Dārgie brāļi un māsas! “Šodien Jums bērns ir dzimis, šodien Jums ir dots dēls” (Is 9,5). Tas, ko Isaja, skatoties no tāluma uz nakotni, saka Izraēlam kā mierinājumu tā trūkumā un tumsā, eņģelis, no kura nāk gaismas mākonis, paziņo ganiem kā tagadnes notikumu: “Šodien, Dāvida pilsētā, jums ir dzimis Pestītajs, kas ir Kristus Kungs” (Lk 2,11). Kungs ir klātesošs. No šī brīža Dievs ir patiesi “Dievs ar mums”. Dievs vairs nav tāls, kuru caur radīšanu un pateicoties sirdsapziņai var kaut kādā veidā nojaust. Viņš ir ienācis pasaulē. Viņš ir Tuvākais. Augšāmcēlies Kristus to teica saviem sekotājiem, mums: “Lūk, es būšu ar jums visu laiku, līdz laika beigām” (Mt 28,20). Jums ir dzimis Pestītajs: to ko eņģelis pavēstīja ganiem, šodien Dievs mums atgādina caur Evanģēliju un saviem vēstnešiem. Tā ir vēsts, kas nevar mūs atstāt vienaldzīgus. Ja tā ir patiesa, tad viss ir mainījies. Ja tā ir patiesa, tad attiecas arī uz mani. Tāpēc, tāpat ka ganiem, arī man ir jāsaka: Augšā!, gribu doties uz Betlēmi un redzēt Vārdu, kas tur ir noticis. Evaņģēlijs pavēstī ganu stāstu ne bez nolūka. Viņi parāda pareizo veidu, kā atbildēt uz vēsti, kas attiecas arī uz mums.Tātad, ko mums saka šie pirmie Dieva cilvēktapšanas liecinieki? Par ganiem galvenokārt ir pateikts, ka viņi bija modri un, ka vēsts viņus varēja sasniegt tieši tāpēc, ka viņi bija nomodā. Mums ir jāpamostas, lai vēsts nonāktu līdz mums. Mums jākļūst par patiesi modrām personām. Ko tas nozīmē? Atškirība starp cilvēku, kas guļ un kas ir nomodā, galvenokārt ir tajā, ka guļošais atrodas sevišķā pasaulē. Ar savu “es” viņš ir patvēries šajā sapņu pasaulē, kas ir tikai viņa un nesaista viņu ar citiem. Pamosties nozīmē aiziet no šīs “es” sevišķās pasaules un ienākt kopēja realitātē, patiesībā, kas vienīgā vieno mūs visus. Sadursme pasaulē, savstarpēja nesamierinātība rodas no fakta, ka esam ieslēgti personiskajās interesēs, personiskajos viedokļos, mūsu pašu mazajā privātajā pasaulē. Gan grupu, gan indivīda egoisms padara mūs par mūsu interešu un vēlmju gūstekņiem, kas ir pretrunā ar patiesību, un šķir mūs vienu no otra. Evaņģēlijs mums saka, mostieties. Nāciet āra, lai ienāktu lielajā kopējā patiesībā, vienīgā Dieva kopībā. Tā pamosties nozīmē attīstīt jūtīgumu uz Dievu – uz klusajiem signāliem ar kuriem Viņš grib mūs vadīt, uz daudzajām Viņa klātbūtnes norādēm. Ir personas, kuras saka, ka viņām “reliģiskajā ziņā nav muzikālās dzirdes”. Šķiet, ka spēja uztvert Dievu ir dāvana, kas dažiem ir liegta. Patiesībā mūsu domāšanas un rīcības veids, ikdienas pasaules mentalitāte, mūsu dažādo pieredžu gamma ir piemērota tam, lai mazinātu atvērtību Dievam, padarītu mūs “bez muzikālās dzirdes”. Tomēr katrā dvēselē apslēptā vai atklātā veidā ir klātesoša Dieva gaidīšana, spēja sastapt Viņu. Lai iegūtu šo modrību, šo pamošanos svarīgākajam, gribam lūgties par mums pašiem un par citiem, par tiem, kuriem šķiet, ka viņiem “nav muzikālās dzirdes”, un kuros tomēr ir dzīva vēlme, lai Dievs kļūst redzams. Lielais teologs Origēns ir teicis: “Ja man būtu žēlastība redzēt, kā redzējā Pāvils, tad tagad (Liturģijas laikā) varētu meditēt par lielu eņģeļu pulku (sal. in Lc 23, 9). Patiesi – svētajā Liturģijā mūs apņem Dieva