Dievs, kas ir Mīlestība, pats iziet mums pretī, nāk pie mums, lai dāvātu ikvienam cilvēkam līdzdalību Viņa dievišķajā dzīvē, tas ir, dziļā vienotībā un mīlestībā, kas pastāv starp Tēvu un Dēlu Svētajā Garā. Šī dievišķā misija – atklāt Dieva mīlestību pret cilvēkiem un būt par Svētās Trīsvienības ikonu virs zemes – tika uzticēta vispirms Nācaretes ģimenei. Taču tagad tā ir ikvienas kristīgās ģimenes misija. Lai ģimene to varētu īstenot, tai jākļūst par mīlestības, ticības un dzīvības kopienu. 1. Ģimene – kristīgās mīlestības kopiena Karols Vojtila grāmatā „Mīlestība un atbildība”, analizējot laulāto mīlestības attiecības, ir formulējis ļoti svarīgu personālistiskās normas koncepciju, kas ir mēģinājums ētikas valodā tulkot mīlestības bausli. Šajā normā viņš uzsvēra divas būtiskas lietas. Pirmkārt, cilvēks nav nekāda lieta, spēļmantiņa, cilvēks ir persona, kurai pienākas cieņa. Tāpēc nekad un nekādos apstākļos nedrīkst izturēties pret cilvēku kā pret lietojamu priekšmetu – izmantot viņu savtīgiem mērķiem. „Vislielākās sāpes cilvēkam uzliek nevis Dievs vai liktenis, nevis slimība vai nabadzība, bet vislielākās sāpes cilvēks nodara cilvēkam.” (Zenta Mauriņa) Ciešanas un arī sāpes rodas ģimenē tad, kad tajā sāk valdīt egoisms, lepnība un liekulība. Svarīgi saprast, ka laulātais draugs ir persona, nevis mans īpašums. Šī cieņpilnā nostāja ir mīlestības pamatā. Otrkārt, attieksme, ar kādu jāizturas pret cilvēku kā personu, ir mīlestība. Apustulis Pāvils saka: „Bet pāri visam lai jums ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” (Kol 3,14) Mēs izturamies taisnīgi pret cilvēku tad, ja viņu pieņemam un mīlam tādu, kāds viņš ir. Tikai tas, kas mīl, spēj atklāt otra cilvēka vērtību. Jēzus mīlestību pasludina par visu baušļu bausli. „Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. (..) Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mt 22,37.39) Šie divi baušļi ir cieši saistīti, un nav vienas mīlestības bez otras: mīlēt Dievu nozīmē mīlēt tuvāko un otrādi. Tuvākais ir ikviens cilvēks bez izņēmuma, un tāpēc Jēzus runā arī par mīlestību pret ienaidniekiem, jo mīlestība nav tikai jūtas. Ja mēs gribam izprast šo jauno bausli – mīlēt, kā pats Kristus mūs ir mīlējis, tad mums jāatklāj cilvēka dziļākā būtība, viņa patiesais „es”, kas saistīts ar viņa prātu un gribu. Kristus atdeva par mums savu dzīvību un augšāmceļoties uzvarēja sātanu, grēku, egoismu un nāvi, lai mēs būtu brīvi un spētu mīlēt. Taču mīlēt nozīmē atdot savu dzīvību par otru. Šāda mīlestība ir iespējams tikai tad, ja mūsos ir dievišķā dzīve un esam saņēmuši Svētā Gara spēku. Bez Kristus Gara mēs neesam spējīgi uzvarēt sevī egoismu un tātad arī nespējam mīlēt otru cilvēku ar visām viņa vājībām un dzīvot ar viņu dziļā vienībā. Tas prasa pastāvīgu atgriešanos un lielu pacietību. Dzīve ģimenē kļūst skaista un laimīga tad, ja Kristus spēkā tiek uzvarēts egoisms, ja tajā valda rūpes un atbildība par otru, mīlestība un kalpošanas gars, ja no laulību brīža līdz pat nāvei pats svarīgākais cilvēks vīram ir sieva un sievai – vīrs. Šādi, cienot un mīlot otru ar visām viņa nepilnībām, ģimene izpilda savu misiju un evaņģelizē citas ģimenes. 