Karmelītu ordeņa vēsture Karmelītu ordenis sāka veidoties, apvienojoties Karmela kalna vientuļniekiem. Šis kalns ir 552 m augsts, tas atrodas Vidusjūras krastā, Palestīnas ziemeļu daļā, netālu no Haifas pilsētas. Kalnā zeme auglīga, tas bijis grūti pieejams, tāpēc kalpojis kā drošs patvērums bijušajiem svētceļniekiem un krusta karotājiem, kas tur apmetušies, lai vientulībā lūgtos, gavētu un gandarītu. Zināms, ka jau ap 1100. gadu tur bijusi kopiena. Ap 1205. gadu viņi lūdza Jeruzalemes patriarham Albertam Avogadro (1149–1214) uzrakstīt Karmela vientuļnieku kopienas dzīves regulu. Tā patiesībā ir vēstule šai mūku saimei, kuri pamazām sāka dzīvot kopienā. Regulā (1206–1214) atspoguļojās jau pastāvošā brāļu dzīve, “kurā pārsteidzošā veidā apvienota gan vientuļnieku krasā savrupība, kas izpaudās klusēšanā un ceļļu izkliedētībā, gan koinobītu dzīvesveida sabiedriskais raksturs, ko iezīmēja pakļaušanās kopīgi ievēlētā priora vadībai un kopējā saimniecība”. 1238. gadā, vēl pirms saracēņu iebrukuma un Jeruzalemes izpostīšanas, pirmie karmelītu mūki sāka pārcelties uz Eiropu. 1291. gadā islāma fanātiķi nogalināja pēdējos Karmelā palikušos mūkus un nopostīja kopienas mājvietu. Savulaik izceļojušie apmetās Kiprā, Sicīlijā, Anglijā, Francijā, kur pamazām sāka pielāgoties Rietumos izplatīto ubagotājmūku – franciskāņu un dominikāņu – dzīvesveidam. Regulā bija nepieciešamas izmaiņas. Pāvests Innocents IV 1247. gadā ietvēra tajā dažus uzlabojumus. Brūnais skapulārs Šajā brīdī sākas Karmela brūnā skapulāra stāsts. Tā saņemšana saistīta ar svētā Saimona Stoka vārdu. Viņš 13. gs. vidū bija karmelītu ordeņa ģenerālpriors. Šajā laikā ordenim pēc atgriešanās Eiropā bija jāsaskaras ar daudzām grūtībām. Tas bija krīzes laiks, kad daudzi ordeni pameta, lai pievienotos citām kopienām. Lūgšanā viņš vērsās pie Marijas un saņēma atbildi – parādību, kuras laikā viņa svētīgajam Saimonam dāvāja skapulāru (1251). Marija parādījās eņģeļu pavadībā un, turot rokās skapulāru, teica: “Lūk, te tev zīme un privilēģija visiem karmelītiem: ikviens, kas nomirs šajā tērpā, tiks pasargāts no elles liesmām.” Skapulāra pirmsākumi meklējami karmelītu ordenī. Tas ir veidojies no darba priekšauta, ko valkāja mūki, lai pasargātu ordeņa tērpu. Viena daļa auduma sedza muguru, otra – krūtis. Latīņu vārds scapulare nozīmē ‘pleci’. Mūsdienās skapulāru var nēsāt ne tikai karmelītu klostermāsas un brāļi, bet ikviens, kas to vēlas. To var valkāt arī cilvēki, kas nav katoļi, ja vien viņi izprot tā nozīmi. Nav saprātīgi nēsāt skapulāru, nezinot tā nozīmi. Ar skapulāra uzlikšanu ticīgos iekļauj lielajā Karmela ģimenē. Skapulārs ir ārēja zīme, ko Baznīca ir akceptējusi kā tautas dievbijības izpausmi. Mīlestības izpausmi uz Mariju. Tu esi pieņemts, mīlēts. Daudzi teiktu, ka šāda zīme nav nepieciešama, jo es taču zinu, ka Dievs ir ar mani, un tāda ārišķība it kā samazina šīs dāvātās iekšējās izjūtas vērtību. Tomēr