Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Vēstījumi

Pāvests sapņo par cerības komunikāciju un aicina pārtraukt vārdu karus
25.01.2025 pl. 14:32
"Dalieties ar lēnprātību cerībā, kas ir jūsu sirdīs" – šādai tēmai ir veltīts pāvesta Franciska vēstījums 59. Pasaules komunikāciju dienai. Dokuments publicēts 24. janvārī - žurnālistu aizbildņa, svētā Franciska no Sales, liturģiskās piemiņas dienā. Vēstījumā pāvests pārdomā par komunikācijas jomas darbinieku misiju un atbildību.

Vēstījumā 59. Pasaules sociālo komunikāciju dienai pāvests pārdomā par komunikācijas jomas darbinieku cēlo misiju un lielo atbildību sabiedriskās domas veicināšanā.

Dārgie brāļi un māsas!

Mūsu laikmetā, ko raksturo dezinformācija un polarizācija, un daži varas centri kontrolē nebijušu datu un informācijas masu, es vēršos pie jums, apzinoties, cik svarīgs, šodien vairāk nekā jebkad agrāk, ir žurnālistu, informācijas izplatītāju darbs. Jūsu drosmīgā apņemšanās ir nepieciešama, lai komunikācijas centrā liktu personīgo un kolektīvo atbildību pret citiem. Domājot par Jubileju, ko svinam kā žēlastības laiku tik nemierīgā pasaulē, ar savu Vēstījumu es vēlos jūs aicināt būt par cerības sludinātājiem, sākot ar sava darba un savas misijas atjaunošanu saskaņā ar Evaņģēlija garu.

Komunikācijas atbruņošana

Pārāk bieži komunikācija rada nevis cerību, bet bailes un izmisumu, aizspriedumus un aizvainojumu, fanātismu, pat naidu. Pārāk bieži tā vienkāršo realitāti, izraisot instinktīvas reakcijas; lieto vārdu kā asmeni; tā izmanto nepatiesu vai smalki sagrozītu informāciju, kas paredzēta prātu sajaukšanai, provocēšanai un ievainošanai. Jau vairākas reizes esmu atkārtojis nepieciešamību «atbruņot» komunikāciju, attīrīt to no agresijas. Realitātes reducēšana uz saukļiem nekad nenes labus augļus. Mēs visi redzam, kā – no televīzijas sarunu šoviem līdz verbālajiem kariem sociālajos medijos – dominē konkurences paradigma, opozīcija, tieksme pēc kundzības un valdīšanas, manipulācijas ar sabiedrisko domu.

Ir vēl viena satraucoša parādība: to, ko varam definēt kā «ieprogrammētu uzmanības novēršanu», izmantojot digitālās sistēmas, kuras maina mūsu uztveri par realitāti. Gadās, ka mēs bieži vien esam liecinieki sava veida interešu atomizācijai, izkliedēšanai sīkos pilieniņos, kas galu galā grauj mūsu kā kopienas pamatus, spēju sadarboties kopējam labumam, uzklausīt vienam otru. Šķiet, ka «ienaidnieka» identificēšana, lai verbāli uzbruktu, kļūst svarīga, lai varētu apliecināt sevi. Un, kad otrs cilvēks kļūst par «ienaidnieku», kad viņa sejai un cieņai tiek uzmesta apsmiekla lupata, tiek zaudēta iespēja veicināt cerību. Kā mācīja priesteris Tonino Bello, visi konflikti «sakņojas seju izbalēšanā». Taču mēs nedrīkstam pakļauties šādai loģikai.

Patiesībā cerēt nav nemaz tik vienkārši. Žoržs Bernanoss ir teicis, ka «tikai tie, kam ir pieticis drosmes atmest ilūzijas un melus, kuros viņi bija atraduši drošību un kurus bija maldīgi sajaukuši ar cerību, var patiesi cerēt. [...] Cerība ir risks, kas jāuzņemas. Tas ir risks no visiem riskiem». Cerība ir apslēpts, neatlaidīgs un pacietīgs tikums. Tomēr kristiešiem cerība nav izvēles iespēja, bet gan svarīgs nosacījums. Kā atgādināja Benedikts XVI enciklikā Spe salvi, cerība nav pasīvs optimisms, bet, gluži pretēji, tas ir «performatīvs» tikums, spējīgs izmainīt dzīvi: «Kam ir cerība, tas dzīvo citādi, jo viņam ir dota jauna dzīve» (nr 2).

