ja mēs esam pieņēmuši Jēzu savā dzīvē, tad nevaram stāvēt uz vietas. Šis lēmums un izvēle dara mūs aktīvus – liek doties ceļā, jo neviens to nevar izdarīt mūsu vietā. Svētā Katrīna no Sjēnas teica: “Kamēr esam ceļinieki šajā dzīvē, mēs varam iet uz priekšu, un tas ir mūsu pienākums, jo tas, kurš neiet uz priekšu, virzās atpakaļ.” Tas ir svarīgs garīgās dzīves noteikums, jo paver mums jaunus un pārsteidzošus apvāršņus. Kristīgā formācija prasa izturību un pastāvību lūgšanā, Svēto Rakstu apcerē, sakramentālā dzīvē, sevis un citu pieņemšanā. Trešā īpašība – līdzināšanās Jēzum. Māceklības mērķis ir būt kā mācītājam, tas nozīmē līdzināties Kristum. Garīgi nobriedis māceklis nekļūst pārāks par savu Mācītāju, bet arvien vairāk atspoguļo Viņa tēlu savā dzīvē – vadās pēc mīlestības, pazemības, žēlsirdības un paklausības Dieva gribai. Sekot Kristum nozīmē kļūt Viņam līdzīgam domās, vārdos un darbos, pieņemot Viņa vērtības skalu kā savas dzīves pamatu. Jēzus daudzkārt aicināja savus mācekļus sekot Viņam: “Ja kas grib Man sekot, lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko Man!” (Mt 16,24). “Kā Es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!” (Jņ 13,34). “Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs” (Lk 6,36). Līdzināties Jēzum nozīmē ikdienā izvēlēties atgriešanās ceļu un tiekties uz svētumu. Tas prasa konkrētus soļus, lai mēs dzīvotu saskaņā ar Viņa piemēru un vestu citus pie Dieva. Padoms: Būt par Jēzus mācekli nozīmē būt ceļā. Tādēļ pajautāsim sev: “Vai mēs kā Viņa mācekļi patiešām esam ceļā, vai arī esam kļuvuši statiski, jo baidāmies iziet no savas komforta zonas?” Un lūgsim Svētā Gara gaismu, lai mēs ieraudzītu savā dzīvē tās lietas, situācijas, attiecības, kurām esam pieķērušies, jo tas mūs aptur un neļauj doties ceļā. Tāda cilvēka ticība, kas stāv uz vietas, ir akla, un tās ir tikai teorētiskas zināšanas. 13. Kāpēc mums vajadzīgs klusums? Kāda ir klusuma nozīme mūsu dzīvē? Jēdzienam “klusums” mēs bieži piedēvējam negatīvu nokrāsu un tādēļ īsti to nenovērtējam. Daudzi pat uzskata, ka klusums ir tukšums, kas par katru cenu jāaizpilda. Tāpēc visu laiku atrodamies troksnī. Taču jaunākie pētījumi apliecina, ka troksnis atstāj negatīvu ietekmi uz miegu, uz nervu stāvokli, kā arī fizisko un garīgo veselību. Savukārt klusums atklāj mūsu iekšējo pasauli tādu, kāda tā ir – bez maskas. Klusums dod jaunu skatījumu uz visu, jo tas ļauj mums apstāties, sajust šo brīdi, ieklausīties sevī un apkārtējā pasaulē. Ikdienas dzīvē mēs esam pārņemti ar dažādiem stimuliem – troksni, izklaidēm, mūziku, sarunām, informāciju. Šajā haosā ir grūti ieraudzīt lietas to patiesajā gaismā. Klusums kļūst par telpu, kurā mūsu domas var brīvi plūst, bet emocijas – atrast izeju. Kad ārējais troksnis apklust, mēs sākam labāk dzirdēt savas domas un jūtas. Iekšējais miers ļauj