Ir kāda dzīves patiesība, kuru daudzi cilvēki nekad neatklāj. Laimīgi notikumi padara dzīvi vieglu un patīkamu, bet tie nerosina izaugsmi un nedara mūs ne labākus, ne brīvākus, ne mīlošākus. Šī loma ir rezervēta tiem notikumiem un personām, kas nodara sāpes. Katrs sāpīgais notikums sevī glabā sēklu garīgai izaugsmei. Tieši tas, kas nodara sāpes, vislabāk atklāj mūsu ierobežotību un nevarību, nevarību mainīt apstākļus vai pašiem sevi. Tādos brīžos mēs esam neizpratnē – kāpēc tā, kāpēc es? Un tikai, paejot laikam, atceroties un pārdomājot notikumus, mēs varam saprast, cik būtiski bijuši šie nevarības brīži, mēs redzam iznākumu, kas ir daudzkārt labvēlīgāks mums, nekā esam gaidījuši. Mēs spējam ieraudzīt, ka Kāds mūs ir vadījis un rūpējies par mums. Kristīgā ticība nav domāta kādai īpaši izraudzītai, elitārai cilvēku grupai – tā ir atnesta visiem cilvēkiem, cilvēkiem, kas ir vāji, nobijušies, ievainoti, noguruši un neziņas pilni, tādiem kā mēs, pat ja to neapzināmies. Mums nav jāuzvedas tā, it kā mūsu dzīve būtu nevainojama. Dievs vienmēr ir zinājis, ka mēs esam nepilnīgi un sevī sašķelti, tikai mēs to dažreiz aizmirstam. Atzīstot savu vājumu un pieņemot savu nevarību, bet nebēgot no tās, mēs ļaujam Dievam mūs pārsteigt ar savu labestību. Mums nav jābūt arī pārāk kritiskiem. Nenoliedzami ir svarīgi spēt saskatīt aplamības gan sabiedrībā, gan citos cilvēkos, gan sevī, taču, ja tas ir vienīgais, ko mēs redzam, tad mēs piepildām sevi ar nemieru, dusmām un skumjām, kas ir pretstats mieram, priekam un cerībai, ko dod paļāvība Dieva labestībai. Dievs negaida no mums brīnumus, Viņš neprasa, lai mēs ar kaut kādiem īpašiem paņēmieniem mainītos un kļūtu pilnīgāki, jo Viņam labi ir zināms, ka mēs nespējam pārveidot ne apkārtējos, ne paši sevi. Dievs grib, lai mēs būtu pacietīgi un Viņam uzticētos. Viņš gaida brīdi, kad mēs ar savas dvēseles acīm uzlūkotu Viņu un ticībā uzrunātu. Tici vai ne, bet situācija, kurā tu šobrīd atrodies, ir tā, kurā Dievs tevi grib redzēt, un arī vienīgā vieta, kurā Viņš var izdarīt izmaiņas tavā dzīvē un tevī pašā. Dievs pazīst tos īpašos apstākļus un mūsu iekšējos pārdzīvojumus – Viņš zina par mums visu un grib mūs atbrīvot no maldiem un visa tā, kas mums traucē būt laimīgiem, lai dāvātu labāko – iespēju piedalīties Viņa dievišķajā dzīvē. Dievs grib, lai tu zinātu, cik vērtīgs un dārgs tu Viņam esi. Bet tas var notikt tikai tajā vietā, kur esi šobrīd, un tieši šajā brīdī. 
| 
