Jubilejas gada vēsture Baznīcā Pirmo Jubilejas gadu svinēt noteica pāvests Bonifācijs VIII 1300. gadā, un tā ciklu noteica ik pēc 100 gadiem. Pēc tam, kad romieši iesniedza lūgumu pāvestam Klementam VI (1342), šis periods tika saīsināts līdz 50 gadiem. 1389. gadā, lai pieminētu Kristus dzīves gadu skaitu, Urbāns VI vēlējās izveidot jubilejas ciklu ik pēc 33 gadiem un 1390. gadā pasludināja jubileju, kuru diemžēl savas nāves dēļ pats nevarēja svinēt. Neskatoties uz to, 1400. gadā, pēc iepriekš norunātajiem 50 gadiem, pāvests Bonifācijs IX apstiprināja grēku piedošanu svētceļniekiem, kas tolaik ieradās Romā.
Pāvests Mārtiņš V svinēja jaunu jubileju 1425. gadā, pirmo reizi atverot svētās durvis Sv. Jāņa Laterāna bazilikā. Pēdējais pāvests, kurš ik pēc 50 gadiem svinēja jubileju, bija Nikolajs V 1450. gadā, tad, pateicoties Pāvilam II, periods starp jubilejām tika saīsināts līdz 25 gadiem, un 1475. gadā Siksts IV svinēja jaunu svēto gadu. Kopš tā laika parastās jubilejas notika nepārtraukti. Diemžēl kari liedza svinēt jubilejas 1800. un 1850. gadā.
Svinēšana tika atsākta 1875. gadā pēc Romas pievienošanas Itālijas karalistei, taču tā tika svinēta bez tradicionālās ceremonijas. Atlaides vai atlaidas? Jubilejas gadā Baznīca aicina visus izmantot iespēju atbrīvoties no grēka seku saitēm, iemantojot atlaidas. Baznīcā ik pa brīdim tiek atgādināts, ka, veicot kādus garīgus darbus un izpildot parastos atlaidu iemantošanas noteikumus, var iemantot pilnas atlaidas. Jubilejas sakarā vēlos atgādināt atlaidu nozīmi. Mēs zinām, ka veikalos dažādos laikos tiek piemērotas lielas atlaides, bet tās būtiski atšķiras no atlaidām, un ne tikai ar vienu burtu. Veikalu atlaides ir materiālas, bet Baznīcā ir runa par garīgu praksi. Lai to saprastu, īsi aplūkosim trīs ar atlaidām saistītus tematus: grēks, Baznīcas garīgo dārgumu krātuve un šķīstītava. Ja vārdu “grēks” mēs atradīsim Svētajos Rakstos, tad par Baznīcas garīgo dārgumu krātuvi un šķīstītavu tur tiešas norādes nav. Grēks Runājot par grēku, jāatceras, ka katram mūsu grēkam ir dubultas sekas – vaina un sods. Ja ar nožēlu izsūdzam savus grēkus grēksūdzē, tad mūsu vaina tiek piedota. Sods ir grēka konsekvence – mūsu un mūsu tuvāko dzīvē ievestais haoss, kas mums jācieš, par ko jāgandara mūsu zemes dzīvē vai šķīstītavā pēc nāves.
Nāvīgs grēks mums atņem vienotību ar Dievu un liedz piekļuvi mūžīgajai dzīvei (to saucam par grēka “mūžīgo sodu”). Mēs tiekam atbrīvoti no mūžīgā grēka soda caur grēku piedošanu Grēksūdzes sakramentā, un tiek atjaunota vienotība ar Dievu. Tomēr rezultātā paliek sods par grēku.
