Attiecībā uz viendzimuma pāriem viņš apstiprināja, ka Svētais Krēsls neatbalsta Vācijā pieņemto lēmumu par oficiālu svētīšanu. «Labdien visiem, ceru, ka jums klājas labi un esat gatavi vēl vienam ceļojumam – jau ar uzlādētām baterijām!». Pāvests Leons XIV ir noslēdzis savu ilgo apustulisko ceļojumu pa Āfriku un lidojuma no Malabo – kas bija ceļojuma pēdējais posms Ekvatoriālajā Gvinejā – uz Romu laikā atbildēja uz piecu žurnālistu jautājumiem (lidmašīnā kopā bija aptuveni 70 žurnālisti). Karš, sarunas starp ASV un Irānu, migrācijas jautājums, nāvessods un viendzimuma pāru svētīšana – tie bija temati, kurus pāvests skāra intervijas laikā, pirms tam daloties pārdomās par Āfrikā gūto pieredzi. «Kad es dodos ceļojumā, es runāju savā vārdā; tomēr šodien kā pāvestam un Romas bīskapam tas pirmām kārtām ir apustulisks un pastorāls ceļojums, lai satiktu, pavadītu un iepazītu Dieva tautu. Bieži vien interese ir drīzāk politiska: “Ko pāvests saka par šo vai to tēmu? Kāpēc viņš nenosoda kādas valsts valdību?”. Un bez šaubām, ir daudz ko teikt. Esmu runājis par taisnīgumu, un tur ir jautājumi. Bet tas nav galvenais temats: uz šo ceļojumu galvenokārt jāraugās kā uz iespēju īstenot vēlmi sludināt Evaņģēliju, pasludināt Jēzus Kristus vēsti, kas ir veids, kā tuvoties cilvēkiem viņu priekos, aizsniegt viņu ticības dziļumus, un arī tuvoties viņiem viņu ciešanās. Tur, protams, bieži vien ir nepieciešams izteikties vai meklēt veidus, kā iedrošināt pašu tautu uzņemties atbildību par savu dzīvi. Ir svarīgi runāt arī ar valstu vadītājiem, lai iedrošinātu mainīt domāšanu vai pamudinātu ar lielāku atvērtību domāt par tautas labumu, par iespēju risināt tādus jautājumus kā valsts labumu sadale. Mūsu sarunās mēs to visu mazliet darījām, bet galvenais bija redzēt un satikt tautu ar šo entuziasmu. Es esmu ļoti apmierināts ar visu ceļojumu, bet izdzīvot, pavadīt un iet kopā ar Ekvatoriālās Gvinejas tautu bija patiesa svētība… līdz ar lietu. Viņi bija priecīgi par lietu pirms dažām dienām, bet galvenokārt par šo zīmi – dalīties ar universālo Baznīcu tajā, ko mēs svinam savā ticībā.» Injacio Ingrao (Tg1 - Itālija): Svētais tēv, paldies par šo ceļojumu, kas bija piepildīts ar satikšanās mirkļiem, stāstiem un redzētajiem sejas vaibstiem. Miera sanāksmē Bamendā, Kamerūnā, Jūs aprakstījāt "kājām gaisā apgrieztu" pasauli, kurā saujiņa tirānu draud iznīcināt planētu. Miers, Jūs teicāt, nav jāizgudro, bet gan jāpieņem. Sarunas par konfliktu Irānā ir ieslīgušas haosā ar smagām sekām pasaules ekonomikai. Vai Jūs iestājaties par režīma maiņu Irānā, ņemot vērā, ka pēdējos mēnešos ielās izgājusi arī pilsoniskā sabiedrība un studenti, un pasaule ir nobažījusies par kodolbruņošanās sacensību? Kādu aicinājumu Jūs adresējat ASV, Irānai un Izraēlai, lai izkļūtu no strupceļa un apturētu eskalāciju? Vai NATO un Eiropai vajadzētu iesaistīties vairāk? Pāvests: Es vēlētos sākt ar to, ka ir jāveicina jauna attieksme un