mums pamanīt detaļas, kuras iepriekš palika nepamanītas. Mēs varam paskatīties uz savām problēmām no attāluma, atrast jaunus risinājumus un labāk izprast savas vajadzības. Klusums ir kā tīra lapa, uz kuras mēs varam no jauna uzrakstīt savu realitātes redzējumu. Grāmatā “Brūces pārvērst pērlēs” benediktīņu tēvs Anselms Grīns raksta par trīs klusuma līmeņiem: Pirmais – satikšanās ar sevi. Klusums palīdz sakopot domas, skatīties patiesībai acīs, atklāt savu iekšējo pasauli tādu, kāda tā ir, ieklausīties sirdsapziņas balsī. Klusuma mērķis nav tukšuma radīšana ap sevi, klusums gluži vienkārši dod iespēju “būt”, sajust sevi, nevis tikai visu laiku aktīvi darboties. Otrais līmenis - iekšējā brīvība. Tas ir paradoksāli, bet, pieņemot un samierinoties ar pagātnes faktiem (pagātnes rēgs), mēs gūstam iekšējo brīvību. Klusums nav tukšums, bet gan telpa, kurā dzimst mīlestība, miers un patiesais labums. Trešais līmenis - sastapšanās ar Dievu. Pilnīgā klusumā, apklustot domām, mēs ieejam garīgajā dimensijā – satiekam Dievu, varam sadzirdēt Viņa balsi un saprast Viņa gribu. Franču filozofs un matemātiķis Blēzs Paskāls (1623-1662) kontemplatīvā klusumā atklāja, ka “visas mūsu nelaimes rodas no tā, ka mēs nespējam mierīgi palikt savā istabā”. Klusumā un pārdomās viņš saprata, ka patiesa laime neslēpjas pasaules troksnī, bet gan iekšējā mierā un Dieva klātbūtnē. Pateicoties klusumam mēs varam ieraudzīt sevi un pasauli jaunā gaismā. Tas nozīmē, ka tieši klusums veicina: pirmkārt, garīgo izaugsmi. Iekšējā lūgšana, pārdomas vai vienkārši mirklis vienatnē palīdz labāk iepazīt sevi un rast sirdsmieru; otrkārt, dziļākas attiecības. Patiesa otra cilvēka izpratne neprasa nepārtrauktus vārdus, bet gan spēju klausīties un būt klātesošam – būt kopā ar citiem un citu dēļt treškārt, lēmumu pieņemšanu. Klusumā ir vieglāk nonākt pie pareizajiem secinājumiem un lēmumiem, bez spiediena un apkārtējo ietekmes; ceturtkārt, esošā laika novērtēšanu. Klusums palīdz novērtēt esošā brīža vērtību, jo ļauj mums pilnībā koncentrēties uz to, kas notiek tieši tagad, bez liekiem traucējumiem. Kad klusējam, mēs varam labāk ieklausīties sevī, apkārtējās skaņās un emocijās, kas pavada konkrēto brīdi. Klusumā mēs mācamies pamanīt pasaules skaistumu, ko ikdienas steigā vai neuzmanības dēļ bieži vien palaižam garām. Padoms: Gavēņa laikā katru vakaru atsakies no ārējām aktivitātēm (nelasi grāmatu, atliec mobilo ierīci) un arī no iekšējām aktivitātēm (neko nedomā), tad apsēdies un pavēro – cik ilgi tu vari izturēt, esot klusumā pats ar sevi? Kā saka Anselms Grīns: “Klusuma laiks, pat ja īss, ir dziedinošs miesai un dvēselei. Tas dod sajūtu, ka es pats dzīvoju, nevis kāds no ārpuses dzīvo manu dzīvi; sajūtu, ka es piederu Dievam, nevis pasaulei un tās prasībām.” 