eņģeļi un svētie. Pats Kungs ir klātesošs mūsu vidū. Kungs, atver mūsu siržu acis, lai kļūstam modri un vērīgi un varam nest Tavu tuvumu arī citiem! Atgriezīsimies pie Ziemassvētku Evaņģēlija. Tas stāsta mums, ka gani pēc eņģeļa vēsts uzklausīšanas teica viens otram “Iesim līdz Betlēmei ... iesim bez vilcināšanās” (Lk 2,15sek). Grieķu tekstā burtiski ir teikts: “steidzās”. Tas, kas viņiem bija pavēstīts bija tik svarīgs, ka viņiem vajadzēja doties nekavējoties. Patiesībā, tas, kas viņiem tur tika pateikts, pārsniedza ierastā robežas. Pārmainīja pasauli. Ir dzimis Pestītājs. Gaidītais Dāvida Dēls ir nācis pasaulē savā pilsētā. Kas varēja būt vēl svarīgāks? Protams, viņus virzīja arī zinātkāre, bet galvenokārt uztraukums par lielo notikumu, kas tika paziņots tieši viņiem – mazajiem un acīmredzami nenozīmīgiem cilvēkiem. Viņi steidzas, nevilcinoties. Mūsu ikdienas pasaulē lietas tā nepastāv. Vairākums cilvēku neuzskata Dieva lietas par prioritārām, tās viņus tiešā veidā neapdraud. Un tā mēs lielākajā vairākumā esam ļoti gatavi tās atlikt. Pirmkārt dara to, kas šobrīd un tagad šķiet steidzams. Prioritāšu sarakstā, Dievs bieži vien ir pēdējā vietā. Tiek domāts, ka to varēs darīt vienmēr. Evaņģēlijs vēsta: Dievs ir augstākā prioritāte. Ja kaut kas mūsu dzīvē ir tik nozīmīgs, lai steigtos bez vilcināšanās, tad tie ir Dieva mērķi. Sv. Benedikta regulas pamatprincips saka: “Nevērtēt neko augstāk par Dieva darbu (proti, dievkalpojumu)”. Liturģija mūkiem ir pirmā prioritāte. Viss pārējais nāk pēc tam. Tomēr savā būtībā šī frāze attiecas uz katru cilvēku. Dievs ir svarīgs, pati absolūti svarīgākā realitāte mūsu dzīvē. Tieši šo prioritāti mums māca gani. No viņiem gribam iemācīties neļaut visām ikdienas steidzamajām lietām mūs nospiest. No viņiem gribam pārņemt iekšējo brīvību nolikt otrajā plānā citas nodarbes, lai cik svarīgas tās arī būtu, lai tuvotos Dievam, lai ļautu Viņam ienākt mūsu dzīvē un mūsu laikā. Dievam veltītais laiks un, nākot no Viņa – tuvākajam veltītais laiks, nekad nav pazaudēts laiks. Tas ir laiks, kurā patiesi dzīvojam, kurā dzīvojam kā cilvēciskas būtnes. Daži komentētāji norāda, ka gani – vienkāršās dvēseles – pirmie atnāca pie Jēzus silītē un varēja iepazīt pasaules Pestītāju. Gudrie no Austrumiem – to pārstāvji, kuriem ir stāvoklis un vārds – atnāca daudz vēlāk. Komentētāji piebilst – tas ir pats par sevi saprotams. Gani patiesībā dzīvoja netālu. Viņiem vajadzēja tikai “šķērsot” (sal. Lk 2,15), kā šķērso nelielu attālumu, lai dotos pie kaimiņiem. Gudrie, savukārt, dzīvoja tālu. Viņiem vajadzēja veikt garu un grūtu ceļu, lai nonāktu līdz Betlēmei. Viņiem vajadzēja ceļvedi un norādes. Tomēr arī šodien ir vienkāršas un pazemīgas dvēseles, kas dzīvo ļoti tuvu Kungam. Tās, ja var tā teikt, ir Viņa kaimiņi un var viegli doties pie Viņa. Bet vairākums mūsu – moderno cilvēku dzīvo tālu no Jēzus Kristus, no Viņa, kas ir kļuvis Cilvēks, no Dieva, kas nācis mūsu vidū. Dzīvojam filozofijās, biznesā un darbos, kas paņem no mums visu un kuriem ceļš līdz silītei ir ļoti garš. Dažādos veidos Dievam atkārtoti ir jāvirza mūs, jāsniedz mums roka, lai varam atrast izeju no mūsu domu un mūsu pienākumu jucekļa un atrast ceļu pie