«Dārgie brāļi un māsas, labdien un esiet sveicināti! Šo pārdomu pilno tikšanos mēs izdzīvojam kalendārā gada pēdējā dienā, kad tuvojas noslēgumam Jubilejas gads, un esam Ziemassvētku liturģiskā laika vidū. Aizvadītais gads noteikti ir bijis zīmīgs ar svarīgiem notikumiem: daži no tiem bija priecīgi, piemēram, daudzu ticīgo svētceļojums Jubilejas gada ietvaros; citi bija sāpīgi, piemēram, pāvesta Franciska aiziešana mūžībā un bruņotie konflikti, kas joprojām satricina mūsu planētu. Gada beigās Baznīca aicina mūs salikt visu Kunga priekšā, uzticot sevi Viņa gādībai un lūdzot Viņu atjaunot savas žēlastības un līdzjūtības brīnumus mūsu dzīves turpmākajās dienās. Svinīgās himnas "Te Deum" dziedāšana, ar kuru mēs šovakar pateiksimies Kungam par saņemtajām žēlastībām, ir daļa no šīs dinamikas. Mēs dziedāsim: "Tu esi Dievs, mēs Tevi slavējam"; "Tevī, Kungs, ir mūsu cerība"; "Lai Tava žēlsirdība, Kungs, nonāk pār mums". Šajā sakarā pāvests Francisks atzīmēja, ka, lai gan "pasaulīga pateicība, pasaulīga cerība ir acīmredzama… tās ir vērstas uz sevi, uz savām interesēm. Taču šajā liturģijā valda pavisam cita atmosfēra: slavas, apbrīnas, pateicības atmosfēra” (Sprediķis Dievmātes svētku pirmajās vesperēs, 2023. gada 31. decembris). Tieši ar šādu attieksmi mēs šodien esam aicināti pārdomāt, ko aizvadītajā gadā Kungs ir darījis mūsu labā, kā arī veikt rūpīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, izvērtēt savu attieksmi pret Viņa dāvanām un lūgt piedošanu par visiem brīžiem, kad neesam spējuši novērtēt Viņa iedvesmas un pilnībā izmantot talantus, ko Viņš mums ir uzticējis (sal. Mt 25,14-30). Tas mudina pārdomāt par vēl vienu svarīgu zīmi, kas mūs ir pavadījusi pēdējos mēnešos: "ceļojuma" un "galamērķa" zīmi. Šogad neskaitāmi svētceļnieki ieradās no visas pasaules, lai lūgtos pie svētā Pētera kapa un stiprinātu savu uzticību Kristum. Tas mums atgādina, ka visa mūsu dzīve ir svētceļojums, kura galamērķis pārsniedz telpu un laiku, lai to piepildītu tikšanās reizē ar Dievu un dzīvotu pilnīgā un mūžīgā kopībā ar Viņu (sal. Katoļu Baznīcas katehisms, 1024). Par to mēs lūgsim arī "Te Deum" laikā, sakot: "Ved mūs kopā ar saviem svētajiem mūžīgajā godībā." Nav nejaušība, ka svētais Pāvils VI definēja Jubilejas gadu kā lielu ticības aktu, "nākotnes likteņa gaidīšanā [...], ko jau iepriekš izbaudām un kam gatavojamies" (Vispārējā audience, 1975. gada 17. decembris). Šīs eshatoloģiskās gaismas spožumā, kurā satiekas galīgais un bezgalīgais, var saskatīt trešo zīmi: iziešana caur Svētajām durvīm, ko tik daudzi no mums ir veikuši, lūdzot Kungam piedošanu sev un saviem mīļajiem. Tas pauž mūsu "jā" Dievam, kurš ar savu piedošanu aicina mūs pārkāpt jaunas dzīves slieksni, ko iedvesmo žēlastība, kas veidota pēc Evaņģēlija parauga, ko iededzina "mīlestība pret tuvāko, kas ietver ikvienu cilvēku, kam nepieciešama mūsu sapratne, palīdzība, mierinājums, ziedošanās, pat ja tas mums personīgi nav pazīstams, pat ja tas ir kaitinošs un naidīgs, bet ir apveltīts ar nesalīdzināmu brāļa cieņu" (Sv. Pāvils VI, sprediķis Svētā gada noslēguma misē, 1975. gada 25. decembrī; sal. Katoļu Baznīcas katehisms, 1826–1827). Tas ir mūsu "jā" dzīvei, kas tiek izdzīvota ar apņemšanos tagadnē un vērsta uz mūžību. Dārgie draugi, mēs pārdomājam šīs zīmes Ziemassvētku gaismā. Šajā sakarā svētais Leons Lielais Jēzus dzimšanas svētkus uzskatīja par prieka vēstījumu visiem: "Lai priecājas svētais," viņš iesaucās, "jo viņš tuvojas savai atlīdzībai; lai priecājas grēcinieks, jo viņam tiek dota piedošana; lai pagāns iegūst drosmi, jo ir aicināts uz dzīvību" (Sprediķis par Kunga dzimšanu, 1). Šis aicinājums šodien ir adresēts mums visiem, kas esam svētīti caur Kristību, jo Dievs ir kļuvis par mūsu pavadoni ceļā uz patieso dzīvi. Tas ir adresēts mums, grēciniekiem, jo, saņēmuši piedošanu, ar Viņa žēlastību, mēs varam piecelties un turpināt savu ceļu, un visbeidzot, mums, nabagiem un trausliem, jo Kungs, uzņemoties mūsu vājumu, to ir atpestījis un parādījis mums savas pilnīgās cilvēcības skaistumu un spēku (sal. Jņ 1,14). Tāpēc es vēlos šīs pārdomas noslēgt ar vārdiem, ar kuriem svētais Pāvils VI 1975. gada Jubilejas gada noslēgumā aprakstīja tā galveno vēstījumu. Viņš teica, ka tas ir ietverts vienā vārdā: "mīlestība". Un viņš piebilda: "Dievs ir Mīlestība! Tā ir neizsakāmā atklāsme, ar kuru Jubilejas gads ar savu pedagoģiju, savu iecietību, savu piedošanu un visbeidzot ar savu mieru, pilnu asarām un prieka, ir piepildījis mūsu garu šodien un mūsu dzīvi rītdien: Dievs ir Mīlestība! Dievs mani mīl! Dievs mani gaidīja, un es esmu Viņu atradis! Dievs ir žēlsirdība! Dievs ir piedošana! Dievs ir pestīšana! Dievs, jā, Dievs ir dzīvība!" (Vispārējā audience, 1975. gada 17. decembris). Lai šīs domas mūs pavada pārejas brīdī no vecā uz jauno gadu un visā turpmākajā dzīvē». Vaticannews.va
Foto: Vatican Media | 