daudzi teiktu, ka tas ir vajadzīgs pirmām kārtām man pašam kā atgādinājums neatslābt mīlestībā un arī manam tuvākajam, kurš, laba piemēra iedvesmots, var aizdegties. Apsolītās žēlastības Ir divas galvenās tā sauktās skapulāra privilēģijas. Pirmā – Karmela skapulārs garantē īpašu Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību laicīgās dzīves sarežģītajās situācijās un briesmās; otrā – skapulāra nēsātājiem Marija apsolīja laimīgu nāvi un glābšanu no mūžīgās pazudināšanas. Ir vēl arī pāvesta Jāņa XXII 1317. gadā izdotā “Sestdienas bulla”, kurā tika apstiprināts, ka pirmajā sestdienā pēc nāves Karmela Karaliene atbrīvos no šķīstītavas tos, kas būs nēsājuši skapulāru. Šī privilēģija vēlāk ir saņēmusi daudzas svinīgas pontifikālās aprobācijas. Lai piepildītos šis apsolījums, Baznīca ir izvirzījusi trīs nosacījumus, kas jāizpilda: pastāvīgi jāvalkā skapulārs, jāievēro savam stāvoklim (konsekrēta persona, precēts vai neprecēts lajs) atbilstoša šķīstība un jāpraktizē kanoniskās stundu lūgšanas (vai Vissvētākās Jaunavas stundu lūgšanas). Šo pēdējo sarežģīti izpildāmo pienākumu priesterim, uzliekot skapulāru, ir tiesības aizstāt ar citu, piemēram, katru dienu lūgties rožukroni. Ar skapulāra nēsāšanu ir saistītas arī atlaidas. Daļējas atlaidas iegūstamas katru reizi tiem, kas, dievbijīgi valkājot skapulāru vai medaljonu, ar tā starpniecību atjauno savu vienību ar Vissvētāko Jaunavu vai Dievu, noskūpstot savu skapulāru vai iekšēji izsakot savas ilgas, iedvesmas vai lūgšanas. Pilnīgas atlaidas tiek piešķirtas dienā, kad skapulārs tiek uzvilkts pirmo reizi, kā arī Karmela Dievmātes svētkos 16. jūlijā, svētā pravieša Elija svētkos 20. jūlijā, svētās Terēzes no Bērna Jēzus svētkos 1. oktobrī, Visu Karmela svēto svētkos 14. novembrī, svētās Terēzes no Jēzus svētkos 15. oktobrī, svētā Jāņa no Krusta svētkos 14. decembrī, kā arī svētā Saimona Stoka piemiņas dienā 16. maijā. “Skapulārā atklājas divas patiesības: pirmkārt, Vissvētākās Jaunavas Marijas pastāvīgā palīdzība ne tikai visā dzīves ceļā, bet arī ieiešanas brīdī mūžīgās godības pilnībā; otrkārt, apziņa, ka viņas godināšana neaprobežojas ar lūgšanām un cieņas izrādīšanu atsevišķos gadījumos, bet tam jābūt “habitam”, tas nozīmē, pastāvīga kristīgā dzīves ceļa pazīmei, ko veido lūgšana un dziļš garīgums, bieža sakramentu pieņemšana un konkrēta garīgo un miesīgo žēlsirdības darbu praktizēšana. Tādējādi skapulārs kļūst par “derības” un abpusējas kopības zīmi starp Mariju un ticīgajiem,” rakstīja svētais pāvests Jānis Pāvils II vēstījumā Karmela ordenim sakarā ar 2001. gada veltīšanu Dievmātei un skapulāra došanas 750 gadu jubileju (5). Skapulāram jātiek uzliktam, izmantojot šim nolūkam paredzēto rituālu. Pirmo priestera, diakona vai citas īpaši pilnvarotas personas uzlikto auduma skapulāru var vēlāk aizvietot ar svētītu skapulāra medaljonu, kura vienā pusē attēlots mūsu Kungs, kas rāda savu