Noslēdzam gadu ar pateicības brīdi, pārdomājot aizvadīto laiku un atzīstot saņemtās Dieva dāvanas. To var darīt individuāli, ģimenē vai kopā ar ticīgiem draugiem. Piemēram, ir ieteicams neliels klusuma brīdis un aizdegta svece brīdī, kad pateikt “Paldies” par aizvadīto laiku. Daudzās draudzēs 31. decembrī piedāvā pateicības Svēto Misi un Euharistisko adorāciju ar “Te Deum” (Tevi, Dievs, mēs slavējam), kā arī 1. janvārī “Veni Creator Spiritus” (Nāc, Svētais Gars). Tas ir skaists veids, kā atzīt, ka laiks pieder Dievam. Neaizmirsīsim, ka piedalīšanās Misē (arī 31. decembra vakarā) ir viens no dziļākajiem veidiem, kā kristīgi iesākt gadu. Tāpat jāatceras, ka 1. janvāra Svētajā Misē tiek svinēti Dievmātes Marijas svētki, kas ir nozīmīga svētku diena. Tā ir tik nozīmīga, ka ir viena no desmit dienām, kuras svinēšana un dalība Sv. Misē ir saistīta ar pirmo Baznīcas bausli, kas pavēl: tev būs svētdienās un svētku dienās cienīgi piedalīties Sv. Misē un atturēties no smagiem darbiem. Ieteicams veikt pārdomu un sirdsapziņas izmeklēšanu par aizvadīto gadu. Un to darām, nevis lai sevi nosodītu, bet lai ieraudzītu – kur Dievs ir vadījis un kur vēl varu augt. Uzdosim sev dažus jautājumus: Ko esmu darījis pareizi, patiesā mīlestības garā? Kur esmu attālinājies no Dieva? Ko vēlos mainīt ar Dieva žēlastības palīdzību? Labs “gada sākums” var būt kāds ziedojums, kāda vientuļa cilvēka apmeklējums vai izlīgšanas vārds. Varam sev izvirzīt kristīgus (konkrētus un reālus) jaunā gada nodomus. Piemēram, katru dienu veltīt 10 minūtes lūgšanai, uzticīgāk piedalīties Sv. Misē, biežāk doties saņemt Grēksūdzes sakramentu, varbūt apņemties kādu regulāru kalpojumu nabadzīgo labā, uzcītīgāk pildīt savus ikdienas pienākumus vai arī izlīgt ar kādu, ar kuru esam sastrīdējušies. Parasti esam pieraduši svinēt ar draugiem, un ne vienmēr paliek labas atmiņas no tiem brīžiem, ja svinam kā “pagāni”, jo aizmirstam, ka esam kristīti un piederam Dievam, un tātad mūsu dzīves stils ir kristīgās apziņas iespaidots visā, ko darām. Arī tad, kad izklaidējamies. Ir vērts atcerēties, ko pāvests Leons I (400 – 461) piektajā gadsimtā, teica romiešiem Kristus dzimšanas svētkos: “Kristieti, apzinies savu cieņu! Tagad tu esi dievišķās dabas līdzdalībnieks (tātad dievišķots), tādēļ nezaudē savu vērtību, atgriezdamies agrākajā dzīvē, kas bija pagrimusi. Arvien paturi prātā, kas ir tava Galva, kam tu piederi, un kādas Miesas loceklis tu esi. Atceries, ka tu esi izrauts no tumsas varas un ienests Dieva gaismā un valstībā.” Tas nenozīmē, ka kristīgā ticība aizliedz svinēt, bet aicina to darīt prātīgi un ar prieku, atgādinot mērenību: ir jāizvairās no ikvienas pārmērības un situācijām, kas var novest pie grēka. Nedrīkst aizmirst, ka alkohola lietošana noved bieži pie nesavaldīšanās. Varam svinēt ar ģimeni un draugiem mierā, priekā un pateicībā. Vai arī kopā ar draudzi, tiekoties kopīgā zupas vakarā draudzes namā pēc adorācijas, vienkārši un sirsnīgi. Tas var arī būt liecību vakars, kurā cilvēki īsi dalās ar to, ko Dievs viņu dzīvē darījis aizvadāmajā gadā. Bērniem varam palīdzēt izveidot “pateicības burku”, kurā ievietot lapiņas, uz kurām uzrakstīt to, kas gada laikā sagādājis prieku. Ja dažādu iemeslu dēļ esam vientuļi, varam aizdedzināt sveci un pavadīt pāris minūtes klusumā, sarunājoties ar Dievu. Varbūt var pierakstīt trīs lietas, par kurām esam pateicīgi, izlasīt īsu Svēto Rakstu fragmentu, piemēram, 23. psalmu vai Mateja evaņģēlija 6, 25–34. Dažreiz, lai kliedētu vientulību, ir vērts piezvanīt draugiem, palūgties par citiem, uzrakstīt kādu apsveikuma īsziņu senam paziņam, draudzes loceklim vai arī kādam, kurš jauno gadu sagaida slimnīcā. Piedalīšanās Svētajā Misē un saruna ar kādu pēc tās var sniegt siltumu un kopības sajūtu. Lūgsim Dievu, lai mācāmies novērtēt Viņa lielo dāvanu – laiku. Laiku, ko grieķu valodā izsaka ar diviem vārdiem: χρόνος (hronos) un καιρός (kairos). Pirmais ir laiks, kas apzīmē katru jauno dienu, laika parasto ritējumu, bet otrais – to brīdi, kurā Dievs īpašā veidā mūs uzrunā un aicina uz ciešāku vienotību ar Viņu. Gan viens, gan otrs laiks ir milzīga vērtība un liela mūsu atbildība Dieva priekšā. Kā mēs to izmantojam un kā dzīvojam Viņa klātbūtnē, atbildot Viņa iedvesmām. Mūsu steigas pilnajā laikmetā tas ir svarīgi, jo tik daudzkārt sakām, ka mums nav laika, bet cik daudz laika veltām mazsvarīgām lietām. Vecā gada vakars un jaunā gada sākums, lai ir arī lūgšanas laiks, kad izlūdzamies svētību laika jēgpilnai izmantošanai. Dievs, kurš ir visa iesākums un nobeigums, lai mūs svētī jaunajā gadā. Vissvētākā Jaunava Marija, Dieva Māte, lai mūs visus patur savā patvērumā un iedrošina atbildēt Dieva aicinājumiem un pamudinājumiem laikā, kuru Kungs mums dāvā. "Nāc", Nr. 147
Foto: ilustratīvs MI ģenerēts |