2. Ģimene – ticības kopiena Man pazīstams prāvests nesen pastāstīja par kādu laulāto pāri, kuru pirms vairākiem gadiem bija salaulājis. Laulību ceremonijas laikā abu jaunlaulāto acis mirdzēja no prieka un sirdis kvēloja mīlestībā. Bet tad kādu dienu vīrs nokļuva slimnīcā. Pēc operācijas viņš vairs neatguva samaņu. Sieva trīs mēnešus katru dienu nāca pie viņa uz slimnīcu. Kādu dienu dežurējošais ārsts vērsās pie viņas ar lūgumu: „Pažēlojiet pati sevi. Jums ir bērni, jums jāturpina dzīvot. Tik un tā jūs viņam ne ar ko nevarat palīdzēt.” Taču sieviete neatlaidīgi pēc darba katru dienu devās cauri visai pilsētai, lai dažas stundas pasēdētu pie vīra, kas gulēja bezsamaņā. Prāvests reiz viņai jautāja: „Kristīne, ko tu dari šajās stundās, atrazdamās pie vīra?” „Kad neviena nav palātā, es saņemu vīra nespēcīgo roku, skūpstu laulības gredzenu un skaitu uz viņa pirkstiem Rožukroni... Es esmu kopā ar viņu, jo Dieva priekšā viņam reiz apsolīju, ka būšu viņam uzticīga kā laimē, tā nelaimē, kā veselībā, tā slimībā, lai viņu mīlētu un cienītu visās sava mūža dienās. Bet viņš, kaut arī ir bez samaņas, taču ir dzīvs! Es esmu kopā ar viņu. Vai jūs mani saprotat?” viņa jautāja. „Saprotu...” Būt uzticīgam dotajam vārdam vai kristīgajām vērtībām ir ļoti grūti, brīžiem pat neiespējami. Saglabāt uzticību Laulības sakramenta laikā dotajam zvērestam ir iespējams, vienīgi pateicoties Svētajam Garam, kuru vienmēr piesauc laulību ceremonijas laikā. Saņemot Laulības sakramentu, jūs ielūdzāt Dievu savā jaunajā ģimenē un no Viņa saņēmāt lielas dāvanas, žēlastības visai dzīvei. Jūs saņēmāt lielu lādi pilnu ar dažādiem dārgumiem. Lai citi jums tos nevarētu atņemt, tā tika aizslēgta ar divām atslēgām. Jums katram tika pasniegta viena atslēga, ar kuras palīdzību var šiem dārgumiem piekļūt. Šī atslēga ir kopīga lūgšana, kas garīgi vieno laulātos draugus un palīdz atrisināt konfliktus, māca paļauties uz Dievu, dod spēku pārvarēt ikdienas grūtības un ļauj laicīgās problēmas uzlūkot, raugoties no mūžības perspektīvas. Jūsu lūgšana ir arī svarīgs ticības apliecinājums, kādu bērni saņem no saviem vecākiem. Ja bērni redz savu tēti un mammu kopā lūdzamies, tad šī liecība paliek viņu atmiņā uz visu mūžu. 3. Ģimene – dzīvības kopiena Laulībā īpašs ir tas, ka visus citus sakramentus cilvēks pieņem viens pats, bet tikai laulību – divatā. Laulātie kļūst viena miesa un dvēsele, viņi kļūst nedalāmi. Laulībai ir divi galvenie mērķi: laulāto vienotība un bērnu radīšana. Bērni ir Dieva dāvana, kā arī vīra un sievas mīlestības auglis. Ja viņu mīlestība nav atvērta dzīvībai, tad tā pamazām apdzisīs. Ja vīrs vai sieva saka: Es tevi mīlu, bet negribu bērnus, – tad rodas jautājums: vai tā ir mīlestība? Lēmums lietot pretapaugļošanās līdzekļus laulībā rada bīstamu situāciju, jo tiek skartas gan laulāto savstarpējās attiecības, gan viņu attiecības ar Dievu. Pirmām kārtām, kontracepcija ir garīga rakstura problēma, jo cilvēks sevi noliek Dieva vietā un pats izvēlas lemt par savu dzīvi, par to, kas ir labs un kas slikts, kuru bērnu pieņemt, bet kuru nepieņemt. Tas ir lepnības grēks un sacelšanās pret Dievu Radītāju. Tā ir arī ētiska problēma, patiesībā – Laulības sakramenta laikā dotā zvēresta laušana. Es meloju, jo dāvāju otram nevis sevi visu, bet tikai savu neauglīgo daļu. Tāpēc agri vai vēlu šāda laulība izirst vai arī laulātie atsvešinās viens no otra, kaut arī turpina dzīvot kopā zem viena jumta. Tas atstāj negatīvu iespaidu arī uz attiecībām ar bērniem. Un, visbeidzot, tā ir fizioloģiska problēma, jo bieži neatgriezeniski izjauc ķermeņa integritāti un var izraisīt nopietnus veselības traucējumus. Svētais Jānis Pāvils II bieži atkārtoja: „Jo svētāki jūs kļūsiet, jo vairāk rūpēsieties par otra cilvēka labumu, aizmirstot savas intereses.” Man šķiet, ka tieši tā ir kristīgās dzīves pamatpatiesība: aizmirst par sevi, domājot par otru cilvēku. Tikai tie laulātie, kas sadarbojas ar Dievu, ir spējīgi aizmirst par sevi, pārvarēt savu egoismu un mīlēt otru vairāk nekā savu dzīvību. Laulībā taču nav runa par „es”, bet par „mēs”. Tādā veidā ģimene kļūst par īstu personu kopību, kas atspoguļo Tēva un Dēla vienību Svētajā Garā un izpilda paša Dieva uzticēto misiju. Katedrāle.lv
Foto: Unsplash.com/Jessica Rockowitz | 
