Svētais Augustīns saka: “[Viņš] nonācis lejā uz slimnieka gultu (Descendit usque ad lectum aegrotantis (Serm. 87),” tā teikt, Viņš pieņem mūsu miesu, turpretī mūsu miesīgie ķermeņi ir mūsu slimo un nespēcīgo dvēseļu gultas. Citi ārsti, ja viņiem patiešām rūp viņu pacienti, veltī visas pūles, lai tos izārstētu; taču kurš ārsts, lai izārstētu slimu cilvēku, jebkad uzņemtu uz sevi tā slimību? Jēzus Kristus bija tas vienīgais ārsts, kurš uzņēmis uz saviem pleciem visas mūsu vājības, lai izārstētu mūs. Viņš negribēja, ka viņa vietā tiktu sūtīts kāds cits, jo Viņš gribēja nākt pats pildīt šo žēlsirdības kalpojumu, lai nopelnītu visu mūsu mīlestību: Viņš nesa mūsu sērgas, slimības un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev (Vere languores nostros ipse tulit, et dolores nostros ipse portavit (Is 53, 4)). Viņš gribēja ar savām asinīm dziedēt mūsu brūces un ar savu nāvi atbrīvot mūs no mūžīgās nāves, ko bijām pelnījuši; īsumā, Viņš izvēlējās dzert nemitīgu sāpju dzīves un ciešanu pilnas nāves rūgtās zāles, lai iegūtu mums dzīvību un atbrīvotu mūs no tik daudziem mūsu ļaunumiem. “Vai man neizdzert to biķeri, ko devis man Tēvs? (Calicem, quem dedit mihi Pater, non bibam illum? (Jņ 18, 11))” Viņš sacīja sv. Pēterim. Tātad bija nepieciešams, ka Jēzum Kristum vajadzēja izciest tik daudz kauna un negoda, lai izdziedinātu mūs no lepnuma; pieņemt tādu nabadzīgā dzīvi, lai dziedinātu mūsu alkatību; apskaut sāpju jūru, līdz pat tīru ciešanu izraisītai nāvei, lai izārstētu mūs no kāres pēc jutekliskām baudām. Veltīšanās un lūgšana Lai vienmēr ir slavēta un svētīta Tava žēlsirdība, mans Pestītāj! Un kas gan notiktu ar manu dvēseli, tik slimu un sāpju izmocītu manu grēku daudzo ievainojumu dēļ, ja man nebūtu Tevis, mans Jēzu, kurš gan gribi, gan vari izdziedināt mani? Ak, mana Pestītāja asins, es ticu tev; mazgā mani un dziedini mani. Piedod, mana Mīlestība, ka esmu apvainojis Tevi. Lai parādītu man mīlestību, ko atnesi man, Tev bija jādzīvo tik nemiera un grūtību pilna dzīve un jāpiedzīvo tik rūgta nāve! Es arī gribētu izrādīt, cik ļoti Tevi mīlu; bet ko gan man darīt, ja esmu tik nožēlojams un vājš? Ak, manas dvēseles Dievs! Tu esi visvarens; Tu vari izdziedināt mani un padarīt mani svētu. Ak, aizdedz manī lielu vēlmi iepriecināt Tevi. Es atsakos no visām savām baudām un priekiem, lai sagādātu prieku Tev, mans Pestītītāj, kurš esi pelnījis iepriecinājumu par katru cenu. Ak, Augstākais Labums, es Tevi cienu un mīlu vairāk par visu labo; liec man Tevi mīlēt no visas sirds un vienmēr lūgt Tavu mīlestību. Agrāk es biju apmāts un nemīlēju Tevi, jo nebiju meklējis Tavu mīlestību. Šo mīlestību es tagad meklēju; un es lūdzu no Tevis šo žēlastību vienmēr to meklēt. Uzklausi mani Tavu ciešanu nopelnu vārdā. Ak, Marija, mana māte, tu vienmēr esi gatava uzklausīt ikvienu, kas tevi lūdz; tu mīli tos, kas tevi mīl; es tevi mīlu, mana karaliene, un es tev neko citu nelūdzu, kā vien izlūgt man žēlastību mīlēt Dievu. "The Aesthetical Works of St. Alphonsus De Liguori.
Volume IV – The Incarnation, Birth and Infancy of Jesus Christ" | 