14. Kāda ir klusuma pieredze Bībelē un Baznīcas tradīcijā? Pirmkārt, Dievs runā sirds klusumā. Svētie Raksti mūs pārliecina, ka Dievs ir klusuma Draugs un Viņš uzrunā mūs klusumā. Ar pravieša Oseja starpniecību Kungs sacīja savai tautai: “Lūk, es aizvilināšu viņu un aizvedīšu viņu tuksnesī un runāšu viņas sirdij” (Os 2,16). Klusums palīdz klausīties Dieva balsi un atvērties lūgšanai. Uz Sinaja kalna pravietis Elijs piedzīvoja vispirms spēcīgu vētru, vēlāk zemestrīci un uguns briesmas, taču dabas stihijās viņš nespēja saklausīt Dieva balsi. To viņš izdzirdēja vieglā vēja šalkoņā (1 Ķēn 19,11-12). Šie Bībeles fragmenti apliecina, ka Dievs atklāj sevi nevis haosā un izklaidībā, bet klusumā un mierā. Taču mums jāprot Viņā klausīties. Jēzus bieži devās uz vientuļām vietām, arī uz tuksnesi, lai pielūgtu Tēvu – būtu kopībā ar Viņu (Lk 5,16). Vienā no savām katehēzēm par klusuma nozīmi lūgšanā un Dieva klusēšanu pāvests Benedikts XVI norādīja uz diviem mūsu lūgšanas dzīvi saistošiem elementiem. Pirmkārt, viņš uzsvēra, ka mums nepieciešams iekšējs un ārējs klusums, lai sadzirdētu un pieņemtu Dieva vārdu. Bez klusuma tas nav iespējams. Otrkārt, mēs nereti savā dzīvē piedzīvojam Dieva “klusēšanu”. Viņa vārda sadzirdēšana nav atkarīga tikai no tā, ka mēs ievērojam klusumu. Bieži vien lūdzoties piedzīvojam, ka Dievs klusē. Tad arī mums šķiet, ka Viņš nedzird un mums neatbild, ka esam atstāti vieni. Taču Dieva klusēšana nenozīmē Viņa klātbūtnes trūkumu. Paļāvība un uzticēšanās Dievam nobriest tieši klusumā (Vatikāns, 08.03.2012.). Spāņu mistiķis un karmelītu ordeņa reformētājs svētais Jānis no Krusta (1542-1591) garīgajā tumsā iemācījās, ka Dievs visdziļāk runā tieši sirds klusumā. Viņa slavenais darbs “Uzkāpšana Karmela kalnā” parāda, ka klusums un atsacīšanās no pasaules trokšņiem ir nepieciešami, lai piedzīvotu patiesu tuvību ar Dievu. Otrkārt, klusums ir ceļš uz dvēseles mieru. Pēdējo vakariņu laikā Jēzus saviem mācekļiem sacīja: “Mieru es jums atstāju. Savu mieru es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, es jums dodu, lai jūsu sirdis neuztraucas un nebīstas” (Jņ 14,27). Pasaule piedāvā viltus mieru, kas balstās uz ērtībām, panākumiem vai baudām, bet Kristus miers rodas no dziļas paļāvības Dievam. Klusums palīdz mums pieņemt šo mieru. Klusumā mēs mācāmies pieņemt Dieva gribu, atteikties no kontroles un ļaut Svētajam Garam mūs vadīt. Klusumā varam atpazīt savus nodomus, ieraudzīt vājības, sakārtot vēlmes un ļaut Dievam mūs dziedināt un atgūt dvēseles mieru. Kā teica svētais Augustīns: “Kungs, Tu esi mūs radījis sev pašam, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru Tevī” (Atzīšanās, I, 1). Šis mūsu sirds nemiers ir radošs nemiers, jo liek mums meklēt Dievu, kas vienīgais piepilda sirds dziļākās ilgas. Tieši klusumā mēs varam piedzīvot šo dziļumu, kurš piepilda, nevis atstāj tukšumu. Trapistu mūks un garīgais