Raksta sākums. Kristus identitāte ar Euharistiju Euharistija jāidentificē ar pašu Kungu Jēzu, kurš pašlaik sēž pie Tēva labās rokas, ir no Viņa dzimis un vienbūtīgs ar Viņu un nāks tiesāt dzīvos un mirušos. Tas nenozīmē tik daudz Kristus eksistenci konsekrētajā hostijā, cik gan to, ka tā ir pats Kristus. To uzsvērti apgalvoja Akvīnas Toms savā “Summa Theologiae” (Teoloģijas apkopojumā). Šī darba 3. panta III daļas 81. jautājumā viņš vaicā: “Vai Kristus Miesa, ko Viņš (Pēdējā vakarēdienā) deva saviem mācekļiem, varēja ciest?” Vēlāk viņš atbild, ka Lielajā Ceturtdienā, vakarēdienā Kristus cieta fiziskajā ķermenī, jo tas vēl nebija augšāmcēlies. Tomēr Euharistija nav Viņa klātbūtnes aizstājējs vai tās alternatīva, bet gan tā pati miesa un tas pats Kristus! Tāpēc, kā apgalvo svētais Toms, Euharistiskā miesa varēja ciest un cieta, kad Kristus tika ievainots. Tā nevarēja ciest tikai savā sakramentālajā formā, tas ir, nebija iespējams nodarīt ciešanas pašai hostijai, bet ciešanu nodarīšana Kristum Viņa fiziskajā formā izraisīja Kristus ciešanas hostijā, jo tā ir tas pats Kristus. Tāpēc Kristus klātbūtne Euharistijā sastāv no Viņa fiziskā ķermeņa absolūtās un reālās identitātes ar Euharistisko ķermeni. Nākamajā artikulā sv. Akvīnas Toms pārdomā sekojošo, uzdodot jautājumu: “Vai Kristus būtu miris Euharistijā, ja Viņa Miesa būtu saglabāta ciborijā vai kāda no apustuļiem konsekrēta Viņa nāves laikā pie krusta?” Viņš atbild apstiprinoši: “Tas pats Kristus, kas bija pie krusta, būtu bijis sakramentā. Ja jau Viņš nomira pie krusta, Viņš būtu miris arī saglabātajā sakramentā (..). Viss, kas attiecas uz Kristu, būtībā var tikt attiecināts uz Viņu Viņa īstajā personā, tāpat kā uz Viņu sakramentā. Runa ir par tādiem brīžiem kā: dzīvība un nāve, miesas un dvēseles savienība utt.”
Protams, kopš augšāmcelšanās Kristus miesa vairs nav pakļauta ciešanām. Tomēr tāpēc tai tiek izrādīts vēl lielāks gods.
Dievam pienācīgā pielūgsme Tridentas koncila laikā Baznīca nonāca pie skaidriem secinājumiem: “Tāpēc nav šaubu, ka visiem, kas tic Kristum saskaņā ar katoliskajā Baznīcā vispārīgi pieņemto ieradumu, ir jāatdod tāds gods Vissvētākajam sakramentam, kas pienākas patiesajam Dievam. Tas, ka Kristus Kungs to iedibināja baudīšanai, nemazina pielūgsmes pienākumu. Jo mēs ticam, ka tajā ir klātesošs tas pats Dievs, par kuru mūžīgais Tēvs, to ievedot pasaulē, saka: “Lai visi Dieva eņģeļi viņu pielūdz,” kura priekšā “gudrie vīri nometās zemē un pielūdza” un kuru apustuļi pielūdza Galilejā saskaņā ar Rakstu liecību” (Dekrēts par Vissvētāko Euharistijas sakramentu, 5.a nodaļa). Euharistijas un debesīs pagodinātās dzīvās Kristus identitātes dēļ tai pienākas tieši tāda pati pielūgsme kā Dievam un pašam Kristum. Šeit jāpiebilst, ka Baznīca vienmēr ir godinājusi priekšmetus, kas saistīti ar kultu, tostarp svētos un viņu relikvijas, kā arī svēto attēlus. Tomēr šis gods nav tas pats, kas Dievam dotais gods. Viss svētais caur Viņa svētumu tiek godināts ar tam pienākošos cieņu (latīņu dulia), bet vienīgi Dievam pienākas atdot slavu un pielūgsmi (latīņu latria). Iepriekš minētais dekrēta fragments par Euharistijas godināšanu nosaka, ka Vissvētākais Sakraments ir jāgodā (latria) ar slavu un pielūgsmi, kas pienākas pašam Dievam. To nemazina fakts, ka Euharistija mums tika dota kā ēdiens. Diemžēl arvien biežāk ir sastopams attaisnojums godbijības mazināšanai vai Euharistijas kulta apšaubīšanai kopā ar apgalvojumu, ka, dodot Euharistiju, Kristus neteica “ņem un redzi”, bet gan “ņem un ēd”. Tomēr Euharistijai jāparāda gods un pielūgsme, kādu ķēniņi veltīja Bērnam silītē, pielūgsme, kādu eņģeļi veltīja Mūžīgajam, pielūgsme, ko mācekļi veltīja Kungam, kas uzkāpj debesīs. Un, patiesi, šāda pielūgsme Baznīcā turpinās, un dažviet tā pat stiprinās. Mēs pielūdzam Vissvētāko Sakramentu. Mēs to darām, nometoties ceļos, jo mūsu ārējā stāja nav bez nozīmes, kā to atgādināja Tridentas koncils vienā no minētā dekrēta anatēmām: “Ja kāds saka, ka svētajā Euharistijas sakramentā Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, nav jāpielūdz ar slavas kultu pat ārēji un ka tāpēc Viņš nav jāgodā īpašos svētkos, nedz jānes svinīgi procesijās saskaņā ar svētās Baznīcas godbijības un vispārēju rituālu un ieradumu, nedz publiski jāizliek tautai adorācijai, un ka tie, kas Viņu pielūdz, ir elku pielūdzēji, lai viņš tiek izslēgts.” (Kanoni par Vissvētāko Euharistijas sakramentu, Nr. 6) Paradums pastāvīgi iedegt sveci tabernākula priekšā atbilst šai loģikai. Pastāvīgi degošā lampiņa baznīcā neuzsver dievišķā ēdiena noslēpumu, bet gan Dieva pastāvīgo klātbūtni.
Euharistijas svētums Tāpēc Euharistijas svētums ir bezgalīgs, nepārtraukts un neierobežots, jo tas attiecas uz paša Kristus svētumu. Euharistija nav tikai Dieva klātbūtnes aizstājēja vai simbols, bet gan pats Dievs. Tieši to mums atgādina mūžīgā uguntiņa: tā nenorāda uz citu simbolu vai zīmi, bet gan uz Dieva pastāvīgās klātbūtnes realitāti. Agrāk šis simbols bija daudz spilgtāks nekā mūsdienās, kas, kā šķiet, rāda tā nozīmes mazināšanos mūsdienu pasaulē. Tāpēc ir vērts atgriezties pie saknēm – gan izprotot Euharistijas godbijību, gan izprotot Baznīcas svēto zīmju dziļumu un nopietnību, kas norāda uz Dieva svēto klātbūtni mūsu vidū – šajā gadījumā pastāvīgi degošo uguntiņu. "Nāc", Nr. 147
Foto: tabernākuls Aizputes katoļu baznīcā | 