miera kultūra. Bieži vien, kad mēs izvērtējam noteiktas situācijas, tūlīt gribam atbildēt, ka ir jāiejaucas ar vardarbību, karu, uzbrukumu. Tas, ko mēs esam redzējuši, ir daudzu nevainīgu cilvēku nāve. Es tikko redzēju dažu ģimeņu, kuru bērni gāja bojā pirmajā uzbrukuma dienā, vēstuli. Viņas runā par to, ka jau ir zaudējuši savus dēlus, meitas, bērnus, kuri gāja bojā šajā (uzbrukumā). Jautājums nav par to, vai režīms mainās vai nemainās, jautājums ir par to, kā veicināt vērtības, kurām mēs ticam, lai nebūtu jāmirst tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem. Irānas jautājums acīmredzot ir ļoti sarežģīts. Tajās pašās sarunās, kas notiek, vienu dienu Irāna saka "jā" un ASV saka "nē", un otrādi, un mēs nezinām, uz kurieni tas virzās. Ir izveidojusies šī haotiskā situācija, kas ir kritiska pasaules ekonomikai, bet turklāt Irānā ir vesela nevainīgu cilvēku tauta, kas cieš no šī kara. Tāpēc par režīma maiņu, jā vai nē: nav skaidrs, kāds režīms tur ir šobrīd pēc Izraēlas un ASV pirmo dienu uzbrukumiem Irānai. Es drīzāk vēlētos mudināt turpināt miera dialogu, lai puses censtos pielikt visas pūles miera veicināšanas labā, attālinātu kara draudus un ievērotu starptautiskās tiesības. Ir ļoti svarīgi aizsargāt nevainīgos, kā tas vairākās vietās nav noticis. Man līdzi ir fotogrāfija ar kādu musulmaņu zēnu, kurš vizītes laikā Libānā gaidīja ar plakātu «Laipni lūdzam, pāvest Leon»; vēlāk šajā pēdējā kara posmā viņš tika nogalināts. Ir daudz šādu cilvēcisku situāciju, un es uzskatu, ka mums ir jāspēj domāt šādā veidā. Kā Baznīca – es to atkārtoju – un kā gans es nevaru būt par karu. Un es vēlētos iedrošināt visus censties meklēt atbildes, kas izriet no miera kultūras, nevis no naida un šķelšanās. Eva Fernandesa (Radio Cope - Spānija): Mēs tikko apmeklējām kontinentu, kurā daudzi cilvēki vēlas un sapņo ceļot uz Eiropu. Jūsu nākamais ceļojums būs uz Spāniju, kur migrācijas jautājums ieņem svarīgu vietu, jo īpaši Kanāriju salās. Svētais tēv, Jūs zināt, ka migrācijas tēma Spānijā izraisa lielas debates un polarizāciju. Pat pašu katoļticīgo vidū nav vienotas nostājas. Ko Jūs varētu teikt spāņiem, konkrēti katoļiem, attiecībā uz imigrāciju? Bez tam, ja drīkstu [paturpināt]: nākamais ceļojums būs uz Spāniju, taču mēs zinām, ka Jums ir vēlme un nodoms apmeklēt Peru, iespējams, arī Argentīnu un Urugvaju, vai Jūs gribētu pasveicināt arī Gvadalupes Dievmāti? Pāvests: Imigrācijas tēma ir ļoti sarežģīta un skar daudzas valstis, ne tikai Spāniju, ne tikai Eiropu vai ASV, – tā ir globāla parādība! Tāpēc mana atbilde sākas ar jautājumu: ko pasaules Ziemeļi dara, lai palīdzētu Dienvidiem vai tām valstīm, kurās jaunieši šodien neredz nākotni un tāpēc dzīvo ar šo sapni doties uz Ziemeļiem? Visi grib doties uz Ziemeļiem, bet bieži vien Ziemeļiem nav atbilžu, kā piedāvāt viņiem iespējas. Daudzi cieš… Cilvēktirdzniecība jeb «trafficking» arī ir daļa no migrācijas. Personīgi es uzskatu, ka