rakstnieks Tomass Mērtons (1915-1968) saprata, ka klusums un vientulība nav bēgšana no pasaules, bet gan ceļš uz dziļāku realitātes izpratni. Savos darbos viņš uzsvēra, ka klusumā mēs atklājam savu patieso identitāti, jo sastopam paši sevi un Dievu. Treškārt, klusums ir arī Dieva darbības stils. Dieva darbība ir klusa un diskrēta. Jēzus nāca pasaulē necilajā Betlēmē, dzīvoja vienkāršībā, dziedināja bez trokšņa, un Viņa pats svarīgākais darbs – pestīšana – notika uz krusta klusumā un ciešanās. Klusums Golgātas kalnā ir Jēzus pēdējais “vārds” Tēvam. Viņa nāves brīdī atklājas, ka Dievs runā un darbojas klusumā. Labie darbi, kas nāk no patiesas mīlestības, neprasa slavu un cilvēku cildinājumu. Kalna sprediķī Jēzus sacīja: “Kad tu dosi nabagiem dāvanas, tad lai nezina tava kreisā roka, ko dara labā. Lai paliek tava dāvana noslēpumā; un tavs Tēvs, kurš redz noslēpumus, atalgos tevi” (Mt 6,3-4). Patiesais labums netiecas pēc atzinības vai atlīdzības, bet rodas dziļās attiecībās ar Dievu un ir veltīts Viņam. Svētie sekoja šim piemēram, darot labu bez sava goda un slavas meklēšanas. Tāpat kā Jēzus, arī mēs varam darīt labu vienkāršībā un klusumā, negaidot atzinību. Libānas maronītu mūks svētais Šarbels Maklufs (1828-1898) lielāko savas dzīves daļu pavadīja vientulībā, klusumā un lielā vienkāršībā. Klusums viņam kļuva par ceļu uz dziļu vienotību ar Dievu. Caur klusumu un vientulību viņš piedzīvoja iekšēju mieru un garīgu spēku. Viņa dzīve liecina, ka klusums ļauj mums atklāt patiesību par sevi un apkārtējo pasauli, saklausīt Dieva balsi un vest uz svētumu. Padoms: Klusums un apceres lūgšana ir ceļš uz patiesības atklāšanu – dziļākām attiecībām ar Dievu, citiem un sevi. Pasaulē, kurā valda troksnis un apjukums, klusums ir liels dārgums, par kuru ir jāliecina. Jēzus sacīja: “Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem” (Mt 5,9). Būsim miera liecinieki, kuri nes mieru un dziļumu attiecībās ar citiem! 15. Kādu gavēni mums novēl Dievs? Gavēņa pirmsākumi meklējami Svētajos Rakstos. Jau Vecajā Derībā izraēlieši gavēja un uzskatīja to par grēku nožēlas un īpašas lūgšanas zīmi (piemēram, Neh 9,1; Jon 3,5). Jēzus gavēja četrdesmit dienas tuksnesī pirms savas atklātās darbības sākšanas (Mt 4,1-2), tā parādot, ka gavēnis ir garīga cīņa un ceļš uz dziļāku kopību ar Tēvu un pilnīgu paklausību Viņam. Svētie Raksti norāda, ka patiesa gavēšana nav tikai atteikšanās no gaļas ēdiena, bet arī no ļaunuma, egoisma un netaisnības. Viens no svarīgākajiem Bībeles fragmentiem par patiesu dievbijību un īstu gavēšanu atrodams pravieša Isaja grāmatā 58,1-9. Pravietis, runādams Dieva vārdā, atmasko tautas liekulību – viņi gavē ārēji, bet viņu sirdis un rīcība nemainās. Šis teksts sniedz atbildi uz būtisku jautājumu: “Kāds gavēnis ir patīkams Dievam?” - Vispirms Dievs caur pravieti Isaju