- Sāksim ar vispārēju ieskatu: kādi ir priesteru celibāta vēsturiskie un teoloģiskie sākumi? Priesteriskais celibāts Baznīcā, jo īpaši latīņu rita Baznīcā, nostiprinājās pirmajos kristietības gadsimtos saistībā ar priesterisko kalpošanu. Kalpošana savā pilnīgākajā nozīmē ir sevis un sava darba veltīšana Baznīcai bez jebkādas sirds sadalīšanas. Tātad, tā ir pilnīga sevis atdeve Kungam un pilnīga kalpošana Baznīcai. Jau pirmajos gadsimtos tas kļuva par stipru, saliedētu realitāti. Latīņu rita Baznīcā tā kļuva par neatņemamu priesteriskās kalpošanas nosacījumu.
- Pārcelsimies uz Āfriku: vai jūsuprāt, respekta trūkums pret priesterisko celibātu šai kontinentā patiešām ir samilzusi problēma? Kāpēc? Tas, ko esmu sapratis, tiekoties arī ar studentiem no Āfrikas, šī problēma patiešām ir liela. Tā ir kultūras rakstura problēma tai ziņā, ka afrikāņu tradīcijā liela nozīme ir idejai par pēctecības nepārtraukšanu, kā arī tai, ko sauc par „senču perspektīvu”. Tāpēc, domāju, ka problēma vairāk saistās nevis ar grūtībām ievērot celibātu, bet gan ar to, ka priesteris nevar turpināt dzimtu.
- Rietumos, savukārt, šāda perspektīva nepastāv? Protams, netrūkst pārdomu par ģimeni. Vēl jo vairāk, šīm pārdomām ir divējāds raksturs. Pirmkārt, tās attiecas uz ģimeni saistībā ar kristīgo laulību, jeb veltīšanos Kungam ar šī paaicinājuma starpniecību. Otrkārt, tās ir pārdomas par priesterisko kalpošanu un tātad, arī par to, ka šī kalpošana ir pilnīgi veltīta Kungam ārpus ģimenes.
- Vai jūsuprāt, celibāta problēmai tiek veltīta pietiekami liela uzmanība formācijas līmenī garīgajos semināros? Varam teikt, ka šis ir viens no jautājumiem, kam tiek pievērsta vislielākā uzmanība, īpaši tāpēc, ka mūsdienās tas ir pieņēmis problemātisku raksturu. Tāpēc, pamatojoties uz celibāta vērtības neizpratni no mūsdienu kultūras puses, man šķiet, ka semināros pietiekami daudz uzmanības tiek veltīts pārdomām par celibātu un par jaunavību, jo abas realitātes pamatā neatšķiras viena no otras. Runa nav vienkārši par ģimenes veidošanu, bet par pilnīgas dāvāšanās Kungam saglabāšanu, par sevis un savas seksualitātes upurēšanu. Pie tam, priesteriskais celibāts nozīmē arī sirds un savas kalpošanas veltīšanu Dievam un Baznīcai.
- Jūsuprāt, kādas stratēģijas varētu izmantot Āfrikas vietējās bīskapijas, lai novērstu precēto priesteru fenomenu? Domāju, ka tām ir skaidri jāapliecina tas, ko saucam par tradīciju, par pilnīgas piederības formu Baznīcai. Taču man šķiet, ka problēmu veido ne tik daudz precētie priesteri, bet gan tie, kas dzīvo saskaņā ar dubultiem dzīves standartiem – publisko un privāto, kas atšķiras viens no otra. Tāpēc, man šķiet, ka galvenokārt, ir jāpārdomā un rūpīgi jāpārbauda tie, kas kandidē uz priesterību. Diemžēl, bieži vien, saskaņā ar sakāmvārdu „vajadzība ir tikums” par priesteriem tiek ordinēti cilvēki, kurus nevada dziļa motivācija. Viņi tiek iesvētīti tikai tāpēc, lai baznīcā būtu priesteri.
- Kā izturas Baznīca pret tiem, kas ir pārkāpuši celibātu? Šai ziņā pāvests Benedikts XVI un Baznīca jau ir devuši precīzu norādījumu – sekot Baznīcas likumdošanai par kalpošanu, kas ir balstīta uz celibāta perspektīvu, pārbaudīt priesteru patiesos nodomus, attieksmi, motivāciju un saukt pie attieksmes maiņas celibāta pārkāpējus, ja tas vēl ir iespējams. Pretējā gadījumā, atbrīvot tos no kalpošanas, jo pretrunas un slikta liecība nevienam nenes labumu.
- Vai jūsuprāt, gaidāmā Āfrikas Bīskapu Sinode spēs atrisināt šo problemātiku? Iespējams. Ir nepieciešama saskaņa starp vairākiem centieniem: bīskapu centieniem ir jābūt vērstiem uz drosmīgu un neatlaidīgu Āfrikas Baznīcas atjaunotni; tradīcijām, kā jau to norādījis Vatikāna II koncils, ir jābūt saskaņotām ar universālās Baznīcas kopību un jāpaklausa Svētā tēva norādījumiem. Visi Āfrikas Baznīcas piederīgie ir aicināti uz šo saskaņu: Dieva tautai ir jādzīvo pēc Evaņģēlija, tās ganiem ir jāliecina un jāatjauno paklausība Dieva Vārdam un tās kalpiem ir jāliecina Evaņģēlijs ne tikai ar vārdiem, bet arī ar dzīvi. Viss ir atkarīgs no gribas, no atvērtības Dievam un Viņa Garam, no Evaņģēlija praktizēšanas dzīvē, no vēlēšanās būt Dieva tautas daļai un no uzticības Kunga Vārdam un Viņa iezīmētajam ceļam. Radiovaticana.org
Foto: Africancatholiccommunitychurch.org | 
