Tikšanās mērķi pāvests noformulēja šādi: „Esat atnākuši, lai satiktu Pētera pēcteci un kopā ar mani visiem vēstītu par prieku, ko dod ticība Jēzum Kristum. Tāpat esat nākuši, lai atjaunotu apņemšanos būt par Viņa uzticamiem mācekļiem šai laikā”. Jāatgādina, ka līdzīga tikšanās Luandas pilsētā notika 1992. gada 7. jūnijā, kad šeit bija ieradies Dieva kalps Jānis Pāvils II.
„Sveicu visus jauniešus, katoļus un nekatoļus, visus, kuri meklē atbildi uz saviem jautājumiem,” sveicināja Benedikts XVI. Viņš atzina, ka jaunieši bieži saskaras ar grūtībām, taču viņi sevī nes lielu cerību, entuziasmu un gribu uzsākt daudzas lietas. Tāpat viņi sevī glabā nākotnes dinamiku.
Pāvests aicināja Āfrikas jaunatni raudzīties uz lietām ar apustuļa Jāņa acīm: „Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi (…) svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nonākot no debesīm, no Dieva, sagatavotu it kā greznotu līgavu savam vīram. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: Lūk, Dieva mājoklis kopā ar cilvēkiem” (Atkl 21, 1-3). Pāvests teica, ka Jēzus vairs neatrodas kādā noteiktā vietā un laikā, bet Viņa Gars – Svētais Gars, izriet no Viņa un ieplūst mūsu sirdīs, vienojot mūs ar Jēzu un kopā ar Viņu – ar Tēvu – ar vienīgo un trīsvienīgo Dievu.
Dievs mūs atjauno. „Lūk, es visu daru jaunu” (Atkl 21,5) – tāds bija arī tikšanās moto. Apustulis Pāvils saka: „kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; vecais ir pagājis; lūk, viss kļuvis jauns. Bet viss nāk no Dieva, kas mūs samierināja ar sevi caur Kristu” (2 Kor 5,17-18).
Pāvests sacīja: „Jaunās cilvēces nākotne ir Dievs, bet tās iesākums ir Viņa Baznīca. Kad jums būs iespēja, uzmanīgi pārlasiet vēsturi. Jūs ievērosiet, ka Baznīca gadiem ritot, nav novecojusi. Tieši pretēji, tā kļūst aizvien jaunāka, jo iet pretim Kungam, ik dienas tuvojoties vienīgajam un patiesajam avotam, no kura izriet jaunība, atdzimšana un dzīves spēks.”
Benedikts XVI ievēroja, ka starp klātesošajiem jauniešiem, vairāki bija tādi, kurus sakropļojis karš un mīnas. Tie bija tikai daži no daudziem tūkstošiem sakropļoto angoliešu. „Domāju par neskaitāmajām asarām, kuras jūs esat izlējuši par saviem zaudētajiem tuviniekiem,” teica pāvests. Viņš turpināja: „Jūsu sirdīs varu lasīt šaubas, kuras vēlaties man izteikt: bet kad Dievs piecelsies, lai atjaunotu savu namu? Jēzus mūs neatstāj bez atbildes. Viņš skaidri mums saka: „atjaunotne sākas katra cilvēka iekšienē. Jūs saņemsiet spēku, kas nāk no augšienes. Nākotnes dinamiskais spēks atrodas jūsos pašos.”
Pāvests atgādināja, ka Jēzus kalpošana sākās ar lielu entuziasmu, jo ļaudis redzēja, ka Viņš izdziedināja slimos, izdzina dēmonus, sludināja valstību. Taču citādi, pasaulē viss ritēja tāpat kā iepriekš un dzīve nebija bez grūtībām. Arī ļaužu entuziasms drīz vien sāka izzust un Jēzu atstāja daudzi mācekļi. Jēzus stāstīja par sējēju, kurš sēj pasaules laukā un paskaidroja, ka sēklas grauds ir Viņa Vārds (sal. Mk 4,3-20). Šai graudā slēpjas nākotne, Dieva dotais apsolījums. Ja grauds krīt auglīgā zemē, tas nes bagātīgu ražu.
„Jūs esat grauds, ko Dievs iesējis zemē,” teica pāvests Āfrikas jauniešiem. „Ja grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tas paliek viens, bet ja nomirst, tad atnes daudz augļu. Kas savu dzīvību mīl, tas to zaudē, bet, kas šai pasaulē savu dzīvību ienīst, tas to saglabā mūžīgai dzīvei” (sal. Jņ 12,24-25). Tā runāja un tā darīja Jēzus. „Viņa krustā sišana šķiet totāla izgāšanās, taču tas tā nav!” uzsvēra pāvests. Viņš paskaidroja, ka Jēzus ir dāvājis pats sevi un arī mums ir jāatbild Viņa mīlestībai, dāvājot sevi citiem. Benedikts XVI piebilda, ka pašreizējās sabiedrības kultūra nepalīdz dzīvot saskaņā ar Jēzus Vārdu. Svētais tēvs rosināja: „Spēks atrodas jūsos pašos, tāpēc nebaidieties pieņemt galējus lēmumus. Cilvēkam rodas bailes uzņemties risku uz visu dzīvi – gan laulībā, gan konsekrācijā Dievam. Taču, ja jaunietis nav izlēmīgs, viņš uz mūžīgiem laikiem riskē palikt kā bērns.”
Pāvests aicināja pieņemt galējus lēmumus, jo tie neapspiež brīvību, bet piešķir dzīvei virzienu un aicina sasniegt kaut ko lielu.
Uzrunu jauniešiem Benedikts XVI noslēdza ar vārdiem: „Tādējādi jūs izveidosiet vispirms salas un oāzes, un vēlāk – lielus kristīgās kultūras plašumus, kurā redzama kļūs tā „svētā pilsēta, kas nonāk no debesīm, no Dieva, un kā līgava ir izrotājusies savam līgavainim”. Tā ir dzīve, ko vērts dzīvot un no sirds jums to novēlu. Lai dzīvo Angolas jaunatne!” Radiovaticana.org |