norāja izraēliešus par viņu reliģisko formālismu un kļūdaino attieksmi pret gavēni. Viņi sūdzējās Dievam: “Mēs gavējām, bet Tu neskatījies un neuzklausīji mūs.” Taču tautas galvenā problēma bija tā, ka viņu gavēnis aprobežojās tikai ar ārējiem rituāliem, kamēr ikdienas dzīvē viņi turpināja rīkoties negodīgi: apspieda savus strādniekus, ķildojās un pat sita cits citu (Is 58,3-4). Pravietis norādīja, ka gavēnim bez mīlestības un taisnības nav nekādas vērtības. Miesas mērdēšanai nav nozīmes, ja tai neseko sirds un rīcības maiņa. - Tātad gavēnis, kādu vēlas Dievs, nav tikai sevis mērdēšana, bet arī mīlestības un žēlsirdības darbi. Dievs māca, ka īstais gavēnis nozīmē: 1) saraut ļaunuma važas, 2) atraisīt nebrīves valgus, 3) atlaist apspiestos brīvus, 4) salauzt ikkatru jūgu, 5) dalīt savu maizi ar izsalkušo, 6) ievest mājās trūcīgos un svešiniekus, 7) apģērbt kailo un nenonievāt savu tuvāko (Is 58,6-7). Šis teksts māca, ka patiesa gavēšana saistīta ar aktīvām rūpēm par citiem, īpaši trūcīgajiem. Gavēšana nav pašmērķis – tai jābūt saistītai ar taisnīgumu un žēlsirdību. - Ja izraēlieši mainīs savu rīcību un atteiksies no netaisnības un ļaunuma, tad Dievs viņiem apsola trīs lietas: pirmā – gaismu un dziedināšanu: “Kā rīta blāzma uzausīs tava gaisma, un tava veselība atplauks jo drīz”; otrā lieta – savu klātbūtni un aizsardzību: “Tava taisnība ies tev pa priekšu, un tevi pavadīs Kunga godība”; trešā lieta – ātru atbildi uz lūgšanām: “Tad tu sauksi, un Kungs uzklausīs; tu kliegsi, un Viņš atbildēs: “Lūk, Es esmu te!”” (Is 58,8-9). Tā pravietis Isajs atklāj gavēņa ētisko un garīgo dimensiju, kas nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai vairāk mīlētu Dievu un tuvāko. Padoms: Dievs mums vēl piedzīvot labu gavēni, vērtīgu mums pašiem. Lai mēs to varētu izpildīt, ir nepieciešams: izvairīties no liekulības, dzīvot taisnīgi, parādīt žēlsirdību – palīdzēt grūtdieņiem, būt gataviem atgriezties – mainīt savu līdzšinējo dzīves veidu. Šo patiesību labi saprata svētā Katrīna no Sjēnas (1347-1380), kura ievēroja ļoti stingru gavēni, bieži atsakoties no ēdiena, lai palīdzētu trūcīgajiem. Savās vēstulēs viņa rakstīja, ka gavēnis nav tikai atteikšanās no ēdiena, bet gan Dieva mīlestības pieņemšana un dalīšanās tajā ar citiem. Jo izsalkums viņai atgādināja par Kristus ciešanām un par tiem, kuriem trūkst pārtikas. 16. Kāpēc farizeji un Jāņa mācekļi gavēja, bet Jēzus mācekļi negavēja? Šo jautājumu Jēzum uzdeva Jāņa Kristītāja mācekļi. Saskaņā ar jūdu tradīciju, farizeji gavēja divas reizes nedēļā (Lk 18,12), uzskatot to par veidu, kā iemantot Dieva labvēlību un nopelnīt Viņa mīlestību. Farizeji uzskatīja, ka nekad neko nav saņēmuši no Dieva par velti, bet visu ir nopelnījuši saviem spēkiem. Tātad, ja arī Dievs viņiem kaut ko dos, tad tikai tāpēc, ka viņiem pienākas. Farizeji