Ar lēnprātību pamatot cerību, kas ir mūsos

Pirmajā apustuļa Pētera vēstulē (3, 15-16) atrodam apbrīnojamu sintēzi, kurā cerība ir saistīta ar kristīgo liecību un komunikāciju: «Pielūdziet Kungu Kristu savās sirdīs, vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas jums jautā, kāds ir iemesls cerībai, kas ir jūsos. Tomēr tas jādara ar lēnprātību un cieņu». Es vēlētos pievērsties trim būtiskiem vēstījumiem, ko varam smelties no šiem vārdiem.

«Pielūdziet Kungu savās sirdīs»: kristiešu cerībai ir seja, tā ir augšāmcēlušā Kunga seja. Viņa apsolījums vienmēr būt kopā ar mums caur Svētā Gara dāvanu stiprina mūsu cerību pretēji visām cerībām un palīdz saskatīt apslēptās labā drupatas pat tad, kad viss šķiet zaudēts.

Otrā vēsts mūs aicina būt gataviem pamatot cerību, kas ir mūsos. Interesanti, ka apustulis mudina sniegt cerības pamatojumu «ikvienam, kam jūs to lūgsiet». Kristieši nav tie, kas «runā» par Dievu, bet ir tie, kas atspoguļo Viņa mīlestības skaistumu, jaunu dzīves veidu. Tā ir dzīvē izdzīvota mīlestība, kas uzdod jautājumu un pieprasa atbildi: kāpēc mēs dzīvojam? Kāpēc mēs esam?

Visbeidzot, svētā Pētera izteicienā mēs atrodam trešo vēstījumu: atbilde uz šo jautājumu ir jāsniedz «ar lēnprātību un cieņu». Kristīgajā komunikācijā - bet es teiktu, ka arī komunikācijā vispār - ir jāiekļauj cieņa, lēnprātība, patiesība, tuvība: pieņemt ceļabiedra stilu, sekojot visu laiku lielākajam komunikācijas speciālistam - Jēzum no Nācaretes, kurš ceļā risināja dialogu ar Emausas mācekļiem, liekot viņu sirdīm degt par to, kā Viņš interpretēja notikumus Svēto Rakstu gaismā.

Tāpēc es sapņoju par tādu komunikāciju, kas spēj mūs padarīt par savu brāļu un māsu līdzgaitniekiem, lai šajos nemierīgajos laikos atdzīvinātu viņos cerību. Par komunikāciju, kas spēj uzrunāt sirdsi, raisīt nevis kaislīgas noslēgtības un dusmu reakcijas, bet atklātības un draudzības attieksmi, kas spēj pievērst uzmanību skaistumam un cerībai pat šķietami bezcerīgākajās situācijās, kas spēj radīt apņemšanos, empātiju, interesi par citiem. Sapņoju par komunikāciju, kas palīdz mums «atzīt katra cilvēka cieņu un kopīgi rūpēties par mūsu kopīgajām mājām» (Enciklika Dilexit nos, 217).

Es sapņoju par komunikāciju, kas nepārdod ilūzijas vai bailes, bet spēj dot iemeslu cerēt. Mārtins Luters Kings ir teicis: «Ja es varu kādam palīdzēt, ja es varu kādu uzmundrināt ar vārdu vai dziesmu... tad mana dzīve nebūs veltīgi nodzīvota». Lai to izdarītu, mums ir jāizārstējas no protagonisma un pašreferences «slimībām», jāizvairās no sarunām par sevi: labs komunikācijas speciālists nodrošina, ka tie, kas klausās, lasa vai skatās, var iesaistīties, būt tuvi, atklāt labāko daļu no sevis un ar šo attieksmi iesaistīties stāstītajā. Šāda komunikācija palīdz mums kļūt par «cerības svētceļniekiem», kā teikts Jubilejas gada moto.

