Šis notikums bija īpašs gan ar mūzikas skaistumu, gan ar plašo iesaistīto cilvēku loku - tajā piedalījās solisti soprāns Evita Zālīte, tenors Juris Vizbulis un baritons Rihards Millers, aktieris Ēriks Vilsons, lieliskais arfists no Polijas Mihals Zators (Michał Zator), Apvienotais projektu orķestris un Liturģiskās mūzikas darbnīcu koris – dziedātāju kopiena, kas izveidojās īpaši šim notikumam. Tajā bija pieteikušies un uz noslēgumu, spītējot vīrusiem, ieradušies 55 cilvēki no Rīgas, Siguldas, Madonas, Jaunaglonas, Saldus, Salaspils, Liepājas, Kuldīgas, Ādažiem, Aizputes, kā arī no Potsdamas un Viļņas – ikviens, kurš vēlējās ar savu balsi un sirdi piedalīties šajā garīgajā notikumā. Uz mēģinājumiem no Polijas bija atbraukusi arī oratorijas libreta autore Anna Duda, lai dzirdētu, kā poļu teksti skan latviešu valodā K. Locikas tulkojumā. Savukārt svētīgā tēva Honorāta apceres bija tulkojusi Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsa kalpone Marika Lotaņuka. Jau jūnijā daļa dalībnieku pulcējās Liepājā, kur Pāvels Bembeneks vadīja darbnīcas „Svētlaimīgi klusie” – tās kļuva par iedvesmas un vienotības sākumpunktu turpmākajam darbam. Pēc tam vasarā sākās plašāka sagatavošanās oratorijai – dziedātāji pieteicās dalībai, individuāli apguva savas balsis, izmantojot Kristīnes Locikas sagatavotos materiālus, un vēlāk tikās kopmēģinājumos Rīgā un savās draudzēs visā Latvijā. Arī orķestris gatavojās sava vadītāja Henrija Kalniņa vadībā. Tika domāts arī par garīgo sagatavošanos – mēnesi pirms noslēdzošajām darbnīcām dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar t. Honorātu Māsu kalpoņu sagatavotajos materiālos, kā arī vienoties kopīgā Lūgšanu aplī – kad katru dienu kāds lūdzās darbnīcu dalībnieku, vadītāja un organizatoru nodomā visu pārējo vārdā. Savukārt 2. oktobrī orķestra mēģinājumu un 3.-5.oktobrī noslēdzošās darbnīcas un koncerta mēģinājumus Rīgā vadīja pats komponists – Pāvels Bembeneks, kurš ar savu dziļo garīgumu un radošo enerģiju vienoja visus dalībniekus kopīgā lūgšanā. Starp citu, Pāvelam Bembenekam šī bija īpaša tikšanās ar Latviju – šī bija tieši desmitā reize, kad viņš Latvijā vadīja mūzikas darbnīcas. Un pirmo reizi kopā ar K.Lociku viņš bija uz sarunu tiešraidē Latvijas Radio 3. Projekta sagatavošanu un norisi organizēja “Mūzikas darbnīcu fonds” sadarbībā ar Sv. Alberta draudzi un brāļiem kapucīniem. Orgaznizatori pateicas visiem atbalstītājiem un palīgiem par ieguldīto darbu, sirdi un lūgšanu!
Pirmo reizi darbnīcās piedalījās arī Ilze no Aizputes, kura dzirdējusi par liturģiskās mūzikas darbnīcām bija jau sen, bet tikai šoreiz to sanācis īstenot. Viņas iespaidi pēc koncerta bijuši neaprakstāmi, bet pamudināta, tomēr ir dalījusies pārdomās.