gavēja divreiz nedēļā, kaut arī Likums to neprasīja; viņi gavēja, tā izrādot savu pārākumu pār citiem. Problēma nebija gavēnī, bet gan faktā, ka šī darbība kļuva par viņu lepnības iemeslu. Farizeji praktizēja gavēni kā īpašu dievbijības veidu, tāpēc Jēzus kritizēja farizeju liekulīgo gavēni (kas bija tikai ārēja prakse), sacīdams saviem mācekļiem: “Kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši” (Mt 6,16). Savukārt Jāņa Kristītāja mācekļiem gavēšana bija gaidīšanas un atgriešanās līdzeklis, jo viņi gaidīja Mesijas atnākšanu. Kad Jēzum vaicāja: “Kāpēc Tavi mācekļi negavē?”, tad Viņš tiem atbildēja ar salīdzinājumu par kāzām: “Vai kāzu viesi var skumt, kamēr līgavainis ir ar viņiem?” (Mt 9,14-15). Kamēr līgavainis (Jēzus) ir klātesošs, laulību ceremonija nevar būt skumju un sēru laiks. Jēzus klātbūtne ir prieka avots, jo Viņā piepildās visi Dieva apsolījumi. Viņa mācekļi negavēja, viņi dzīvoja Dieva tuvuma laikā, ko farizeji un Jāņa mācekļi vēl nebija pieredzējuši. Turpinot atbildi, Jēzus sacīja: “Bet nāks laiks, kad viņiem atņems līgavaini, un tad viņi gavēs” (Mt 9,15). Līgavainis ir Jēzus! Laulību tēls bieži tiek izmantots Bībelē, lai uzsvērtu Dieva attiecības ar Viņa tautu (piemēram, Is 54,5-8; Os 2,19-22). Jēzus tiks “viņiem atņemts” savu ciešanu un nāves laikā. Tā ir norāde uz Viņa nāvi pie krusta, kas kļūs par smagu pārbaudījumu un skumju brīdi mācekļiem. Kā to saprast? Kamēr Jēzus bija šeit, uz zemes, mācekļi baudīja Viņa fizisko klātbūtni. Pēc Viņa nāves, augšāmcelšanās un uzkāpšanas Debesīs sākās jauns laikmets – gaidīšanas laiks uz Viņa otrreizējo atnākšanu godībā. Tā gavēnis iegūst jaunu nozīmi – tās ir ilgas pēc Dieva un sagatavošanās Viņa valstības pilnībai. Šis Mateja evaņģēlija fragments māca, ka kristietība galvenokārt ir attiecības ar Jēzu, kas ir Baznīcas Līgavainis. Dažreiz mēs piedzīvojam prieku par Dieva tuvumu, klātbūtni, darbību mūsu dzīvē. Citkārt pieredzam Viņa “atņemšanu” – pārbaudījumus, slimības, kārdinājumus, ciešanas, nāvi. Kristietībā gavēnis nav tikai atgriešanās un nožēlas līdzeklis, bet arī veids, kā izteikt mūsu ilgas pēc Dieva. Svētais Augustīns par gavēšanu teica: “Gavējiet tā, lai jūsu izsalkums būtu izsalkums pēc Dieva.” Jā, viņam taisnība, mūsu lielākais izsalkums ir izsalkums pēc Dieva, tāpēc gavēnis ir lielisks lakmusa papīrs, kas parāda, ar ko patiesi vēlamies piepildīties. Padoms: Vēlreiz gribu uzsvērt, ka patiesais gavēnis nav tikai atteikšanās no ēdiena, bet gan sirds atvēršana Dievam un tuvākajiem. Kā putnam, lai lidotu, ir vajadzīgi divi spārni, tā arī gavēnim ir divi “spārni” – lūgšana un žēlsirdības darbi. Gavēnis, lūgšana un žēlsirdības darbi ir trīs “instrumenti” ar vienu sirdi un dvēseli, vienu kopīgu mērķi. Bez lūgšanas un žēlsirdības darbiem gavēnis ir tikai diēta, kas var kļūt par egoistisku darbību. |