valstij ir tiesības izvirzīt noteikumus attiecībā uz savām robežām. Es nesaku, ka visiem būtu haotiski jāieplūst, radot vietās, uz kurām viņi dodas, reizēm netaisnīgākas situācijas nekā tās, kuras viņi ir pametuši. Bet, to sakot, es jautāju: ko mēs darām bagātākajās valstīs, lai mainītu situāciju nabadzīgākajās? Kāpēc mēs nevaram mēģināt gan ar valsts palīdzību, gan ar lielo bagāto uzņēmumu, multinacionālo korporāciju investīcijām mainīt situāciju tādās valstīs, kādas apmeklējām šajā ceļojumā? Āfriku daudzi uzskata par vietu, kur var doties iegūt minerālus, paņemt tās bagātības, lai citās valstīs citi kļūtu bagātāki. Varbūt pasaules mērogā mums vajadzētu vairāk strādāt pie tā, lai veicinātu lielāku taisnīgumu, vienlīdzību un šo Āfrikas valstu attīstību, lai to iedzīvotājiem nebūtu nepieciešamības emigrēt uz citām valstīm, uz Spāniju utt. Un otrs punkts, ko es vēlētos skart, ir tas, ka jebkurā gadījumā tie ir cilvēki, un mums pret cilvēkiem ir jāizturas cilvēcīgi, nevis bieži vien sliktāk nekā pret dzīvniekiem. Izaicinājums ir liels: tā vai cita valsts var teikt, ka nevar uzņemt vairāk cilvēku, bet, kad viņi ierodas, tie ir cilvēki un ir pelnījuši cieņu, kas pienākas ikvienam cilvēkam viņa cieņas dēļ. Un nākamie ceļojumi? Es ļoti vēlot apmeklēt vairākas Latīņamerikas valstis. Pagaidām tas nav apstiprināts, redzēsim. Gaidīsim. Artūrs Erlēns (Paris Match - Francija): Svētais tēv, mēs Jums ļoti pateicamies par šo vienreizējo ceļojumu. Tas bija brīnišķīgs. Šī ceļojuma laikā Jūs tikāties ar dažiem no autoritārākajiem pasaules līderiem. Kā Jums izdodas izvairāties no tā, lai Jūsu klātbūtne nepiešķirtu morālu autoritāti šiem režīmiem? Vai tā nav, tā sakot, «tēla spodrināšana», pateicoties pāvestam? Pāvests: Protams, pāvesta klātbūtni līdzās jebkuram valsts vadītājam var interpretēt dažādi. To var interpretēt – un daži tā ir darījuši –, it kā pāvests vai Baznīca teiktu, ka ir pareizi tā dzīvot. Citi var teikt ko citu. Es vēlētos atgriezties pie tā, ko teicu savos ievadvārdos par to, cik svarīgi ir saprast manu ceļojumu galveno mērķi: apmeklēt cilvēkus. Un par lielo vērtību, ko Svētais Krēsls joprojām piešķir diplomātisko attiecību uzturēšanai ar valstīm visā pasaulē, reizēm pat nesot lielus upurus. Dažreiz mums ir diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurās ir autoritāri līderi. Mums ir iespēja ar viņiem runāt diplomātiskā, formālā līmenī. Mēs ne vienmēr nākam klajā ar lieliem kritikas, sprieduma vai nosodījuma paziņojumiem. Taču aizkulisēs tiek veikts milzīgs darbs, lai veicinātu taisnīgumu, humānos mērķus, meklētu situācijas, kurās ir politieslodzītie, un atrastu veidu, kā viņus atbrīvot. Situācijas, kurās valda bads, plosās slimības utt. Tādējādi Svētais Krēsls, saglabājot neitralitāti un meklējot veidus, kā turpināt pozitīvas diplomātiskās attiecības ar tik daudzām un dažādām valstīm, patiesībā cenšas piemērot Evaņģēliju konkrētām situācijām, lai cilvēku