Cerēt kopā

Cerība vienmēr ir kopienas projekts. Padomāsim par žēlastības gada vēstījuma nozīmi: mēs esam aicināti visi – patiesi visi! – sākt no jauna, ļaut Dievam mūs pacelt, ļaut Viņam mūs apskaut un apbērt ar savām žēlastībām. Tajā atklājas gan personiskā, gan kopienas dimensija. Mēs kopā dodamies ceļojumā, dodamies svētceļojumā kopā ar saviem brāļiem un māsām, kopā pārkāpjam Svēto durvju slieksni.

Jubilejai ir daudzas nozīmes. Padomāsim, piemēram, par žēlastības un cerības vēsti tiem, kas mīt cietumos, vai aicinājumu pēc tuvības un maiguma pret tiem, kas cieš un ir nostumti malā. Jubileja mums atgādina, ka tie, kas strādā miera labā, «tiks saukti par Dieva bērniem» (Mt 5,9). Un tāpēc tā paver mūs cerībai, tā parāda mums vajadzību pēc rūpīgas, maigas, pārdomātas komunikācijas, kas spēj norādīt uz dialoga veidiem. Tāpēc es aicinu jūs atklāt un izstāstīt daudzos labestības stāstus, atdarināt zelta meklētājus, kuri nenogurstoši sijā smiltis, meklējot sīko tīrradni. Ir patīkami atrast šīs cerības sēklas un darīt tās zināmas. Palīdziet pasaulei būt dzirdīgākai, lai tā saklausītu mazāk laimīgu cilvēku saucienus, būt mazāk vienaldzīgai, mazāk noslēgtai. Vienmēr zināt, kā atrast labā dzirksteles, kas ļauj mums cerēt. Šī saziņa var mums palīdzēt veidot kopību, likt mums justies mazāk vientuļiem un no jauna atklāt, cik svarīgi iet kopā.

Neaizmirsti sirdi

Dārgie brāļi un māsas, ņemot vērā tehnoloģiju reibinošos sasniegumus, es aicinu jūs rūpēties par savu sirdi, tas ir, par savu iekšējo dzīvi. Ko tas nozīmē? Es jums atstāju dažas norādes.

Esiet lēnprātīgi un nekad neaizmirstiet otra cilvēka seju; uzrunājiet to sieviešu un vīriešu sirdis, kuru labā jūs veicat savu darbu. Neļaujiet, ka jūsu saziņu vada instinktīvas reakcijas. Vienmēr sējiet cerību, pat ja tas ir grūti, pat tad, kad tas maksā ļoti dārgi, kad šķiet, ka tas nenes augļus. Centieties veidot komunikāciju, kas var dziedēt cilvēces brūces. Dodiet vietu sirds paļāvībai, kas kā slaids, izturīgs zieds nepakļaujas dzīves vētrām, bet uzplaukst un aug visnegaidītākajās vietās: cerībā mātēm, kuras katru dienu lūdzas, lai viņu bērni atgrieztos no konflikta zonām; cerībā tēviem, kuri imigrē, uzņemoties tūkstošiem risku un pārdzīvojumu, lai meklētu labāku nākotni; cerībā bērniem, kuri spēj spēlēties, smaidīt un ticēt dzīvei pat starp kara atstātajiem gruvešiem vai nabadzīgajās favelu ielās.

Esiet tādas komunikācijas speciālisti, kas izplata nevis naidu, bet veido rūpju kultūru, ceļot tiltus un šķērsojot mūsu laikmeta redzamās un neredzamās sienas. Stāstiet cerības caurstrāvotus stāstus, rūpējieties par mūsu kopīgo likteni un kopā rakstīt mūsu nākotnes vēsturi! To jūs varat ar Dieva žēlastību, ko Jubileja palīdz mums saņemt pārpilnībā. Par to es lūdzos un dodu savu svētību katram no jums un svētīju jūsu darbu, vēstījumā Pasaules sociālo komunikāciju dienai raksta pāvests Francisks.

Vaticannews.va
Foto: Pasaules sociālo komunikāciju dienas logo