Katrs ikdienišķais grēks, lai arī nesagrauj saikni ar Dievu, izraisa nekārtību un nepatīkamas sekas, kas prasa attīrīšanos vai nu uz zemes, vai pēc nāves – šķīstītavā. Šāda attīrīšana atbrīvo mūs no tā, ko saucam par grēka “laicīgo sodu”. To var salīdzināt ar ļoti sliktu smaku, kas piemīt grēkam un kas paliek arī pēc grēka piedošanas. Mēs varam atbrīvoties no šīs “sliktās smakas”, labi dzīvojot, gavējot, lūdzot un praktizējot mīlestību pret tuvāko. Tas, ko saucam par mūžīgo vai laicīgo sodu, nav Dieva atriebība, bet gan grēka – mūsu mīlestības trūkuma – sekas. Kāds piemērs var palīdzēt to labāk izprast. Piemēram, Grēksūdzes sakramentā piedotā nodevība nes sev līdzi savstarpēju neuzticību, nodevēja un nodotā cilvēka sāpes, dažkārt pat viņa aiziešanu, kas noved pie vientulības. Šo seku pieņemšana ar pazemību, cenšanās atlīdzināt citiem, slimību, grūtību un dzīves pārbaudījumu pieņemšana gandarīšanas garā ir veids, kā novērst grēka “slikto smaku” – sodu par grēku. Ja kāds pievēršas ar lielu mīlestību, viņš var izpirkt visus savus grēkus uz zemes un visi sakrātie sodi tiek piedoti. Ja tas neizdodas zemes dzīves laikā, tad to var izlūgt tuvinieki pēc vaininieka aiziešanas mūžībā. Cits piemērs: negaidīti nomirst kāds alkoholiķis, bet pirms tam viņš ir paspējis godīgi izsūdzēt savus grēkus. Viņa vaina tiek piedota, bet grēka sekas paliek – izjukusi ģimene, cilvēki, kuriem nebija laika atvainoties, slikti padarīts darbs, utt. Šis cilvēks cietīs tā visa sekas – jeb, citiem vārdiem sakot, tiks attīrīts no tā visa un iemācīsies mīlēt šķīstītavā. Baznīcas garīgo dārgumu krātuve Tieši tādēļ ir nepieciešams runāt par Baznīcas garīgo dārgumu krātuvi, jāapzinās, ka aiz redzamās Baznīcas, kas esam mēs visi, ir arī neredzamā – Kristus Mistiskā Miesa, kura apvieno Kristu un visus Viņa svētos. Šīs vienotības saites ir tās, kas dara iespējamu savstarpēju palīdzību. Viena nopelni var nākt par labu citam. Kristus un Viņa svēto nopelni, tas viss, ko viņi izcieta, uzņēmās kā gandarījumu Dievam par cilvēku grēkiem, veido Baznīcas garīgo dārgumu krātuvi, no kuras tad arī tiek sniegtas atlaidas. Tas labi saskan ar to, ko mēs ik svētdienas apliecinām Ticības apliecinājumā: “Es ticu uz svēto sadraudzību”. Tātad arī svētie ir tie, kuru nopelni panāk mums grēka soda atlaišanu. Un ne tikai mums, bet arī mirušajiem, kuri ir šķīstītavā.
Tātad no šīs neredzamās Baznīcas dārgumu krātuves Baznīcas augstākā autoritāte – pāvests – piešķir atlaidas. Šķīstītava Šķīstītavas vārdu mēs neatradīsim Svētajos Rakstos, tomēr ir norādes, ka Dieva taisnība parādās arī šajā pēcnāves gandarīšanas stāvoklī. Runājot par cilvēka atbildību par izdarītajiem darbiem vai nedarbiem – grēkiem –, sv. Lūkasa evaņģēlijā Kristus saka, ka pēc nāves “kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu. Bet, kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz” (Lk 1,47–48). Un sv. Mateja evaņģēlijā: “Kas runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā.” (Mt 12,32) Sv. Apustulis Pāvils savā vēstulē raksta: “Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.” (1Kor 3,15) Runa ir par to, ka sitieni un izglābšanās caur uguni attēlo soda piedošanu, bet caur gandarīšanu, ko veic pats cilvēks, – dvēsele. Daudz un maz sitienu, norāda, ka katram ir savs soda lielums un ka gandarīšanai nepieciešams laiks. Tas var notikt šinī dzīvē vai mūžībā. Pienākot pasaules galam, kad laiks nepastāvēs, arī šķīstītava beigs eksistēt.
Līdz ar to šajā Jubilejas gadā varam izmantot iespēju censties iemantot atlaidas gan sev, gan mūsu mirušajiem, lai mēs varētu dzīvot mūžīgajā vienotībā ar Dievu. Parastie noteikumi atlaidu iemantošanai Parastie noteikumi, kas jāpievieno, izpildot kādu atlaidu darbu: jābūt svētdarošās žēlastības stāvoklī (nopietni jāizmeklē sava sirdsapziņa un jāpieiet pie grēksūdzes), jāpiedalās Sv. Misē un jāpieņem Sv. Komūnija, jāapņemas un jāsargās pat no vismazākajiem grēkiem, jālūdzas pāvesta nodomos (kaut vai “Tēvs mūsu” un “Es ticu” lūgšanas).
Lai žēlsirdīgais Dievs šajā Jubilejas gadā ļauj mums visiem piedzīvot Viņa nemitīgo vēlēšanos mūs atpestīt! "Nāc", Nr. 142
Foto: Ar šofāru jeb auna ragu Vecajā derībā tika pasludināts Jubilejas gada sākums |
