Kas ir Misāle? Tā ir grāmata, kurā ir apkopoti Svētās Mises teksti, kas palīdz gan priesteriem, gan ticīgajiem kopīgi lūgties. Tajā ir arī liturģiskais kalendārs, kurā ir izceltas īpašas piemiņas un svētku dienas. To redzam vienmēr uz altāra, kad tiek svinēta Sv. Mise.
Jau pirms vairākiem gadiem Vatikānā tika izdots jaunās Romas misāles paraugizdevums latīņu valodā. Tas dažādu valstu Baznīcās kalpo par paraugu tulkojumiem attiecīgajās valodās. Jau vairāku gadus tika strādāts arī pie tulkojuma latviešu valodā. Līdz šim lietotā misāle kalpojusi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Šajā rakstā tiks sniegti daži iemesli un skaidrojumi kādēļ nepieciešams jauns misāles izdevums, jo parādās dažādi viedokļi par to.
Kāpēc nepieciešama jauna misāle? Vispirms, jāatceras, ka jau sv. pāvests Jānis Pāvils II izsludināja ļoti daudzus svētos, kuru vārdi ir iekļauti liturģiskajā kalendārā un līdz ar to ir jaunas Mises lūgšanas šo svēto piemiņas vai svētku dienās. Tāpat ir arī jauni svētki, kas nākuši klāt, piem. Mūsu Kunga Jēzus Kristus - Augstā un Mūžīgā Priestera svētki; tāpat arī sv. Meinarda piemiņas diena, kurus svinam Latvijā, un arī šiem svētkiem ir savi Mises formulāri, bet līdz šim tie nebija atrodami nodrukāti Misālē. Ja mēs paskatāmies arī seno laiku misālēs, tad ir redzams, ka laiku pa laikam parādās jauni, laboti vai revidēti izdevumi. Tā, ka tas nav nekas ārkārtējs, ka rodas jauns izdevums.
Otrs iemesls: patreizējā Misālē ir daži teksti, kas ne līdz galam atbilst oriģinālam. Ne tikai Latvijā, bet arī citās zemēs šī iemesla dēļ ir veikti vai tiek veikti (piem. Lietuvā) jauni tulkojumi, ar kuriem cenšas tos iespējami pietuvināt latīņu valodas oriģinālam. Protams, tulkojums būs tulkojums un vienmēr varēs atrast veidu, kā citādāk izteikt to, kas ir latīņu valodā, kura ir daudz bagātāka terminos nekā citas valodas. Otrā Vatikāna koncila dokumentā "Sacrosanctum concilium" teikts, ka latīņu valoda liturģijā nav atcelta, ”tomēr ievērojot, ka gan Svētajā Misē, gan sakramentu administrēšanā, gan arī citās liturģijas daļās nereti dzimtās valodas lietojums var cilvēkiem būt ļoti noderīgs, tai jāpiešķir plašākas iespējas, jo īpaši lasījumos un pamudinājumos, dažās lūgšanās un dziedājumos saskaņā ar normām, kas atsevišķiem gadījumiem noteiktas nākamajās nodaļās”. (SC. 36 §2) Daudzi varbūt vēl atceras, ka nemaz tik viegli arī astoņdesmito gadu beigās bija pāriet no latīņu valodas uz latviešu valodu. Vajadzēja no jauna mācīties piedalīties Sv. Misē. Tik pierasts bija, ka priesteris latīniski pusbalsī kaut ko lūdzās pie altāra, koris kaut ko dziedāja un cilvēki paši lūdzās to, ko mācēja. Tas nebija slikti, tomēr piedalīšanās Sv. Misē, kurā tu saproti, ko atbildi, vai kas notiek, ļauj to darīt apzinātāk.
Trešais iemesls - cilvēciskais. Mēs visi labi zinām, ka cilvēks ātri pierod pie lietām un darbībām, kas nereti noved rutīnā. Šis jaunais tulkojums, palīdzēs mums vairāk koncentrēties tam, ko darām un sakām Sv. Misē. Palīgs tam būs (vismaz Liepājas diecēzē) īpašas grāmatiņas ar jaunajiem tekstiem un ar aprakstu, kā piedalīties Sv. Misē. Pacentīsimies izmantot šo iespēju, lai dalība Sv. Misē būtu apzinātāka.
Ceturtais iemesls vairāk skars mūziķus, vai mūzikas rakstītājus. Tas būs iemesls radīt arī jaunus darbus, kas atbilstu jaunajiem tekstiem. Izmantojot savu talantu, varēs arī pielāgot jau esošos darbus jaunajiem tekstiem.
Pārejas process Gribu aicināt visus izrādīt pacietību šajā pārejas procesā. Nebūsim pārsteigti, ja radīsies vēl kādi labojumi, jo daudzkārt tieši lietošana atklāj to, ko vēl varētu uzlabot. Aicinu izmantot šīs pārmaiņas kā iespēju apzinātāk un uzmanīgāk piedalīties Sv. Misē. Atcerēsimies, ka mainās valoda, mainās lūgšanu teksti, bet Sv. Mise norit saskaņā ar pamatstruktūru, kas saglabājusies cauri gadsimtiem līdz pat mūsdienām Pateicība Rēzeknes Aglonas diecēzes bīskapam Jānim Bulim un viņa palīgiem, par ieguldījumu misāles tulkošanā. Tālākajās rindās varam iepazīties, kā 2. gs. moceklis sv. Justīns pagānu imperatoram Antonijam Dievbijīgajam skaidrojis kristiešu darbību:: "Dienā, kuru sauc par Saules dienu, visi, kas dzīvo pilsētā un laukos, sapulcējas kādā noteiktā vietā. Viņi lasa apustuļu atmiņas un praviešu rakstus tik ilgi, cik laiks ļauj. Kad lektors ir beidzis, runā tas, kas vada sapulci, lai rosinātu un mudinātu sekot šiem skaistajiem piemēriem. Pēc tam mēs visi pieceļamies un lūdzamies (…) par mums pašiem [..] un visiem citiem, lai kur vien tie neatrastos, lūdzot, lai mēs būtu taisnīgi savā dzīvē un rīcībā un uzticīgi baušļiem, ka varētu iemantot mūžīgo pestīšanu. Kad beidzam lūgšanu, mēs sniedzam viens otram skūpstu. Pēc tam sapulces vadītājam atnes maizi un kausu, kurā vīns ir sajaukts ar ūdeni. Tos paņēmis, viņš slavē debesu Tēvu Dēla un Svētā Gara vārdā un ilgi pateicas par to, ka esam tikuši atzīti par šo dāvanu cienīgiem. Kad viņš ir beidzis lūgties un pateikties, visi klātesošie ļaudis atsaucas, teikdami: Amen. [..] Kad sapulces vadītājs ir pateicies un tauta atbildējusi, tie, kurus pie mums sauc par diakoniem, izdala visiem klātesošajiem 'par Euharistiju pārveidoto' maizi un vīnu ar ūdeni un tos aiznes tiem, kas nav klāt." (Sv. Justīns, Apoligia,1, 65:CA 1, 176-180 (PG 6, 428). Bīskaps Viktors Stulpins 
| 