Viņa. Bet ceļš ir visiem. Visiem Kungs sniedz zīmes, kas piemērotas ikkatram. Viņš aicina visus mūs, lai arī mēs varētu teikt: Celsimies, “šķērsosim”, iesim uz Betlēmi, pie Dieva, kas ir nācis mums pretī. Jā, Dievs ir nācis mums pretī. Vieni mēs nekad nevarētu nonākt pie Viņa. Ceļš pārspēj mūsu spēkus. Bet Dievs ir nokāpis. Viņš nāk mums pretī. Viņš ir veicis ceļa garāko daļu. Tagad Viņš no mums prasa: nāciet un redziet, cik ļoti es jūs mīlu. Nāciet un redziet, ka esmu šeit. Transeamus usque Bethleem, saka latīņu Bībele. Dosimies turp! Pārspēsim paši sevi! Darīsim sevi par ceļotājiem pie Dieva dažādos veidos – esot iekšējā ceļā pie Viņa. Un arī ejot konkrētus ceļus – Baznīcas Liturģijā, palīdzot tuvākajam, kurā mani gaida Kristus. Vēlreiz uzklausīsim Evaņģēliju tieši. Gani viens otram saka ceļā došanās iemeslu: “Redzēsim šo notikumu”. Grieķu teksts burtiski nozīmē: “Redzēsim Vārdu, kas ir noticis”. Jā, tas ir šīs nakts jaunums – Vārdu var redzēt. Jo tas ir tapis miesa. Tas Dievs, kuram nav vajadzīgs nekāds attēls, jo ikviens attēls to tikai samazinātu, vēl vairāk, pārveidotu, šis Dievs, Viņš pats, ir darījis sevi redzamu Tajā, kurš ir Viņa patiesais attēls, kā saka Pāvils (sal. 2 Kor 4,4; Kol 1,15). Jēzus Kristus tēlā, visā Viņa dzīvē un darbos, Viņa nāvē un augšāmcelšanās, varam redzēt Dieva Vārdu, tātad paša dzīvā Dieva noslēpumu. Dievs ir tāds. Eņģelis teica ganiem: “Lūk, jums ir zīme – atradīsiet bērniņu ietītu autiņos un guldītu silīte” (Lk 2,12, sal.16). Dieva zīme, zīme, kas tiek dota ganiem un mums, nav emocionāls brīnums. Dieva zīme ir Viņa pazemība. Dieva zīme ir tas, ka Viņš kļūst mazs, kļūst bērns, ļauj sev pieskarties un prasa mūsu mīlestību. Cik ļoti mums cilvēkiem gribas citu zīmi – nozīmību, nepārprotamu Dieva varas un Viņa lieluma zīmi. Bet Viņa zīme aicina mūs ticēt un mīlēt, turklāt dod mums cerību – tāds ir Dievs. Viņam ir vara un labestība. Viņš aicina mūs kļūt līdzīgiem sev. Jā, kļūstam līdzīgi Dievam, ja ļaujam šai zīmei mūs pārveidot, ja mēs paši iemācāmies pazemību un tādejādi patieso lielumu, ja atsakāmies no vardarbības un lietojam tikai patiesības un mīlestības ieročus. Origēns, sekojot Jāņa Kristītāja vārdiem, redzēja pagānisma būtību akmens simbolikā – pagānisms un jūtīguma trūkums nozīmē akmens sirdi, kas nav spējīga mīlēt un uztvert Dieva mīlestību. Origēns saka par pagāniem: “Bez jūtām un bez saprāta, viņi kļūst par akmeņiem un koku” (in Lc 22, 9). Savukārt Kristus vēlas dot mums miesas sirdi. Kad redzam Viņu – Dievu, kas kļuvis bērns, mums atveras sirds. Svētās nakts Liturģijā Dievs nāk pie mums kā cilvēks, lai arī mēs taptu patiesi cilvēciski. Uzklausīsim vēlreiz Origēnu: “Patiesi, kāds tev labums, ka Kristus tapis cilvēks, ja Viņš nenonāk līdz tavai dvēselei? Lūgsimies, lai Viņš nāk katru dienu pie mums un ka varam teikt: “Dzīvoju, bet ne es vairs dzīvoju, bet Kristus dzīvo manī (Gal 2,20)” ( in Lc 22, 3). Lūk, par to gribam lūgties šajā Svētajā Naktī. Kungs Jēzu Kristu, Tu, kas esi dzimis Betlēmē, nāc pie mums! Ienāc manī, manā dvēselē. Pārveido mani. Atjauno mani. Dari, ka mēs visi no akmens un koka pārvēršamies dzīvās personās, kurās Tava mīlestība top redzama, un pasaule tiek pārveidota. |
