"Mana svētceļojuma mērķis uz Romu, uz Vatikānu bija piedalīties 20. decembrī svinīgā pasākumā, kura laikā pāvests Viņa Svētība Jānis Pāvils II par Dieva kalpu izsludināja latvieti bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Varbūt Latvijas sabiedrībai Boļeslavs Sloskāns nav tik ļoti pazīstama personība, bet gribu sacīt, ka 1933. gadā kad Boļeslavs Sloskāns atgriezās no piecu ar pus gadu ieslodzījuma, kad viņš nevainīgs cieta Sibīrijā, viņu sagaidīja tauta ar milzīgu sajūsmu. Gan vienkāršā tauta, gan deputāti, gan jaunieši. Kāds aculiecinieks stāsta: „Bīskaps Boļeslavs Sloskāns, tērpts sarkanā kažociņā, nelielā ādas cepurītē, vājš un kalsns; tikai iekritušās acis sevī atspoguļo mieru, prieku un nesalaužamu gara spēku. Vienā acumirklī sagaidītāji ielenc atbraucēju. Iestājas svētsvinīgs klusums. Daudziem acīs asaras. Svētā tēva sūtnis sveic uzticīgo Mātes Baznīcas un Latvju tautas dēlu. Ikkatrs cenšas nokļūt tuvāk bīskapam, lai noskūpstītu viņa svētīgo roku, lai saņemtu no viņa svētību. Viņam sniedz ziedus; gājiens dodas uz stacijas izeju. Tauta šūpojas priekā, vicina ziedus, palmu zarus. Žurnālisti, fotogrāfi, priecīgi saucieni, nepārredzama cilvēku straume. Viss plūst vienā priekā un sirsnīgā gaviļu pacilātībā. It kā apmulsis par plašo un grandiozo tautas simpātiju manifestāciju, bīskaps raugās ap sevi, cilvēkos, Latvijā, brīvajā zemē. Raugās ar asarām un apbrīnu. Viņš raugās savā dzimtenē pēc tik ilgiem prombūtnes mocību gadiem, pēc murgainā baigumā pavadītās nebrīvības. Aizkustināts viņš pateicas sagaidītājiem, svēta tos un dodas uz arhibīskapa pili.” Man šķiet, ka bīskapa Boļeslava Sloskāna personība daudziem patiesības meklētājiem būs patiesa iedvesma palikt uzticīgiem Dievam un labajam, ne tikai tad, kad tas ir samērā viegli, bet arī tad, kad tas ir ļoti grūti, kad ir jāpārvar citu neizpratne, izolētība, nicinājumi. Tomēr palikt uzticīgiem patiesībai un apzināties, ka ne ļaunumam ir pēdējais vārds, bet gan labajam Dievam. Un bīskaps Sloskāns kā latvietis daudzus varēs iedvesmot un stiprināt ar savu dzīves paraugu. Viņš vēl būdams apcietinājumā rakstīja vēstuli saviem vecākiem, savai mātei, lai viņa pārāk nepārdzīvo par viņu, viņš ir piedevis visiem pāridarītājiem un viņš apgalvo, ka to, ko viņš ir saņēmis apcietinājumā pirmo piecu mēnešu laikā – tādu savas garīgās dzīves attīstību un izaugsmi – viņš nav piedzīvojis nekad agrāk. Tātad, tam, kas mīl Dievu pat tādas ciešanas un sāpes, ko sagādā cilvēki viņam netaisnīgi, nāk par labu. Un viņš atgriezās Latvijā apgarots un garā stiprs."
| 