Ilze atklāj: "Kad saņēmu balsu ierakstus un sāku tos mācīties, pārņēma neizsakāms prieks! Melodijas un teksti sāka dzīvot manī pašā. Kopējie mēģinājumi šo sajūtu vēl nostiprināja — daži refrēni atgriezās prātā daudzas reizes dienā, un pateicība kopā ar ilgām pēc Marijas aizgādības kļuva par ikdienas lūgšanu. Ticu, ka arī mūsu lūgšanu ķēde bija daļa no šī notikuma tapšanas. Katrs lūdzās savā veidā, un tas apliecināja Gara brīvību, kas mūs vienoja dažādībā — vecumā, dzīves pieredzē, muzikālajā sagatavotībā, ticībā, rakstura niansēs. Trīs darbnīcu dienas Rīgā bija pilnas pārsteigumu, jaunu atklājumu, vienotības un ticības padziļinājuma. Piedzīvoju vairākas sirsnīgas, atklātas sarunas ar cilvēkiem, kas līdz tam man bija sveši — tās bija īstas tikšanās, kurās sarunājās sirdis. Mācīšanās komponista Bembeneka vadībā bija neaprakstāma žēlastība. Nekad iepriekš nebiju pieredzējusi, ka koris var skanēt tik atšķirīgi pēc pāris diriģenta norādēm — un šī pārvērtusies skaņa saviļņoja katru reizi. Esmu laimīga, ka varēju būt klāt katrā mēģinājumā. Īpaši aizkustināja brīži, kad komponists citēja Svētos Rakstus — šādu Vārda interpretāciju caur mūziku līdz šim nebiju dzirdējusi. Pāvela liecība par viņa paša dzīvi, slimību un atveseļošanos mani dziļi uzrunāja, tāpat kā viņa apbrīnojamais spējīgums savienot ticības dziļumu ar cilvēcisku vienkāršību, prieku un īstumu. Jutos vienlaikus sasildīta un pagodināta. Koncerta laikā mani pārsteidza brīdis, kad komponists pēc katra skaņdarba raidīja korim sirsnīgu gaisa skūpstu — kā pateicības un mīlestības zīmi.
Vēlos īpaši pateikties Sv. Alberta draudzei — cilvēkiem, kuri patiesi iet sv. Franciska pēdās. Šoreiz piedzīvoju, ka kalpošana nav tikai darbs citu labā — tā ir arī prieka pilna dāvana!
Paldies par viesmīlību, par gardajām maltītēm, par rūpēm un mīļumu — Inetai un visiem, arī tiem, kuru klātbūtni varbūt nejutām redzami, bet tikai nojautām. Šādas kvalitātes koncertā ar lieliskiem solistiem, orķestri un iemīļota aktiera priekšlasījumu piedalījos pirmo reizi.
Neizjutu satraukumu, jo pilnīgi paļāvos, ka pats komponists — diriģents — mūs vadīs, un ar viņu — Svētais Gars. Jutu tikai cieņu, atbildību un svinīgumu — apziņu, ka esmu maza daļiņa no Lielā Noslēpuma. Koncerta laikā šis Noslēpums atplauka un mani pārsteidza vēlreiz — skatoties uz klausītāju sejām, redzēju, kā tās mainās ar katru skaņdarbu. Īpaši vīriešu sejas kļuva gaišākas, nogurums zuda, parādījās smaidi un atvērtība. Viņi burtiski starojа. Pāris reizes man acīs sariesās asaras. Paldies svētīgajam Honorātam par apcerēm (kuras tulkoja māsa Marika) un māsai Annai par to apkopojumu. Kristīnei — par mātišķajām rūpēm un lieliski iztulkotajiem dziesmu tekstiem, kas pilnībā atbilda mūzikas raksturam un niansēm. Paldies māsai Agnesei un Kristīnei par tulkojumu “dzīvajā”. Caur šīm darbnīcām es patiesi saņēmu Marijas Bezvainīgās Sirds gaišuma, maiguma, prieka, izturības, uzticības, Vārda svētuma, pastāvības, kalpošanas un klātbūtnes pieredzi.
Marija vienmēr ved cilvēku pie Dieva, un šajās mūzikas darbnīcās piedzīvoju, ka Viņa ved Dievā — Noslēpumā, kas reizē atklājas un padziļinās. Novēlu ikvienam to piedzīvot. Tas patiesi ir tā vērts." 
| 
