Latviešiem palikusi atmiņā pāvesta vizīte Latvijā 1993.gada septembrī, jo tas gaišums, kas no pāvesta izstaroja viesošanās laikā, vēl šodien netiek aizmirsts. Pēc Lieldienu prakses un brīvdienām Rīgas Garīgajā Seminārā atgriezušies semināristi, lai turpinātu studijas. Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis pirmās studiju dienas Svētajā Misē pastāstīja, ka visa pasaule pievienojas pāvestam, kas jau ir mūžībā. Daudzi nevarēja iedomāties, ka pāvests bija tik tuvu, katrs grib būt kopā ar pāvestu, izsaka līdzjūtības dažādu konfesiju vadītāji, valsts vadītāji, neticīgie. Kā tas var būt - jo tad, kad kļūstam nabadzīgāki, tad to tikai saprotam. Pāvesta pēdējie vārdi māca ne tikai kā dzīvot, bet arī kā mirt, priecāties būt apmierinātiem, kaut arī jācieš, nāve ir aiziešana uz savām īstajām patiesajām mājām mūžībā. Pāvests ir cilvēks, kas gribēja būt tik tuvu ikvienam, tāpēc veicis daudzās vizītes, pieskāries cilvēkiem, tos apmīļojis, noskūpstījis pat kādu bērniņu, tā parādot Augstā Gana vietu stiprināt otru grūtībās. Spilgts paraugs kā apustulis atstājis svēto pilsētu, lai meklētu pazudušās avis. Būt gatavam meklēt cilvēkus, lai vestu tuvāk Dievam ar līdzjūtību, kādu jautājumu, būt viņu rīcībā, lai viņiem pakalpotu un tādējādi vestu tuvāk Kristum. Lai izprastu pāvesta zaudējumu, kā to izjūt Latvijas iedzīvotāji, palūdzu pāris cilvēkus atbildēt uz šādu jautājumu: kā jūs izjūtat pāvesta zaudējumu? "Es domāju, ka ir aizgājis viens no lieliem svētiem cilvēkiem. Nu, neapšaubāmi, kaut kas ir zaudēts, bet mēs zinām Baznīcā bieži gadās, ka cilvēku īsti novērtē tikai pēc nāves. Un daudz kas arī notiek un mainās pēc šī cilvēka nāves. Mēs arī redzam, ka viņu tiešām sāk novērtēt īsti tikai tagad." "Es to neuzskatu par zaudējumu. Es uzskatu, ka viņš ir piedzimis debesīm un līdz ar to Latvijas Baznīca tikai iegūst vienu spēcīgāku aizstāvi, vienu draugu debesīs." "Jūtu skumjas, jo Jāni Pāvilu II uzskata par vienu no modernās pasaules līdz šim esošajiem ietekmīgākajiem cilvēkiem un cilvēkiem, kas ir devuši vislielāko ieguldījumu. Nav pārvērtējams viņa ieguldījums tajos notikumos, kuri ir notikuši līdz šim pasaulē vairākās labās lietās. Un vislabākajā nozīmē – respektīvi, viņi nav pārvērtējami. Kas man ir palicis atmiņā kā mazam puikam un ko es esmu pārdomājis dzīves gaitā ir tas, ka Jānis Pāvils II bija tas, kurš panāca zināmu miera izveidošanos un nodibināšanos ebreju uz arābu pasaules vidū. Divas dažādas kultūras un ļoti atšķirīgas reliģijas. Un šie konflikti tika mazināti. Bija zināms laika periods, kad bija zināmā līmenī nostiprinājies miers." Savukārt, piektdien, 8. aprīlī, visā Latvijā izsludināta sēru diena. Tiks izkārti karogi, pie kuriem plīvos sēru lentes, kas liecinās, ka mūžībā iegājis pāvests Jānis Pāvils II – divdesmitā gadsimta garīgā autoritāte, kas atstāja milzīgu ietekmi Eiropas tautu brīvības apziņas iegūšanā. Kaut šī aiziešana ir sāpīga, tomēr nav vieta bezcerībai. Andris Vasiļevskis, RTI, speciāli Vatikāna Radio | 