Sirdi, otrā – Vissvētākā Jaunava. Tomēr ieteicams valkāt auduma skapulāru, jo tas labāk par medaljonu attēlo tērpu, ko Vissvētākā Jaunava iedeva svētīgajam Saimonam Stokam. Svētība no pirmā skapulāra pāriet uz nākamajiem, un katrs turpmākais nav īpaši jāiesvētī. Skapulārs jāvalkā nepārtraukti, arī naktī. Protams, to ir atļauts novilkt mazgājoties, tā sevi neizslēdzot no apsolījumiem. Skapulārs jāvalkā nāves brīdī. Ja slimniekam pret viņa gribu skapulāru novelk, tad tiek uzskatīts, ka viņš turpina to valkāt. Ja skapulāra nēsāšanu pārtrauc, tas nav grēks. Ja to atsāk valkāt pēc ilgāka laika, uzlikšanas ceremonija nav jāatkārto. Visas Dieva dāvanas mums nāk caur Jēzu Kristu, pateicoties Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumam. Dieva žēlastība nāk pie cilvēka, un ar Dieva žēlastību cilvēks iet pretī Dievam. Saņemot šo dāvanu, nav tā, ka cilvēks neko nedara. Viņam šī dāvana ir jāpieņem. Šajā ziņā laba padomdevēja mums ir Dievmāte Marija. Uzticēšanās Jēzus Mātei mums atver jaunu izaugsmes ceļu. Skapulārs nav maģiska zīme, ar kuru automātiski tiek nodrošināta pestīšana, tas neatbrīvo no Dieva baušļu pildīšanas, pacietīgas sevis audzināšanas un žēlsirdīgas tuvākā mīlestības praktizēšanas. Mūsu ikdienā vajadzētu atspoguļoties Marijas dzīvesveidam. Viņa jau pašā sākumā bija atvērta Dieva Vārdam un paklausīga Viņa gribai (sal. Lk 2,19.51). Svētā Gara vadīta un veidota, Marija spēja savas dzīves stāstu lasīt ticībā (sal. Lk 1,46–55) un gāja “ticības svētceļojumā”. Vienotībai ar Dēlu viņa bija uzticīga līdz pat krustam (sal. Jņ 19,25), kura pakājē viņa kļuva par māti visiem cilvēkiem. Kā Baznīcas māte viņa lūdzās ar mācekļiem (Apd 1,14), kā pirmā viņa ir apsteigusi mūs tajā, ko reiz mēs visi baudīsim debesīs. No turienes viņa sargā savus bērnus, kas svētceļo uz mūžīgo slavēšanu. Svētā karmelīte māsa Terēze Benedikta no Krusta (Edīte Šteina) 1935. gadā rakstīja: “Ko caurmēra katolis zina par Karmelu? To, ka tas ir ļoti stingrs, varbūt stingrākais gandarīšanas ordenis un ka no tā nāk Dievmātes svētais tērps, brūnais skapulārs, kas vieno ar mums daudzus ticīgos visā pasaulē. Mūsu ordeņa lielos svētkus, Karmela Dievmātes svētkus, 16. jūlijā svin visa Baznīca.” Svētais pāvests Jānis Pāvils II minētajā vēstījumā karmelītu ordenim ir teicis: “Intensīvā mariāniskā dzīve, kas izpaužas paļāvīgā lūgšanā, priecīgā slavēšanā un dedzīgā sekošanā, liecina, ka tīrākā Vissvētākās Jaunavas godināšanas forma vienkāršajā skapulāra zīmē ir veltīšanās tās bezvainīgajai Sirdij (sal. Pijs XII “Neminem profecto latet”, “Lumen gentium”, 67). Tādējādi sirdīs pieaug vienotība un tuvas attiecības ar Vissvētāko Jaunavu “kā jauns veids dzīvot Dievam un šeit virs zemes turpināt Dēla Jēzus mīlestību uz savu Māti Mariju” (..) Šis bagātīgais mariāniskais Karmela mantojums, izplatoties svētītā skapulāra godāšanai, laika gaitā ir kļuvis par visas Baznīcas dārgumu.” Silvija Veita |