dzīve uzlabotos. Katrs ir brīvs to interpretēt, kā grib, bet es uzskatu, ka mums ir svarīgi meklēt labāko iespējamo veidu, kā palīdzēt ikvienas zemes tautai. Verēna Stefānija Šeltere (ARD Rundfunk - Vācija): Svētais tēv, apsveicu Jūs ar pirmo ceļojumu uz pasaules Dienvidiem. Mēs redzējām lielu entuziasmu un, es pat teiktu, eiforiju. Iedomājos, ka tas bija ļoti aizkustinoši arī Jums. Es vēlētos uzzināt, kā Jūs vērtējat Minhenes un Freizingas arhibīskapa kardināla Reinharda Marksa lēmumu dot atļauju svētīt viendzimuma pārus savā diecēzē. Un, ņemot vērā dažādās kultūras un teoloģiskās perspektīvas, jo īpaši Āfrikā, kā jūs plānojat saglabāt universālās Baznīcas vienotību šajā jautājumā? Pāvests: Pirmkārt, es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi saprast, ka Baznīcas vienotībai vai šķelšanās procesam nevajadzētu riņķot ap seksuāliem jautājumiem. Mums ir tendence domāt, ka tad, kad Baznīca runā par morāli, vienīgais morāles temats ir seksuālais. Patiesībā es domāju, ka ir daudz plašāki un svarīgāki jautājumi, piemēram, taisnīgums, vienlīdzība, vīriešu un sieviešu brīvība, reliģiskā brīvība, kam vajadzētu būt prioritātei pār šo konkrēto jautājumu. Svētais Krēsls jau ir runājis ar Vācijas bīskapiem. Svētais Krēsls ir skaidri norādījis, ka mēs nepiekrītam pāru – šajā gadījumā viendzimuma pāru, kā Jūs jautājāt – vai neregulārās situācijās esošu pāru formalizētai svētīšanai, raugoties pāri tam, ko pāvests Francisks bija specifiski atļāvis, sacīdams, ka visi cilvēki var saņemt svētību. Kad priesteris dod svētību Mises beigās, kad pāvests dod svētību lielu liturģisko svinību beigās, kādas mums bija šodien, šīs svētības ir paredzētas visiem cilvēkiem. Franciska slavenais izteiciens «visi, visi, visi» izsaka Baznīcas pārliecību, ka visi tiek gaidīti, visi ir aicināti, visi ir aicināti sekot Jēzum un visi ir aicināti tiekties atgriezties. Iet tālāk par to šodien, manuprāt, var izraisīt lielāku šķelšanos nekā vienotību, un mums vajadzētu tiekties veidot savu vienotību, balstoties uz Jēzu Kristu un to, ko Jēzus Kristus māca. Šī ir mana atbilde uz jautājumu. Annelīza Tagarta (Newsmax TV - ASV): Svētais tēv, šajā ceļojumā Jūs runājāt par to, cik ļoti cilvēki ir izslāpuši pēc taisnīguma. Tieši šorīt tika ziņots, ka Irāna ir izpildījusi nāvessodu kārtējam opozīcijas biedram, un tas notiek laikā, kad režīms ir publiski pakāris daudzus citus cilvēkus un nogalinājis tūkstošiem savu pilsoņu. Vai Jūs nosodāt šīs darbības? Vai Jums ir kāds vēstījums Irānas režīmam? Pāvests: Es nosodu visas netaisnīgās darbības. Es nosodu cilvēku nogalināšanu. Es nosodu nāvessodu. Es uzskatu, ka cilvēka dzīvība ir jāciena un ka visu cilvēku dzīvība – no ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei – ir jāciena un jāaizsargā. Tāpēc, kad kāds režīms, kad kāda valsts pieņem lēmumus, kas netaisnīgi atņem dzīvību citiem cilvēkiem, tas acīmredzami ir kaut kas nosodāms. Vaticannews.va |
